My god, kā man besī tas militārais kinks. Es pilnīgi atvērtu sirdi varu pieņemt to visu dienēšanu zemessardzē, un drošvien man arī kaut ko vajadzētu darīt, un skaidrs, ka mežā nieres atsaldēt nav nekāds pačots, un ir labi, ka mums ir visādas krutas hi-tech drēbītes šim visam, bet var šo visu bez tā nevajadzīgā patosa? Tik pat labi es varētu bildēt un sajūsmināties par savām Curaprox zobbirstes šķiedrām.

Mana zemapziņa nolēma demonstrēt savu humora izjūtu.

Šodien sapnī es biju uz kaut kādas peldošas salas - es un vēl vairāki cilvēki, kuru starpā bija mūsu ceļojuma organizators. Nebija nekāda paskaidrojuma par to, kā mēs tur nonācām, ko mēs tur īsti darījām, bet tur bija dažādas tādas kā paciņas stīmpanka estētikā - viss brūnā ādā, dabīgas krāsas papīrā, utt. Vienā no paciņām bija rieksti (sveiciens vakardienas lielajai riekstu bļodai) ar kaut kādām garšvielām. Es uzgrauzdēju tos riekstus, sataisot tos garšvielu glazūrā, paralēli uzrakstīju kaut kādu zīmīti, un grasījos to visu sapakot. Man izskatījās, ka iepakojamais papīrs varētu kādu laiku nelaist cauri ūdeni, un sameklējot vēl kaut kādas papildus lietas, šo saini varētu uztaisīt tā, lai tas varētu turēties uz ūdens virsmas, un doties peldošā ceļojumā.

Meklējot papildus iepakojamo materiālu, vairāki ceļabiedri interesējās par manu plānu, un ar interesi to noklausoties, atbalstoši māja ar galvu. Šo visu padzirdēja mūsu pasākuma organizētājs, kas, šķiet, bija autors tai situācijai, ka mēs atradāmies uz šīs peldošās salas, un viņš arī bija tas, kas bija sagatavojis šīs uzdevumu paciņas. Viņa komentārs uz manu plānu palaist riekstu iepakojumu ceļojumā bija sekojošs: "Es pārgriezīšu to paciņu!" Uz manu - the fuck? - viņš atbildēja, ka viņš nevēlas, lai ēdiens ietu bojā. Tanī brīdī man ieslēdzās rage mode, un es sāku kliegt: "Nē, mēs iesim bojā! Rieksti neies bijā, rieksti būs fine! Mēs iesim bojā!"

(Will check spelling later.)

Vienu nakti es sapņoju, ka Pirātam ir sākušās problēmas ar veselību. Pieņemu, ka to trigerēja brauciens uz Āziju, jo viss praktiskai setaps nebija pārāk reālistisks, un es arī atcerējos to kartiņu, ko es uzrakstīju Pirāta atvadu ballē. Un tad es ar šausmām secināju, ka es visdrīzāk par Pirāta nāvi uzzināšu stipri ar novēlošanos labākajā gadījumā, un par to varēšu tikai spekulēt sliktākajā gadījumā. Un es sapratu, cik baisa ir perspektīva nespēt izsāpēt šo neizbēgamo dzīves notikumu.

Man ir prieks, ka manā dzīvē ir parādījušies cilvēki, kuru bērēs, kāzās un citos svarīgos dzīves notikumos es varētu paraudāt, bet mani joprojām saista arī dziļas emocionālas saites ar dzīvniekiem. Man likās, ka es cibā uzrakstīšu garu ierakstu par to, kā es raku kapus suņiem laukos, un šķiet, ka es to tā arī neizdarīju. Bet tas bija gana brutāli, lai iemantotu pārliecību, ka man nekad dzīvē nebūs suns. Tagad, kad likteņa ironijas rezultātā man ir suns, man par šo neizbēgamo dzīves reāliju pat domāt negribās.

Katrā ziņā es esmu sapratis to, kāpēc ir svarīgi emocijas pārstrādāt. Laiks neko nedziedē and all that shit. Par laimi manas emocionālās slūžas ir tik kļuvušas tik vaļīgas, ka es pat spēju izslēgt cinismu cringe jogas pasākumā, un izjust empātiju pret cilvēkiem, kas atbraukuši uz otru pasaules malu, lai meklētu mieru. Tas gan paredz arī to, ka visus caurumus nevar aizmālēt ar ezotērisku bulšitu kaut kur līnijās, ka mīlestība ir bezgalīga, piedošana atbrīvojoša, vai ko nu raksta tajos inspirational quotes, ko šēro soctīklos. Sage manī spēj arī veltīt rupjus vārdus tiem, kas to ir pelnījuši, un nevajag bezgalīgi paļauties uz manu pacifismu.

So far šis retrīts norit ar mainīgām sekmēm. Ir bijušas labas lietas, bet šobrīd overall situāciju nomāc katastrofāla organizācija. Un ar to es nedomāju nepietiekamu spilvenu skaitu viesnīcas gultā, bet divus major fakapus, neskaitot visādus sīkumus. Kas bēdīgākais, ka šis viss varāja ierakstīties "varēja labāk, bet nebūsim pārāk skarbi", ja lietas tiktu normāli un laicīgi nokomunicētas. Pagaidām atmiņā paliekošākās frāzes ir "sorry, not sorry" un "not my problem".

Pirmais mega fakaps bija pārsteiguma vizīte uz ezotērikas centru, kur baltie ceļotāji meklē feiku garīgumu. Mani tas pārāk netraumēja, jo es esmu pieradis pie šīs publikas, lai gan jāsaka uz sēnēm šīs trīs stundas masveida orgasmēšanas būtu meikojis vairāk sensa. Taču ne visiem ir tādas tolerēšanas spējas, tāpēc šī diena, kas sākās ar "brauksim tukšā dūšā", bija diezgan liels papisiens, un atstāja nospiedumu uz turpmākajām dienām. Bet tad vakar pēc "ļoti labi" organizēta kāpiena vulkānā, kur tika piedrāzti jautājumi, vai cilvēkiem, kam ir bail no augstuma, šis kāpiens būs ok, mūs visus izsēdināja pie kaut kādas tūristu brīvdabas lunaparka, kura ieeju rotāja milzīga civetas kaķa statuja. Kad es jautāju, kāds tieši šeit ir plāns, jo man šī vieta neizskatījās ne pēc rīsu laukiem, ne pēc ūdenskrituma, kas pavirši tika nokomunicēts iepriekšējā vakarā, un neviens man nespēja uz to atbildēt, es atvēru telefonu, un paskatījos, ko par šo vietu saka interneti. Es, protams, rēķinājos, ka ēdināšanas ziņā man būs jāpieņem kompromisi, bet tur es izvilku savu vegāna kārti, paņēmu taksi uz viesnīcu, un aizpisu nahuj. Tagad mēs visdrīzāk esam noleibloti kā divi neapmierināti cilvēki, kas nespiedz aiz sajūsmas par katru instagramējamu foto iespēju, bet sagaida kaut kādu pieaugušu un atbildīgu komunikāciju.

Šodien pēc sērfa un kikboksa aizgāju vēl uz sporta dejām. Dažas kustības ir sarežģītākas par citām - tas tā kā nebija pārsteigums. Bet tad mēs mācījāmies deju, ko filmēsim Instagramam. (Don't ask.) Un tur būs kustības pielāgotas dziesmas vārdiem. Un tad ir viena kustība, kur džeki rādīs musīšus, bet meitenes... varēs izvēlēties, vai rādīt mūsīšus, vai kaut ko sievišķīgāku. Man jāsaka, ka man bija grūti saņemties bez ironijas fleksēt dejas laikā, tāpēc izvēlējos kaut ko citu. Arī tverkot es nesākšu, pat ja tam es varu saņemties vieglāk, jo tas ir diezgan grūti. Es nedomāju, ka sievietas are born with it, bet es varu izsekot kaut kādām kustībām līdzi, kokaini viņas atkārtot, bet kad tiek ieslēgts trešais ātrums, es varu tupa raustīties, vai nedarīt neko.

Bet mūsu grupiņā, protams, ir cilvēki, kas pieraduši fleksēt. Es nezinu, vai pārējie nojauš, ka viņu tusiņā ir iezagušies divi spiegi, un mētā ironiskas piezīmes.

Man teica, ka Didriksone liekot drona video no rīsu laukiem. So, we are safe.

Agrāk, kad dzīve nebija tik ļoti pakārtota viedajām ierīcēm, nelikās tik acīmredzami, cik svarīga cilvēkam ir rutīna. Ok, bad wording - nedz dzīve ir tik ļoti pakārtota ierīcēm, tās vienkārši palīdz organizēt dažas lietas, nedz punkts par rutīnu ir kaut kāds jaunums. Lai vai kā, jau pirmajā laika zonas maiņā pulkstenis paziņoja, ka būs jāpielāgo vitamīnu dzeršanas grafiks jaunajam laikam. Bet tad man nezināmā vietā un laikā ieslēdzās bedtime reminder. Es zināju vien tik, ka vēl ir "ļoti agrs", bet drīz būs saule, un drīzumā būs jāmostas, nevis jāiet gulēt. Faktiski es nebiju kaut kur, bet ceļā uz kaut kurieni. Un viss no tā, kur šobrīd atrodas ēna. Ja mēs pievienotu šai ceļošajai jaunu dimensiju, un ceļotu nevis apkārt, bet arī prom no zemeslodes, cilvēka smadzenēm un organismam tas būtu pavisam mulsinoši.

Šorīt mani informēja, ka Didrihsone esot piezemējusies tajā pašā provincē, uz kuru mēs rīt izlidojam. Es domāju, ka tā ir tikai sagadīšanās, bet ņemot vērā, ka pie mana trenera nāk arī visādi influenceri, un es viņus uz aci nemāku atšķirt no parastiem cilvēkiem, es neko nevaru izslēgt.

Visādi citādi es ceru, ka nedēļas laikā būšu iemācījies nostāties špagatā, vai vismaz izmēģinājis "american dancing" kā Van Damme.

https://www.youtube.com/watch?v=CE8XKeN0zk4

Jāpierod, ka "for nearly two decades" patiesībā nav tā, kā pirmajā brīdī izklausās. Tas ir apmēram tik pat sen, cik Arctic Monkeys, vai kas tāds. Un ja es apmēram nojaušu, ka Arctic Monkeys ir "Do I Wanna Know", tad nav nekā pārsteidzoša, ka es neesmu dzirdējis kaut kādus kanādiešu postpankus. Tas, kas man izklausās pēc "for nearly two decades", patiesībā ir "for over four decades".

Lai vai kā, 15 martā iznāca albums ne tikai tai kantrī dziedātājai, kas te nesen uzstājās SNL, bet arī Spectres. Iespējams viņi tā nemanāmi būtu noskanējuši fonā, kamēr es rosos pa virtuvi, ja es nesāktu ieklausīties, vai "AM Gold" gadījumā nav kaverversija. Kainda nav, but you be the judge. Bet astoņdesmitie much.

https://youtu.be/Kye76vAcEnU?si=q2cTeEx1EEMc7FnG