šodien pirmoreiz dzīvē apmeklēju narkologu (darbam nepieciešams)
man agrāk likās, ka narkologs pats ir kaut kāds narkomāns
bet nē, tāds solīds kungs ap gadiem 50
teicams uzvalka ansamblis
nezkāpēc manī tas izraisīja vēl lielākas aizdomas

Nu jau ir pagājuši 6 mēneši, kopš mēģinu atsākt lietot alkoholu. Jāsaka, ka nekas no nelietošanas daudz nav mainījies, joprojām pēc sociālām situācijām ir kauns par to, ko esmu pateikusi, joprojām ir sajūta, ka dzīvoju kaut kā nepareizi. Fiziski arī nekādu lielu izmaiņu nav, izņemto to, ka nav paģiru. Nejūtu ne vairāk, ne mazāk kā agrāk. Šis ir a bit underwhelming. Bet tā jau, protams, prieks, nav gan īsti noformulēts sev galvā par ko ir prieks.
Citās ziņās, jūnijā klausīšos Garbage, Skunk Anansie un Florenci dzīvajā. Bez maz varētu braukt un dzīvot UK 2 nedēļas no viena koncerta līdz otram, pievākt vēl klāt Luvcat un dzīvot no svaiga gaisa, jo mīlestība un nauda baigi kārtīs nerādās.
Es jūtos labi un slikti vienlaicīgi. Nobijusies un cerīga. Ne ka ceru uz kaut ko, bet nākotnē ir notikumi, kurus es gaidu.
Miss you

Meklēju vikipēdijā, kas tāds rakstnieks Džims Kjelgārds un kā rakstās viņa uzvārds. Pirmais, ko ieraudzīju:
"Jim's father, Carroll W. Kjelgaard, was a physician, happily married with five sons and one daughter. Kjelgaard was the fourth oldest. He and his siblings lived on a seven hundred and fifty acre farm in the Allegheny Mountains of Pennsylvania during his childhood. It was the outdoors which provided a playground for all the children." Sāku domāt, kam ar tevi jānotiek, lai tavā vikipēdijas šķirklī būtu rakstīts, ka tavs tēvs ir bijis laimīgi precējies. Džims Kjelgārds ir sarakstījis vairāk kā 40 romānu pusaudžiem. Pārsvarā - par suņiem un meža zvēriem. Un tad pēkšņi:
"After suffering for several years from chronic pain and depression in 1959 Kjelgaard committed suicide at the age of 48."
Te vienīgā zināmā viņa fotogrāfija:

2025. gadā tika pievienoti 4,4 GW atomenerģijas, kas ir nieka 180 reizes mazāk kā vēja un saules attiecīgajā laika periodā. Saskaņā ar Starptautiskās enerģētikas aģentūras prognozi, nākamajos sešos gados (2025.–2030.) pievienotā jauda atjaunojamos enerģijas avotos būs ~ 4,6 TW, kas ir līdzvērtīgi ~ 4500 AES.
Tikmēr atomenerģijas apmēram 100 reizes mazāk ~ 46MW. Un lielākā daļa jaunu AES būs Ķīnā un nedaudz krievijā un Indijā.

https://reneweconomy.com.au/another-miserable-year-for-nuclear-power-as-renewables-surge/

Kā es šodien vēl prokrastinēju - skatījos video no čenelinga projekta Kasiopeja (es ar to nelielos, tāpēc pastāstu tikai Cibā)

Latvijas Radio: "Vēl viņš bija aizrautīgs brunču mednieks."

Latvijas Radio šodien: (nolasa kādas klausītājas vēstuli) "Un tas notika 2001. gadā, tātad - ļoti, ļoti sen."

LA.LV Zinātnieki ir pārliecināti, ka regulārs miega grafiks samazina mirstības risku par 24%

šajā dienā pirms desmit gadiem:
DELFI. Uz ielas guļošu Kiberzemessardzes komandieri smagā reibumā nogādā slimnīcā.

Redzēju sekojošo: Origo stacijā pie kāpnēm uz peronu jauns puisis atvadījās no vēl jaunākas meitenes, cieši apskaujot un noskūpstot, iekāpa vilcienā uz Tukumu, pēc minūtēm piecpadsmit izkāpj kaut kur Imantā un uz perona cieši apskauj tieši tādu pašu meiteni, kas viņu tur sagaida. Vai nu puisim romāns ar dvīņu māsām, vai arī man gļuks matricā. Gļuks vai gličs, es vienmēr jaucu?

Kā jūs šogad atzīmēsiet Starptautisko Mitrāju dienu?

Noskrēju svētdienas garo. Izcils laiciņš, izbaudīju sauli. Paskrēju pa Daugavu. Sākumā silti nebija, tāpēc uzņēmās labs temps. Beigās 17K 95 minūtēs. Superīgi. Vēl jābrauc pa mežu pavazāties.

Sen gribu savākt izteicienus, ko cilvēki lieto, kad kāds nomirst - nu, tur visādus eifēmismus "devies mūžībā", "aizgājis no dzīves" un novēlējumus, ko cilvēki raksta sociālajos tīklos, kad apnīk rakstīt R.I.P., tādus kā "lai tev tur viegli" un "tagad tu esi pakāpies nākamajā līmenī". Kas interesanti, pārsvarā dominē kvazimitoloģisks priekšstats par kādu augstāku sfēru, kurā aizgājējs nodarbosies ar kaut kādām "augstākām" lietām ("uzspēlēs kopā ar Oziju"), retumis kāds atceras bērnišķīgo priekšstatu, ka mīļotais cilvēks tur no augšas noraudzīsies un redzēs, kā mums te pārējiem iet, kur nu vēl, ka mirušais kļūs par "eņģeli", kas sargās un vadīs mūs palikušos. Zinot, kādus reliģiskus uzskatus atbalsta Latvijas iedzīvotāji aptaujās, brīnos, ka tie nekādi neizpaužas ikdienas nekrologos un aizkapa epistulārajā žanrā. Kur novēlējums gulēt un rātni gaidīt, kad Kristus augšāmcels? Kur atgādinājums par pēcnāves mokām un neceļiem septiņāas karstajās un septiņās aukstajās ellēs atkarībā no karmiski sastrādātā? Kur, galu galā "Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies, tik jautājums ir, kad tas būs un kur"? Vai tad ticība reinkarnācijai attiecas tikai uz sevi pašu ("Es zinu, kas esmu bijis iepriekšējā dzīvē"), bet uz tuvo vai slaveno mirušo šī dramatiskā iespēja satikties pēc trim četriem gadiem kādā suņu patversmē tiek izslēgta?

Pirms divdesmit gadiem Cibā ierakstīju: "Iedomājies, un ja nu visa pasaule ir sajukusi prātā kādas īpatnējas psihotronās bumbas iedarbības rezultātā, visi ir kļuvuši pilnīgi traki un neadekvāti, vienīgie normālie cilvēki ir palikuši tikai tie, kas tajā brīdī atradās Cibā, nu, rakstīja tur kaut ko vai lasīja un nepamanīja attiecīgo komandu, turklāt tas viss vēl ir saistīts ar noteiktu apziņas un atmiņas kontinuitāti, ko nodrošina ierakstu secīgums un strukturētība, bet visi pārējie ir kukū, neko neatceras un nejēdz, nodarbojas ar kaut kādiem pilnīgi murgainiem darbiem un nodarbībām, nezin kāpēc pelna naudu, atdod līzingu, aizraujas ar pilnīgu šīzu un dzīvo nepareizi, vai ne?"

ikoniskais ģitārists

karoče, ir plāns ieviest saimniecībā aerogrila kungu
šobrīd kompilēju informāciju par zīmoliem un tehniskajām specifikācijām
sliecos uz cosori dual blaze

varbūt arī kādam no jums ir aerogrils?
modelis, pieredze, plusi-mīnusi?
mūsu redakciju interesē viss

Biedri un draugi iekš meditācijas (nu, līmenī "pāris reizes pamēģināju, drausmīgi notizlojos, man ir 10 stāsti par to, kā es esmu tuvākajiem cilvēkiem uzbrēcis "atpisies, es meditēju!" un citi absurdi")

Ko jūs darāt, ja meditācijas laikā galvā lien nevis parastā huiņa, bet doma, kas patiešām atbild uz galvenajiem jautājumiem no negaidīta leņķa un potenciāli var dramatiski uzlabot jūsu dzīvi tuvāko nedēļu/mēnešu laikā? Palaidiet vaļā kā mākonīti, vai fak meditāciju, jāpiefiksē?

Vakar man garmins paziņoja, ka ir klāt pirmais treniņš manis izvēlētajai treniņprogrammai, lai sagatavotos Rīgas maratonam 2026. Pat saņēmos un paskrēju 40min.
It kā biju tam gatavs, bet jau šodien viņš man stāsta, ka ir ieplānoti 2 treniņi. Un tā 7 - 8 treniņi nedēļā turpmākās 16 nedēļas. Saņēmos un pirmo šodienas jau paskrēju, bet otrs ir intervāli, būs jāsaspringst, lai atrastu tempu, kas ir kaut cik ātrs, bet joprojām var elpot caur degunu.

Viss it kā labi, bet ārā auksti, jāvelta pārāk daudz laika, lai attiecīgi saģērbtos, pagaidām īsti nesanāk. Esmu izlaidies un sācis tuntulēties, rezultātā skrienot ir par siltu. Šovakar mēģināšu vilkt vienu drēbju kārtu mažāk.

Skriet joprojām patīk, var jau būt, ka būtu kādu skriešanas treniņu jāiemaina pret slēpošanu, bet slinkums.