Oh, wow! Tas ir noticis. Splendidā ir Straumes zāle. Es gan neesmu bijis klātienē.

Megalopolis ir diezgan fenomenāla filma. Man bija bail un es biju ieintriģēts apmēram vinādos apmēros, bet tā kā ziņkāre māca ne mani vienu, vakar tomēr noskatījāmies šo šedevru. Jāsaka gan, ka es no Kopolas esmu redzējis Drakulu, Apocalypse Now un varbūt vienu no Krusttēviem, tāpēc man nabūs daudz piemēru, kam nostādīt blakus Megalopolis, bet kaut kur spektrā starp mūsdienu Kannu laureātiem un jaunāko Supermenu, šis bija īpašs trips. Es nedaudz brīnījos, kā viņš šim ir dabūjis naudu, un tad mani apgaismoja, ka tā ir bijusi viņa paša nauda, un tas daudz ko izskaidro. Man šis viss atgādināja Arņa Rītupa dīvainības Rīgas Laika pēdējā gadā. Es domāju, ka mācība no tā ir tāda, ka reizēm vajag pasēdēt uz savām dzīves atklāsmēm, pirms atstāt kaut ko paliekošu. Ir gana daudz talantīgu cilvēku, kas māk izstāstīt citu stāstus, un man tas šķiet lielākais no talantiem. Bet arī tajos gadījumos, kas cilvēki paši sevi atkailina, piemēram, kino mākslā, ir vērts atcerēties, ka runāt par sevi, un runāt par lietām, ko tu saproti, ne obligāti ir viens un tas pats.

Es iztēlojos ainu, kur tēvs paziņo: “Ģimene, es gribēju tikai pateikt, lai visi zina, ka šovasar notika dažādas lietas, kas mums visiem radīja stresu, bet mēs esam izdarījuši vairākas lietas, lai tiktu pāri dažādiem šķēršļiem, un tas ir stiprinājis mūsu ģimeni, un mēs varēsim šo svētku sezonu sagaidīt labā noskaņojumā.” Varbūt tas ir pareizi un vajadzīgi, bet es būtu pusaudzis šādā situācijā, un man tas liktos diezgan cringe, drošvien galvenokārt tāpēc, cik samāksloti tas izklausās. Īstās šausmas sāktos tad, kad kāds nolemtu iesaistīties šajā performatīvajā diskusijā, un vēlētos papildināt jau izskanējušo ar kaut ko tik pat plakanu un stulbu.

Lieta, ko es nesaprotu, ir vajadzība pēc līdzīgiem e-pastiem korporatīvajā vidē. Es apmēram saprotu dad issues, un kāpēc cilvēki, kas nav pieraduši ar citiem izrunāt lietas, izklausās tik jocīgi, un arī saprotu iemeslus, kāpēc viņi mēģina iebrist šinī viņiem nepazīstamajā teritorijā. Vai menedžeri no hierarhijas augšgala izjūt šo pašu dad aicinājumu, kad sacer un reaģē uz šādiem e-pastiem? Neviena no iespējamām atbildēm mani nedara pārāk mierīgu. Pirmkārt, darba attiecības ir totāli kaut kas cits. Ir, protams, Japāna, vai kāda maza bulciņu ceptuve mūsu kultūrtelpā, kura gatavojas svētku dienām, bet viņi nesūta e-pastus simtiem darbinieku. Bet ja tas nenāk no patronizējošām pozīcijām, tad es īsti nesaprotu šo vajadzību pēc diskusijas dažu cilvēku starpā anonīmas publikas priekšā. Un kur viņi ir iemācījušies, ka tas būtu jādara, vai ka tas strādā? Ir kaut viens pētījums? Vai varbūt viņi bērnībā ir redzējuši kādu politiķa uzrunu tautai, un izdomāja, kad viņi izaugs, viņi darīs tāpat, pilnīgi ignorējot kontekstu.

P.S. Es zinu, ka daudzi cilvēki skatās filmas aktieru dēļ. Es bērnībā arī skatījos Van Dammes filmas, un jebko ar Sandru Buloku. Bet šai parādībai var būt arī citas blaknes, kas varbūt neienāk prātā uzreiz. Tu varētu nebūt gribējis atstāt komentāru: “God, I love Kevin Spacey.” Esmu drošs, ka tur nebija nekādas problēmas, ka tas tika rakstīts, bet tur nu viņš joprojām ir, un šobrīd izskatās diezgan dīvaini.

Vakar noskaidrojās, ka es neesmu galīgi bezcerīgs alternatīvajos Melomanjakos. Parastie ir fun, bet es diezgan pamatoti esmu kļuvis par plānu “D”. Tanī, protams, zināmu lomu spēlē manas īpašās attiecības ar vārdiem un nosaukumiem. Šinī alternatīvajā komandā es esmu tieši tik noderīgs, lai aizpildītu dažus specifiskus robus, jeb kā uzaicinājušais cilvēks izteicās, pildu Gen X lomu. Un fakts, ka es šobrīd galvenokārt klausos tikai EDM tam netraucē, jo visu jauno klausās (bārdainie) jaunieši.

*2. diena nozīmē, ka mana vispārējā erudīcija arī nav pārāk slikta, un es otro reizi biju arī uz Prāta Spēlēm.

Soctīkli ir vieta, kur pamatā ar humoru izlavierēt cauri visādām sarežģītām tēmām. Tas ir kā uzēst kaut ko saldu pa virsu pretīgām zālēm. Pati par sevi tā nav slikta stratēģija, bet cilvēku emocionālais spektrs ir mazliet plašāks, un sēžot uz viena veida saturu, vienā brīdī var sākt šķebināt. Bet soctīklos var atrast arī LTV saturu, un ik pa laikam es ieraugu kaut ko zem virsraksta “Dzīvei nav melnraksta”. Šodien redzēju fragmentu no stāsta par mannā putriņu ar sviestiņu, un jāsaka, ka ir diezgan spēcīgi. Man arī ir daži savi pieredzēti vardarbības stāsti, kuri nav pārāk grafiski, bet ar visādām no bērnības atmiņā iedegušām detaļām. Absolūti saprotu, kā dažas asociatīvas lietas spēj sniegt mierinājumu vai trigerēt diskomfortu. Es nezinu, kam ienāca prātā šāds projekt, es televīziju īsti nepatērēju, bet visu cieņu.

Nesenā Smiltēna atvainošanās par Līdakas izteicieniem ieies lielajā politisko atvainošanos grāmatā. Netfliksā ir “Explained” epizode par atvainošanos, un tur ir daži piemēri. Bet pēc būtības šī epizode parādīja, ka konkrēti politiķi ir kā mazi zēni, un viņiem pašiem nav savu morālo principu, un kad mamma neskatās, uz āru iznāk viņu patiesā būtība. Ne jau man lāpīt pasauli, un audzināt katru infantilo pusmūža vīrieti, bet šie diemžēl izliekas par sabiedrības sirdsapziņu, un uzskata, ka viņiem ir tiesības uz likumdošanas varu, un šādu cilvēku atrašanās šādās pozīcijās manā skatījumā ir sliktāka par vērtību atšķirībām starp dažādiem politiskiem spēkiem.

Smiltēns vispār ir atsevišķa stāsta vērts. Es neesmu iedziļinājies Apvainotā Saraksta politiskajos uzstādījumos, bet esmu dzirdējis, ka šo iesauku viņi ir nopelnījuši ļoti pamatoti, un jau šie divi indivīdi liek šo politisko apvienību pieskaitīt tai grupā, kur jau atrodas Šlesers ar Rosļikovu. Izskatās, ka konkrēti šis zēns ir nolēmis vienaudžu cieņu izpelnīties ar izrādīšanos pasākumos, kuriem ir sabiedriska rezonanse, bet maz satura – vai tie būtu slaveni tiktokeri, vai Latvijas sportistu uzvaru svinības. Esmu diezgan drošs, ka šī pāraugušā bēbja gadījumā tās nav polittehnoloģijas, bet gan patiesa pārliecība, ka tā ir politiskās karjeras misija – apspēlēt politiskos oponentus popularitātes konkursā. Gan jau kaut kur fonā ir cilvēki ar ekseļiem un sabiedriskām aptaujām, bet dikti šaubos, ka pašam Siltēnam no tiem ir kāda nojēga. Domāju, ka viņš ir izgājis pilnā: “Hello, fellow kids!”

Es uzzināju, ka dažās attiecībās cilvēki patur lietas, ko viņi ekskluzīvi dara kopā, lai dīlotu ar greizsirdību. Un es saprotu šo loģiku – es vēlos iebrist okeānā, bet es negribu arī noslīkt, un man vajag kur pieturēties. Pretarguments šādai rīcībai ir tāds, ka patiesībā pieturas punkts ir tava unikālā personība – tu kādam rūpi kā unikāls tu, kā tāds pirkstu nospiedums, un otrs tāds neeksistē. Point taken, bet mani dara uzmanīgu šāda izpratne par individualitāti un tās nozīmi attiecībās ar citiem.

Es arvien vairāk sāku apšaubīt to, cik unikālas sniegpārsliņas mēs esam. Mēs, protams, esam mūsu pieredžu summa, un tāpēc daudzi nedodas terapeitīt savas traumas, baidoties pazaudēt fundamentālu daļu savas personības, bet cik dažādos veidos mūs ir iespējams sapist? Cik dažādas pieredzes, kultūras, reliģijas vispār eksistē uz kopējo indivīdu daudzuma? Un pat ja mēs kaut kādā neiroloģiskā līmenī esam absolūti unikāli, cik šī unikalitāte kādam citam ir svarīga un pieejama? Cik daudz caur valodu, bet ne tikai, mēs varam otram sevi parādīt? Nemaz nerunājot par to, cik ļoti mūsos klausās pat vistuvākie cilvēki. Un cik vispār tavam tuvākajam cilvēkam ir svarīga tava ekskluzīvā aizraušanās ar Kambodžas mūziku tējas ceremoniju laikā, kuras dēļ tu esi gatavs doties uz otru pasaules malu, lai to piedzīvotu klātienē? Cilvēki tomēr kopumā vēlas būt saprasti, dalīt kopīgas vērtības, un darīt kopā lietas. Nav šaubu, ka eksistē vegāni, kas ir rasisti, un zupas virtuves brīvprātīgie, kas mājās sit savas sievas, bet kopumā mēs tomēr dalāmiet tādās lielās grupās ar sev līdzīgajiem, un arī tad varam savākties vienā barā par kaut kādu kopīgu tēmu, neatkarīgi no tā, kāds ir mūsu regulārais bars.

Taču nozīme tam, ka tu apzinies un novērtē savu unikālo es, ir tāda, ka vēlme iekļauties kaut kādos “normalitātes” rāmjos reizēm izpaužas diezgan destruktīvos veidos. Tad nu gadu desmitiem, ja neteikt simtiem, mēs esam būvējuši naratīvu par savu unikālo “es”, kas ir svētīga misija empātiskā sabiedrībā, bet izskatās, ka to ir iespējams arī hiperbolizēt līdz absurdam. Kas savdabīgi, ka vienā laikā un telpā var dzīvot cilvēki, kas individualitāti ir pacēluši teju līdz dievišķam līmenim, un cilvēki, kas emocionāli atpaliek no laikmetīgā par dažiem gadsimtiem. Tas ir kā salīdzināt kurkumas audzētāju no Indijas ar dārzeņu audzētāju no Holandes.

Oh, wow! Es nezinu, vai šī dziesma ir rakstīta speciāli šai spēlei, bet diezgan iespaidīgi. Sen nekas melanholisks tā nav paķēris.

https://www.youtube.com/watch?v=E2Rj2gQAyPA

Pāršķirot kārtējo dzīves posma lappaspusi, varu paziņot, ka Bifelis ir devies jaunos ganību laukos. No vienas puses tas ir tikai auto, bet tā nu ir sanācis, ka šis ir bijis ar iespaidīgu emocionālo bagāžu. Sākot jau ar to, kā un kāpēc tas tika iegādāts, un turpinot ar visdīvainākām lietām, kas ar to ir vestas, un pasākumiem, uz kuriem ar to ir braukts. Viņa kontā ir pat viens stāvus pacelts kāzu altārs. No vienas zemnieku saimniecības nācis, uz citu zemnieku saimniecību devies.

Ar zemnieku saimniecību čakars bija lielāks, kā es to iepriekš saslavēju, un pēdējās formalitātes vēl ir priekšā, bet šis nepatīkamais stāsts lai paliek citai reizei.