Tā nu tas notiek, ka viss labais beidzas. It sevišķi to var teikt par tādu sociķu izcīnītā mantojuma palieku kā atvaļinājums (kurš nevalsts iestādēs strādājošiem reti kad pārsniedz 2 nedēļas). Toties par tā nobeigumu sūdzēties nevaru. Cūkas vietā tika nolaists no kātiem bebrs. Bija garšīgs (it sevišķi ņemot vērā, ka ir smieklīgi ļautiņi, kuri suņus uzskata par ģimenes locekļiem, kaķus uztver kā cilvēkus, bet "ūdensžurkas" atsakās ēst pat nepagaršojuši - nu tie, kas pēc atomkara toč neizdzīvos, - kas palielina ēdāju porcijas). Noairēta sava virknīte km pa Usmu, pīckojot asarus un inspicējot salas - operācija Saksijas Morica dārgumu meklēšana. Atvase paaugusies pa pāris nedēļām kā riktīgs nešpetns izspūris čīrkains meža skuķis, laulātā piekususi kā suns to ganot, tak izskatās laimīga. Nauda iztērēta un nu jāmeklē haltūras. Rēķinu pilna pastkaste. Tā tā dzīve paiet. Forši.