Iespējams tā ir manu algoritmu specifika, bet internetos un jo īpaši Facebook ir vājprātīgs daudzums pašpalīdzības guru. Es nevaru katru idividuāli apvainot šarlatānismā, jo tālāk es minēšu vienu "bet", taču esmu diezgan drošs, ka ir tikai uz pirkstiem saskaitāmi izņēmumi.

Tur ir ādleristi, stoiķi, kaut kādu abstraktu tradicionālo vērtību pravieši, neapšaubāmi arī austrumu gudrie, kaut kādas abstraktas filozofijas sludinātāji, kas kaut kādā jocīgā veidā atgriežas pie kādas no reliģijām un dieva, visbeidzot kaut kāds pilnīgs kosmoss, kur vispār nav skaidrs, kāds tam sakars ar dzīvi šeit un tagad. Ja man ir jāmin vissarkanākais no karogiem, tad tas ir fakts, ka cilvēks runā krievu valodā. Es īsti nezinu, vai tas izskaidro Krievijā notiekošo šīzu, vai šie pseidointelektuāļi ir šīs šīzas rezultāts, bet reizēm šķiet, ka Krievijas virzienā nevajag sūtīt raķetes, bet drīzāk psihoterapeitus, kas vismaz to sabiedrību varētu nolaist tepat lejā uz zemes. Es baidos, ka diemžēl liela daļa mūsu vietējās ezotērikas pavelkas uz to vājprātu ekskluzīvi valodas barjeras dēļ. Es labprāt gribētu, lai viņi labāk aizraujas ar čakrām un tēju. Man šķiet, ka lielākā daļa sazvērestību teoriju mums ieplūst tieši no austrumiem, arī tās, kuras krietni sen ir dzimušas kaut kur rietumos, un tieši tām ir vissliktākās sekas un iespēja nokļūt ziņu virsrakstos. Nākamais sarkanais karogs, protams, ir fakts, ka nevar saprast, par ko tieši pravietis runā, bet izklausās ļoti gudri. Man diemžēl šinī kategorijā būs jāieskaita šis tas arī no LU Open Minded. Bieži vien es esmu piesardzīgi skeptisks, jo man var nebūt vajadzīgo zināšanu, un es nesaprotu visus vārdus, bet tur netrūkst straight up bulšita. Es saprotu, ka konvencionālās zināšanas vajag drupināt, bet man ir sajūta, ka ne visi filtri tur nostrādā, un LU vārds šajos gadījumos tur var kaitēt, un piešķirt nevajadzīgu leģimitātes sajūtu. Un trešais sarkanais karogs ir visādas afirmācijas. Ne oblogāti "sučka ārā, nauda mājās" līmenī, vai kādas tur bija tās populārās frāzes, bet tur visādi mēģinājumi atrast labāko deju soli apkārt problēmai, lai tikai pati problēma nebūtu jārisina. Šis maigākajās formās man šķiet relatīvi nekaitīgs, jo reizēm cilvēkam vajag īslaicīgu plāksteri, lai tiktu cauri kādam dzīves posmam, nevis uzreiz nākt ar kuvaldu, lai izdauzītu visus dzīves filozofijas pamatus.

Bet... es esmu uzķēris vienu dzīves gudrību sludinātāju, kuru es pagaidām neesmu pieķēris bulšitā. Ja kādam izdodas, let me know. Ir tāds Brian Yang (Awakening With Brian), un ieraugot kādu viņa šortu/rīlu, es palieku ar sajūtu - yep. Galvenokārt par attiecībām un bērnības traumām, jo man nav tiešas pieredzes ar depresiju, bet man ir sajūta, ka viņš nelien akurāt psihiatrijas lauciņā, bet par depresiju runā kā par apstākļu radītu stāvokli. Un viņš ir piemērs situācijai, kur zināt un zināt nav viens un tas pats. Viņš nelieto valodu, kur tev jāsāk gūglēt vārdu vai koceptu nozīme. Un parasti jau mēs saskaramies ar situācijām, kurās pareizo atbildi mēs esam dzirdējuši simtiem reižu. Parasti mums iztrūkst tas viens "eureka" moments - huh, tas tiešām ir tik vienkārši, kā visi runā. Un es varu derēt, ka arī visi Brajena padomi pirms dažiem gadiem man izklausītos pēc šarlatānisma, bet tā kā ar dažādām metodēm es tam esmu ticis cauri, es retrospektīvi varu teikt - yep, makes total sense. Bet tas tā, garāmgājēja noverotāja līmenī. Neesmu padziļināti iepazinies ar viņa dzīves gudrībām, tāpēc varbūt kaut kādu bulšitu esmu palaidis garām.

Mazliet sajutos kā Hawk, tikai man nav fancy playa name.

Vispār man bija skepse par šo filmu, drošvien premises dēļ. Bet tad es redzēju dažas atsauksmes, arī manu letterboxed draugu vērtējumi nebija slikti, visbeidzot A24 logo man filmu pārdeva. Jāsaka, ka nenožēloju. Diezgan daudz cringe epizožu, diezgan daudz smieklīgu epizožu, arī tādu, kur pārējā zāle nesmējās, un arī tāds kā spogulis pavērsts pretī dažādos manas dzīves posmos. Nekā groundbreaking, bet emociju uzķēra gan kamera, gan aktieri. Es domāju, ka neveiklību un nervozitāti nav nemaz tik viegli notēlot, nepadarot to par karikatūru. Vēl filmas beigās atskanēja viena frāze, ko es biju dzirdējis iepriekš. Kad filmas titros parādījās Esther Perel vārds, man tapa skaidrs, kāpēc. Un vēl, lai gan es praktiski neko neatceros no Olivia Wilde iepriekšējās filmas, kas nav laba zīme, tomēr palicis atmiņā, ka es beigi neheitoju arī Don’t Worry Darling. Šis mēģinājums fokusēties uz šaurāku problēmu radošajam autputam noteikti ir nācis par labu.

Šo ir mazliet grūtu noformulēt, bet kaut kā dzīve šobrīd šķiet mazliet garlaicīga. Ir tie daži pasākumi gadā, un viss pārējais laiks faktiski tiek aizpildīts ar sportu, jo tā ir vieglāk. Tās dažas dienas Londonā bija diezgan piepildītas, jo bija gan limitēts laiks, lai satiktu cilvēkus, gan visādas izstādes pieejamas. Nebūtu sarunāti plāni, es drošvien Vesa Andersona izstādē būtu pavadījis vēl kādas divas stundas. Gan jau dzīvojot tur uz vietas būtu tās pašas problēmas, kas šeit, lai gan nenoliegt, tā ir pavisam cita līmeņa pilsēta. Un cilvēki apkārt ir vai nu par jaunu, vai par vecu, vai pārāk single, vai pārāk couple, vai, vai vai...

Es nez. Piezīme par manu intravertumu šķiet kā tāds joks, bet nu tā reāli es galvenokārt uz kaut kādām filmām un koncertiem eju viens. Visi tie mēģinājumi kaut ko saskaņot biežāk beidzas ar to, ka es vienkārši palaižu kaut ko garām, un tad jau labāk uzreiz rēķināties tikai ar sevi.

Turpinot izbaudīt degvielas nakts serinādes, es mēģināju saprast, kas notiek to autovadītāju galvās, kuriem pārvietošanās pa koplietošanas ceļiem ir jāpadara par emocionāli piesātinātu piedzīvojumu. Tas man atgādināja vienu nesenu atgadījumu.

Braucu es mājās no Lietuvas, kas ir pagarš ceļa posms, un pret iztērēto laiku, kas ir jāpavada ceļā, es attiecos filozofiski. Es arī mēģinu lieki izvairīties no pedāļu spaidīšanas un kloķu raustīšanas, tāpēc gandrīz visu ceļa posmu es braucu ar konstantu ātrumu apmēram ceļu satiksmes noteikumu ietvaros, ko nodrošina gana mūsdienīgs auto. Kaut kādā vienā trīs joslu posmā mans iestādītais ātrums bija lielāks kā diviem smagajiem auto, kas bija nolēmuši aizņemt divas joslas, tad nu es viņiem virzījos garām pa malējo kreiso. Kāds vīrietis aiz manis bija nolēmis, ka kādi pieci kilometri virs atļautā maksimālā ātruma viņam nav pietiekami ātri, un veica visādus žestus ar auto un rokām, un kopumā izskatījās ļoti frustrēts. Es melotu, ja teiktu, ka es nekad pie stūres neuzvelkos, bet jāatzīst, ka ne dēļ cilvēkiem, kas pārvietojas adekvāti un ceļu satiksmes noteikumu ietvaros. Kad es biju ticis garām smagajiem auto, un mans ceļabiedrs garām man, viņš savā frustrācijā vēl netika arī galā ar situāciju uz ceļa, un man jau šķita, ka nu tūlīt būs lēkšana ārā no auto un liela runāšanās. Es drošvien neizbaudītu šo interakciju, bet es arī nepielāgoju savas dzīves lēmumus tā, lai izvairītos no hipotētiskām konflikta situācijām. Es speciāli neradu apstākļus, lai konflikta situācijas veidotos, bet es parasti rēķinos ar to, ka kāds varētu vēlēties ar savu agresiju vērsties pie manis. Taču šinī gadījumā nekādas apstāšanās un kāpšanas ārā nebija. Tad nu man radās jautājums, un kam no tā visa palika labāk? Es tā kā nejutos izdarījis kaut ko nepareizi, tāpēc man bija diezgan vienalga, un šī bija tāda neērtībā apmēram kā neērtā lenķī spīdoša saule. Un ja man jāmin, tad vienīgās emocionālās ciešanas pats sev radījā nepacietīgais vīrietis. Un vai tas bija to vērts?

Katram gadījumam, šī stāsta morāle nav vienmēr kāpt ārā no mašīnas skaidroties. Tu nekad nevari zināt, kas otrā mašīnā ir pie stūres. Drīzāk tas, ka tavi mēģinājumi sabojāt dienu kādam, kurš tevi kaitina, diezgan bieži var nesasniegt mērķi, un tā vietā tu vari izvēlēties nebojāt dienu sev. Bet arī tas, ka cilvēki ir pārāk integrējuši auto savā identitātē. Es te nesen iedomājos, ka tomēr ir jauki, ka tagad uz miesta veikalu var aizbraukt piecās vai desmit minūtēs, un vairs nav jāpatērē vairākas stundas, ejot kājām. Šis dzelzs gabals ar četriem riteņiem jau dara diezgan fantastisku darbu, pat ja to nevar sapārot ar jaunāko telefonu. Tas, ka došanās uz citām valstīm joprojām ir īpašs piedzīvojums, varbūt pat nav slikti. Savukārt ceļošanu visumā stipri vien ierobežo fizikas likumi, un maz ticams, ka mēs jebkad pametīsim šo planētu. Viss ir relatīvs, un uz visa šī fona bojāt sev dzīvi par ātrumu stapību stapr 90 km/h un 120 km/h šķiet visai muļķīgi.

Mans "tax the rich" piedāvājums būtu lielāki nodokļi otrajiem un trešajiem auto. Es domāju, ka detaļas var izstrādāt, nav vajadzība cepties par kuplām ģimenēm ar īpašām mobilitātes prasībām, jo šāda ideja nav nodota nevienai likumdevēju komitejai. Bet principā es esmu novērojis, ka gada aukstajos mēnešos stipri mazinās alternatīvi apdāvinātu indivīdu vēlme pārvietoties ar neadekvāti skaļiem auto. Kas man liek domāt, ka šiem indivīdiem ir arī normāli transportlīdzekļi, un šis skaļais luksusa atribūts tiek izvilkts tikai tad, ka saasinās pašapziņas problēmas. Jāsaka, ka nakts no ceturtdienas uz piektdienu ir rezervēta vēl īpašākiem indivīdiem pat apdāvināto indivīdu vidū.

Runājot par potenciālajiem likumdevējiem, izskatās, ka Progresīvie ir pametuši gaisā ideju par progresīvu sodu sistēmu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējiem. Kulberga Latvija, protams, šādam skandināvu modelim vēl nav gatava, bet ir diezgan grūti apstrīdēt novērojumu, ka tipiskos noteikumu pārkāpējus un agresīvos braucējus var viegli profilēt pēc auto glaunuma. Un pie stūres nav tikai bros treniņbiksēs, bet arī viņu sievas un draudzenes, kuru sejās ir viss pasaules naids pret dzīvi un apkārtējiem. Omulīgi pensionāri, kas arī bieži vien brauc ar glauniem auto, savā relaksētībā pārspēj pat hipijus.

Varbūt man vairs nevajag skatīties šausmu filmas? Es, protams, rēķinājos ar risku, ka viss būs slikti, bet kaut kādā brīdī es pavilkos uz pozitīviem vērtējumiem, un alternatīvu trūkuma dēļ devu filmai iespēju. Metaforas ir labi, bet uz vienas metaforas bāzes nevar uzbūvēt divu stundu garu stāstu. To visu varēja satilpināt arī īsfilmā. Bija jau nervus kutinoši, bet tur varēja nostrādāt arī sajūta, ka kaut kas līdzīgs ir piedzīvots, tikai toni zemāk, un bez pārdabiskām parādībām.

Ja The Substance bija par sieviešu bailēm zaudēt ārišķo skaistumu, tad Obsession mērķēja uz bailēm iestrēgt toksiskās attiecībās. Var jau būt, ka īsti nemērķēja. The Substance tādā ziņā bija nepārprotams sociāls komentārs, kamēr par Obsession nav tādas stingras pārliecības. Bet noteikti abās es cietu, un apzvēru doties prom no zāles. Kā jau parasti, es izcietu līdz beigām, cerībā, ka visas ciešanas atmaksāsies, bet šis nebija tāds gadījums. Kainda jau arī nebija baigi daudz alternetīvu scenāriju, kā tam visam beigties. Vēl es neesmu drošs, ka par pusaudžu nedrošības ir vērts tik ciniski pataisīt par kaut ko tik pretīgu. Var jau būt, ka uz šo ir vienkārši jāskatās kā uz amerikāņu kalniņiem, kur cilvēki dodas dabūt adrenalīnu. Šinī gadījumā gan laikam kortozolu.

Vēl man bija tā laime noskatīties vairākus šausmu filmu treilerus. Dzimumu vienlīdzības vārdā, šķiet, būs filma Waxface, vai kaut kas tajās līnijā. Izskatās, ka līdzīgi kā The Substance, šī arī būs ķemeniska šausmu filma. Vai pavilks arī sociālā komentāra līniju, kas to zina. Intuīcija saka, ka nepavilks, un kā šis vienkārši ir mēģinājums slaukt žanru, kamēr ir haips.

Hank Green vakar ielika video ar pārspriedumu par to, cik ļoti cilvēks ir mainījis šo planētu, ko sauc par savām mājām. Viņš nevairījās minēt visas sliktās lietas, ko cilvēks ir izdarījis šai planētai vai viens otram, bet kopumā šim video bija optimistisks tonis. Šim pārspriedumam bija tādi nelieli Lenona "Imagine" vaibi, un līdzīgu apcerējumu no dažādiem cilvēkiem netrūkst. Man šķiet, ka līdzīgas sajūtas par cilvēkiem man rodas dēļ mūzikas, kino, vai kādām citām cilvēku radošām izpausmēm. Bet cilvēki eksistē arī tīri pragmatiskos veidos ar saviem darbiem, auto, bērniem, pirkumiem, atkritumiem, viedokļiem, bāriem un piektdienas vakariem, un manī mājo arī tas pesimistiskais vaibs par cilvēkiem kopumā. Vai cilvēks, piemēram, būtiski atšķiras no kaijas, kas dzīvo pilsētā?

Cilvēki noteikti nav tik brīvi kā kaijas tādā ziņā, ka kaijas nemēģina ierobežot citu kaiju rīcību. Ne tādā ziņā, ka kaijas būtu šausmīgi labas viena pret otru, bet tādā ziņā, ka tās neorganizējas savā starpā, un neveido represīvas struktūras un institūcijas. Bet kaijas nav brīvas tādā ziņā, ka viņas nevarētu sev iegādāties Lamborghini, un ne tikai tāpēc, ka viņām nav īkšķu, lai viņas varētu vadīt auto, vai kabatu, kurās turēt naudu. Bet arī vairums cilvēku nevar iegādāties Lamborghini ar visiem īkšķiem un kabatām.

Bet pat bez Lamborghini cilvēkiem ir arī citas brīvības. Brīvība ticēt un praktizēt savu reliģisko pārliecību. Brīvība mīlēt citus cilvēkus, un veidot ar viņiem attiecības. Brīvība uz pārvietošanos. Brīvība strādāt un pelnīt tādā veidā, kādā viņš vēlas. Brīvība izteikt savu viedokli. Brīvība iegādāties materiālās vērtības no citiem civlēkiem. Brīvība pārvietoties gar jūru. Brīvība novietot savu auto ielas malā. Brīvība pīpēt krustojumā pie gājēju pārejas. Brīvība nesavākt pēc sava suņa uz ielas. Brīvība iegādāties un turēt suni sev mājās. Brīvība audzēt dzīvniekus sev pārtikai. Brīvība naktī pārvietoties pa pilsētas ielām ar savu ļoti skaļo transportlīdzekli. Brīvība ģenerēt mākslīgā intelekta video, kurā tiek attēlota citu cilvēku nogalināšana. Brīvība kariķēt citas ādas krāsas cilvēkas pilsētas svētkos. Brīvība savus politiskos oponentus saukt nepieklājīgos vārdos, un publiski melot. Brīvība neatbildēt uz žurnālista jautājumiem, nosaucot žurnālistu par sorosītu. Brīvība neievērot ceļu satiksmes noteikumus, ja ļoti vajag. Brīvība lietot dažādas apreibinošas vielas. Brīvība dzērumā iet runāties ar citiem cilvēkiem. Brīvība izteikt viedokli par kāda cita cilvēka izskatu. Brīvība pārcelties dzīvot uz citu valsti. Brīvība iegūt izglītību. Brīvība kandidēt uz prezidenta amatu. Brīvība lasīt, iegādāties un izplatīt jebkādas grāmatas. Brīvība dzert tikai ētiski audzētu kafiju. Brīvība visur samaksāt skaidrā naudā. Brīvība kurināt krāsni ar malku. Brīvība nešķirot atkritumus. Un tā tālāk...

Es nez, no vienas puses es esmu fantastiski pieņemošs cilvēks, un tolerēju citos visneiedomājamākās lietas, ļoti bieži pat ieskaitot darīšanu sev pāri. Self harm, nevis darīšanu man pāri. Tai pat laikā mani tik ļoti kaitina dažādas mazās un praktiskās nerēķināšanās ar citiem cilvēkiem... un būtnēm kopumā, ka reizēm gribās, lai uz katra ielas stūra stāvētu pa policistam. Un man pat ir sajūta, ka vienaldzība un nerēķināšanās ar citiem tikai kļūst izteiktāka, un es nevaru saprast, vai tā ir problēma manī, vai tā ir kaut kāda objektīva parādība. Un es nezinu, vai es kļūšu par "old man yells at clouds", vai kaut kādā brīdī sākšu pa ielām staigāt ar akmeni kabatā. Es zinu, ka man nekad neienāks prātā doma, ka kaijas pilsētā vajadzētu izšaut, lai tās netraucētu cilvēkiem gulēt, bet es domāju, ka vajadzētu kaut kā uzlabot atkritumu apseimniekošanu, lai tās šeit nebūtu. Tādā ziņā es nevainoju kaijas. Kaut kā pret cilvēkiem man ir ekspektācijas, ka viņi tomēr paši spēs savākt savu sūdu, reizēm arī sava suņa sūdu, un man nebūs vajadzība viņiem norādīt, ko viņi dara nepareizi. Jo neapšaubāmi es zinu, kā ir pareizi, atšķirībā no "tiem citiem".

Īsumā par "the way Nolan intended". Cik es saprotu, tuvākā vieta, kur izbaudīt IMAX uz 70 mm filmas, ir Helsinki. Vienīgā vieta Latvijā, kur skatīties filmas IMAX 4K digitālajā versijā ir Apollo. Vai tas ir svarīgi? Es īsti nezinu. Nez vai visi, bet domāju, ka vairums Foruma zālēs ir 4K projektori, un gan jau ka mazāk par 2K nav neviens.

Bija zināma loģika tanī, kāpēc Sinners (un arī citas filmas) izmantoja IMAX atsevišķiem kadriem. Šķiet, ka Nolans gribēja īpaši izcelties. Vai mēs tagad iesoļosim jaunā analogā kino ērā? Domāju, ka nē, jo digitālais post production nekur nepazudīs. Bet IMAX kā buzzword mārketinga materiālos varētu sākt konkurēt ar AI. Tādā ziņā drošvien ir labi saprast, par ko mēs katrā konkrētā gadījumā tieši runājam, nevis ļaujam aizpildīt vietu starp rindām ar fantāzijām un interpretācijām.

Starp citu, kaut kad relatīvi nesen tika izlaista remāsterētā "Pink Floyd: Live at Pompeii" filma un plate. Pie plates tiku, bet uz filmu neaizgāju. Bet piefiksēju, ka filmu reklamēja kā remāsterētu priekš IMAX. Diezgan droši, ka tur ir uzlabojumi salīdzinot ar iepriekš torentos un diskos dabūjamām versijām, bet skaidrs, ka septiņdesmitos gados filmētais materiāls nav filmēts uz 65 mm filmas, tāpēc godīgāks nosaukums būtu 4K. But hey, that's just my opinion.