Es aizgāju iepazīties ar auto tirgus piedāvājumu, un secināju, ka man nav ne mazākās vēlmes iegādāties auto. Es saprotu, ka tas kaut kad eventuāli notiks, bet tas būs atkarīgs no citu ieinteresēto pušu vēlmes iesaistīties, kas nav nekur pavirzījusies kopš vasaras beigām. Šo manu interesi gan ir pamanījuši algoritmi, un apgādā mani ar visādiem aizraujošiem piedāvājumiem, bet man šķiet, ka viņi pārvērtē savu spēju pārdot saistības, iepakojot to kā aizraujošu piedzīvojumu. Taisnības labad jāsaka, ka kempinga risinājumu saturs mani tiešām aizrauj, bet par laimi es reāli apzinos, cik daudz laika gadā es pavadu ārpus civilizācijas.

Bet kopumā jāsaka, ka esam tālu ceļu gājuši no limuzīna Jāņu nakts krāsā līdz bezprocentu līzingam Ķīnā ražotam elektro auto. Sapņi par sapņu auto Peugeot būs jau izsapņoti, un jāsāk domāt, vai nav laiks šos sapņus apgreidot līdz kam mazāk infantilam. Tas, protams, nenozīmē, ka vajadzība bērnus izvadāt uz pulciņu, vai aizbraukt pie mammas uz laukiem nav īsta vajadzība, bet tur jau katrs var paņemt ekseli, un parēķināt, kāds risinājums viņam ir labākais. Par laimi kapitālisms mums ir atnesis ne tikai bezprocentu līzingu.

Mediji par šo ir rakstījuši jau pirms sešiem gadiem, kad iznāca Lanas dziesma, bet es gāju banālo filmas noskatīšanās ceļu. Domāju, ka nav grūti atrasts, par kuru filmu es runāju. Filma, starp citu, arī ir diezgan ok.

The Hollies - The Air That I Breath
Radiohead - Creep
Lana Del Rey - Get Free

Miegaini skrollējot cauri internetam, algoritms bija apņēmies mani apgādāt ar boksa, auto un dzīves gudrību saturu. Pie dzīves gudrajiem bija arī Pītersons, tā ka ar satura moderēšanu algoritmiem vēl iet grūti. Bet bija arī viens džeks, kurš pieteicās vairāku gadu terapiju izskaidrot 90 sekundēs. Lai gan es biju skeptisks, bet noklausoties viņu līdz galam, man nācās secināt, ka viņam tiešām tas izdevās. Es viņu fīdā redzēju vēl dažas reizes, un man jāsaka, ka viņš runāja par man saprotamām lietām, kamēr pārējie gāja abstrakcijās. Var jau būt, ka arī šī džeka runas varētu likties kā abstrakcijas, ja es nebūtu piedzīvojis konkrētās problēmas un transformācijas praksē. Bet iemesls tam, kāpēc viņš spēja visu terapiju izskaidrot 90 sekunžu apkopojumā, manuprāt, ir tāds, ka racionāli tur nav nekā pārāk sarežģīta. Diemžēl racionālie skaidrojumi nav tas instruments, kas maina lietas, lai gan ir labi saprast mehānismus. Izlauzties tiem cauri tiem džungļiem prasa laiku un emocionālo noturību. No sevis es piemestu tikšanu pāri pārliecībai, ka tur otrā pusē nav nekā fundamentāli labāka.

Oh, wow! Tā gan nav filmas galvenā tēma, bet dzimšanas dienas dažreiz mēdz būt nevajadzīgs ciešanu iemesls. Kaut kur vaibos atgādināja Sundown un The Lost Daughter, lai gan tās ir trīs dažādas filmas.

Oh, wow! Tas ir noticis. Splendidā ir Straumes zāle. Es gan neesmu bijis klātienē.

Megalopolis ir diezgan fenomenāla filma. Man bija bail un es biju ieintriģēts apmēram vinādos apmēros, bet tā kā ziņkāre māca ne mani vienu, vakar tomēr noskatījāmies šo šedevru. Jāsaka gan, ka es no Kopolas esmu redzējis Drakulu, Apocalypse Now un varbūt vienu no Krusttēviem, tāpēc man nabūs daudz piemēru, kam nostādīt blakus Megalopolis, bet kaut kur spektrā starp mūsdienu Kannu laureātiem un jaunāko Supermenu, šis bija īpašs trips. Es nedaudz brīnījos, kā viņš šim ir dabūjis naudu, un tad mani apgaismoja, ka tā ir bijusi viņa paša nauda, un tas daudz ko izskaidro. Man šis viss atgādināja Arņa Rītupa dīvainības Rīgas Laika pēdējā gadā. Es domāju, ka mācība no tā ir tāda, ka reizēm vajag pasēdēt uz savām dzīves atklāsmēm, pirms atstāt kaut ko paliekošu. Ir gana daudz talantīgu cilvēku, kas māk izstāstīt citu stāstus, un man tas šķiet lielākais no talantiem. Bet arī tajos gadījumos, kas cilvēki paši sevi atkailina, piemēram, kino mākslā, ir vērts atcerēties, ka runāt par sevi, un runāt par lietām, ko tu saproti, ne obligāti ir viens un tas pats.

Es iztēlojos ainu, kur tēvs paziņo: “Ģimene, es gribēju tikai pateikt, lai visi zina, ka šovasar notika dažādas lietas, kas mums visiem radīja stresu, bet mēs esam izdarījuši vairākas lietas, lai tiktu pāri dažādiem šķēršļiem, un tas ir stiprinājis mūsu ģimeni, un mēs varēsim šo svētku sezonu sagaidīt labā noskaņojumā.” Varbūt tas ir pareizi un vajadzīgi, bet es būtu pusaudzis šādā situācijā, un man tas liktos diezgan cringe, drošvien galvenokārt tāpēc, cik samāksloti tas izklausās. Īstās šausmas sāktos tad, kad kāds nolemtu iesaistīties šajā performatīvajā diskusijā, un vēlētos papildināt jau izskanējušo ar kaut ko tik pat plakanu un stulbu.

Lieta, ko es nesaprotu, ir vajadzība pēc līdzīgiem e-pastiem korporatīvajā vidē. Es apmēram saprotu dad issues, un kāpēc cilvēki, kas nav pieraduši ar citiem izrunāt lietas, izklausās tik jocīgi, un arī saprotu iemeslus, kāpēc viņi mēģina iebrist šinī viņiem nepazīstamajā teritorijā. Vai menedžeri no hierarhijas augšgala izjūt šo pašu dad aicinājumu, kad sacer un reaģē uz šādiem e-pastiem? Neviena no iespējamām atbildēm mani nedara pārāk mierīgu. Pirmkārt, darba attiecības ir totāli kaut kas cits. Ir, protams, Japāna, vai kāda maza bulciņu ceptuve mūsu kultūrtelpā, kura gatavojas svētku dienām, bet viņi nesūta e-pastus simtiem darbinieku. Bet ja tas nenāk no patronizējošām pozīcijām, tad es īsti nesaprotu šo vajadzību pēc diskusijas dažu cilvēku starpā anonīmas publikas priekšā. Un kur viņi ir iemācījušies, ka tas būtu jādara, vai ka tas strādā? Ir kaut viens pētījums? Vai varbūt viņi bērnībā ir redzējuši kādu politiķa uzrunu tautai, un izdomāja, kad viņi izaugs, viņi darīs tāpat, pilnīgi ignorējot kontekstu.

P.S. Es zinu, ka daudzi cilvēki skatās filmas aktieru dēļ. Es bērnībā arī skatījos Van Dammes filmas, un jebko ar Sandru Buloku. Bet šai parādībai var būt arī citas blaknes, kas varbūt neienāk prātā uzreiz. Tu varētu nebūt gribējis atstāt komentāru: “God, I love Kevin Spacey.” Esmu drošs, ka tur nebija nekādas problēmas, ka tas tika rakstīts, bet tur nu viņš joprojām ir, un šobrīd izskatās diezgan dīvaini.

Vakar noskaidrojās, ka es neesmu galīgi bezcerīgs alternatīvajos Melomanjakos. Parastie ir fun, bet es diezgan pamatoti esmu kļuvis par plānu “D”. Tanī, protams, zināmu lomu spēlē manas īpašās attiecības ar vārdiem un nosaukumiem. Šinī alternatīvajā komandā es esmu tieši tik noderīgs, lai aizpildītu dažus specifiskus robus, jeb kā uzaicinājušais cilvēks izteicās, pildu Gen X lomu. Un fakts, ka es šobrīd galvenokārt klausos tikai EDM tam netraucē, jo visu jauno klausās (bārdainie) jaunieši.

*2. diena nozīmē, ka mana vispārējā erudīcija arī nav pārāk slikta, un es otro reizi biju arī uz Prāta Spēlēm.

Soctīkli ir vieta, kur pamatā ar humoru izlavierēt cauri visādām sarežģītām tēmām. Tas ir kā uzēst kaut ko saldu pa virsu pretīgām zālēm. Pati par sevi tā nav slikta stratēģija, bet cilvēku emocionālais spektrs ir mazliet plašāks, un sēžot uz viena veida saturu, vienā brīdī var sākt šķebināt. Bet soctīklos var atrast arī LTV saturu, un ik pa laikam es ieraugu kaut ko zem virsraksta “Dzīvei nav melnraksta”. Šodien redzēju fragmentu no stāsta par mannā putriņu ar sviestiņu, un jāsaka, ka ir diezgan spēcīgi. Man arī ir daži savi pieredzēti vardarbības stāsti, kuri nav pārāk grafiski, bet ar visādām no bērnības atmiņā iedegušām detaļām. Absolūti saprotu, kā dažas asociatīvas lietas spēj sniegt mierinājumu vai trigerēt diskomfortu. Es nezinu, kam ienāca prātā šāds projekt, es televīziju īsti nepatērēju, bet visu cieņu.