Labi, tā ekonomika paleolītam un mezolītam lai paliek, ne par to šoreiz stāsts. Jā, monogāmija ļoti velk uz privātīpašnieciskumu, tādēļ arī man patīk tā tēze par rožotājsaimniecība -> mantas uzkrāšanās -> privātīpašuma koncepcija -> (iespējams, cita starpā) monogāmija.
Bet tad kāpēc? Es jau iepriekš piedāvāju variantu - tāpēc, ka apziņa par privātīpašumu liek uzdot jautājumu, kas ar to pēc nāves, un arī, piebildīšu, kas no mana privātīpašuma gūst labumu manas dzīves laikā -> kā es varu zināt, ka tie ir mani bērni?
Tev, cik saprotu, tuvāka šķiet tēze par tēviņu vēlmi būt vienīgajam, kas aplec mātītes/rada pēcnācējus, tā? No tā, savukārt, izriet, ka daļējā (sieviešu) monogāmija ir dabiska, instinktīva prasība, vai ne? Taču mēs zinām, ka bonobo, un šī tēze jau vairs nav tik pārliecinoša

"Ko mums darīt tālāk", es tak jau pateicu, pagaidām neko īpaši piebilst man nav ko.

Starp citu, pat ja izdotos noskaidrot "oriģinālo" homo sapiens dzīvesveida modeli, es nedomāju, ka nu mums tagad visiem būtu jāpiekopj tikai tas vienīgais. Es saprotu, ka poligāmijas un poliamorijas aizstāvjiem šis "oriģinālais" ir nepieciešams diskusiju instruments, kad jāaizstāvas pret "tradicionālo vērtību" aizstāvju uzbrukumiem. Bet tik vai tā tas viss īstenībā ir par mūsdienām, ne senajiem cilvēkiem.