Vienu nakti es sapņoju, ka Pirātam ir sākušās problēmas ar veselību. Pieņemu, ka to trigerēja brauciens uz Āziju, jo viss praktiskai setaps nebija pārāk reālistisks, un es arī atcerējos to kartiņu, ko es uzrakstīju Pirāta atvadu ballē. Un tad es ar šausmām secināju, ka es visdrīzāk par Pirāta nāvi uzzināšu stipri ar novēlošanos labākajā gadījumā, un par to varēšu tikai spekulēt sliktākajā gadījumā. Un es sapratu, cik baisa ir perspektīva nespēt izsāpēt šo neizbēgamo dzīves notikumu.

Man ir prieks, ka manā dzīvē ir parādījušies cilvēki, kuru bērēs, kāzās un citos svarīgos dzīves notikumos es varētu paraudāt, bet mani joprojām saista arī dziļas emocionālas saites ar dzīvniekiem. Man likās, ka es cibā uzrakstīšu garu ierakstu par to, kā es raku kapus suņiem laukos, un šķiet, ka es to tā arī neizdarīju. Bet tas bija gana brutāli, lai iemantotu pārliecību, ka man nekad dzīvē nebūs suns. Tagad, kad likteņa ironijas rezultātā man ir suns, man par šo neizbēgamo dzīves reāliju pat domāt negribās.

Katrā ziņā es esmu sapratis to, kāpēc ir svarīgi emocijas pārstrādāt. Laiks neko nedziedē and all that shit. Par laimi manas emocionālās slūžas ir tik kļuvušas tik vaļīgas, ka es pat spēju izslēgt cinismu cringe jogas pasākumā, un izjust empātiju pret cilvēkiem, kas atbraukuši uz otru pasaules malu, lai meklētu mieru. Tas gan paredz arī to, ka visus caurumus nevar aizmālēt ar ezotērisku bulšitu kaut kur līnijās, ka mīlestība ir bezgalīga, piedošana atbrīvojoša, vai ko nu raksta tajos inspirational quotes, ko šēro soctīklos. Sage manī spēj arī veltīt rupjus vārdus tiem, kas to ir pelnījuši, un nevajag bezgalīgi paļauties uz manu pacifismu.

So far šis retrīts norit ar mainīgām sekmēm. Ir bijušas labas lietas, bet šobrīd overall situāciju nomāc katastrofāla organizācija. Un ar to es nedomāju nepietiekamu spilvenu skaitu viesnīcas gultā, bet divus major fakapus, neskaitot visādus sīkumus. Kas bēdīgākais, ka šis viss varāja ierakstīties "varēja labāk, bet nebūsim pārāk skarbi", ja lietas tiktu normāli un laicīgi nokomunicētas. Pagaidām atmiņā paliekošākās frāzes ir "sorry, not sorry" un "not my problem".

Pirmais mega fakaps bija pārsteiguma vizīte uz ezotērikas centru, kur baltie ceļotāji meklē feiku garīgumu. Mani tas pārāk netraumēja, jo es esmu pieradis pie šīs publikas, lai gan jāsaka uz sēnēm šīs trīs stundas masveida orgasmēšanas būtu meikojis vairāk sensa. Taču ne visiem ir tādas tolerēšanas spējas, tāpēc šī diena, kas sākās ar "brauksim tukšā dūšā", bija diezgan liels papisiens, un atstāja nospiedumu uz turpmākajām dienām. Bet tad vakar pēc "ļoti labi" organizēta kāpiena vulkānā, kur tika piedrāzti jautājumi, vai cilvēkiem, kam ir bail no augstuma, šis kāpiens būs ok, mūs visus izsēdināja pie kaut kādas tūristu brīvdabas lunaparka, kura ieeju rotāja milzīga civetas kaķa statuja. Kad es jautāju, kāds tieši šeit ir plāns, jo man šī vieta neizskatījās ne pēc rīsu laukiem, ne pēc ūdenskrituma, kas pavirši tika nokomunicēts iepriekšējā vakarā, un neviens man nespēja uz to atbildēt, es atvēru telefonu, un paskatījos, ko par šo vietu saka interneti. Es, protams, rēķinājos, ka ēdināšanas ziņā man būs jāpieņem kompromisi, bet tur es izvilku savu vegāna kārti, paņēmu taksi uz viesnīcu, un aizpisu nahuj. Tagad mēs visdrīzāk esam noleibloti kā divi neapmierināti cilvēki, kas nespiedz aiz sajūsmas par katru instagramējamu foto iespēju, bet sagaida kaut kādu pieaugušu un atbildīgu komunikāciju.

Šodien pēc sērfa un kikboksa aizgāju vēl uz sporta dejām. Dažas kustības ir sarežģītākas par citām - tas tā kā nebija pārsteigums. Bet tad mēs mācījāmies deju, ko filmēsim Instagramam. (Don't ask.) Un tur būs kustības pielāgotas dziesmas vārdiem. Un tad ir viena kustība, kur džeki rādīs musīšus, bet meitenes... varēs izvēlēties, vai rādīt mūsīšus, vai kaut ko sievišķīgāku. Man jāsaka, ka man bija grūti saņemties bez ironijas fleksēt dejas laikā, tāpēc izvēlējos kaut ko citu. Arī tverkot es nesākšu, pat ja tam es varu saņemties vieglāk, jo tas ir diezgan grūti. Es nedomāju, ka sievietas are born with it, bet es varu izsekot kaut kādām kustībām līdzi, kokaini viņas atkārtot, bet kad tiek ieslēgts trešais ātrums, es varu tupa raustīties, vai nedarīt neko.

Bet mūsu grupiņā, protams, ir cilvēki, kas pieraduši fleksēt. Es nezinu, vai pārējie nojauš, ka viņu tusiņā ir iezagušies divi spiegi, un mētā ironiskas piezīmes.

Man teica, ka Didriksone liekot drona video no rīsu laukiem. So, we are safe.

Agrāk, kad dzīve nebija tik ļoti pakārtota viedajām ierīcēm, nelikās tik acīmredzami, cik svarīga cilvēkam ir rutīna. Ok, bad wording - nedz dzīve ir tik ļoti pakārtota ierīcēm, tās vienkārši palīdz organizēt dažas lietas, nedz punkts par rutīnu ir kaut kāds jaunums. Lai vai kā, jau pirmajā laika zonas maiņā pulkstenis paziņoja, ka būs jāpielāgo vitamīnu dzeršanas grafiks jaunajam laikam. Bet tad man nezināmā vietā un laikā ieslēdzās bedtime reminder. Es zināju vien tik, ka vēl ir "ļoti agrs", bet drīz būs saule, un drīzumā būs jāmostas, nevis jāiet gulēt. Faktiski es nebiju kaut kur, bet ceļā uz kaut kurieni. Un viss no tā, kur šobrīd atrodas ēna. Ja mēs pievienotu šai ceļošajai jaunu dimensiju, un ceļotu nevis apkārt, bet arī prom no zemeslodes, cilvēka smadzenēm un organismam tas būtu pavisam mulsinoši.

Šorīt mani informēja, ka Didrihsone esot piezemējusies tajā pašā provincē, uz kuru mēs rīt izlidojam. Es domāju, ka tā ir tikai sagadīšanās, bet ņemot vērā, ka pie mana trenera nāk arī visādi influenceri, un es viņus uz aci nemāku atšķirt no parastiem cilvēkiem, es neko nevaru izslēgt.

Visādi citādi es ceru, ka nedēļas laikā būšu iemācījies nostāties špagatā, vai vismaz izmēģinājis "american dancing" kā Van Damme.

https://www.youtube.com/watch?v=CE8XKeN0zk4

Jāpierod, ka "for nearly two decades" patiesībā nav tā, kā pirmajā brīdī izklausās. Tas ir apmēram tik pat sen, cik Arctic Monkeys, vai kas tāds. Un ja es apmēram nojaušu, ka Arctic Monkeys ir "Do I Wanna Know", tad nav nekā pārsteidzoša, ka es neesmu dzirdējis kaut kādus kanādiešu postpankus. Tas, kas man izklausās pēc "for nearly two decades", patiesībā ir "for over four decades".

Lai vai kā, 15 martā iznāca albums ne tikai tai kantrī dziedātājai, kas te nesen uzstājās SNL, bet arī Spectres. Iespējams viņi tā nemanāmi būtu noskanējuši fonā, kamēr es rosos pa virtuvi, ja es nesāktu ieklausīties, vai "AM Gold" gadījumā nav kaverversija. Kainda nav, but you be the judge. Bet astoņdesmitie much.

https://youtu.be/Kye76vAcEnU?si=q2cTeEx1EEMc7FnG

Atkal pamodos no sapņa. Pamodos no tā, ka izmisīgi mēģināju atcerēties, kur es šobrīd atrodos. Nepalīdzēja arī tas, ka sapņa konstruētā telpa galīgi neatgādināja Bruņinieku ielu. Beigās atcerējos, kur es fiziski šobrīd atrodos, guļot gultā, un sapņojot šo sapni, bet uz brīdi es sajutos kā Entonija Hopkinsa varonis filmā The Father. Es domās biju izpeldējis cauri dažādām telpām, kurās es jebkad esmu atradies, un dažādiem dzīves scenārijiem, kas varēja notikt saistībā ar šīm telpām. Jo mēs parasti ievācamies telpās ar kaut kādu mērķi, un tad ar mums notiek dzīve, un mēs pārvācamies uz citām telpām ar citiem mērķiem. Fonā bija vairāki cilvēki, kas bija atnākuši ciemos apskatīt šīs telpas, un uzklausīt stāstus par dzīves plāniem. Vienīgi šie cilvēki bija atmiņas par šīm vizītēm, un kā hologrammas dzīvoja savos dzīves scenārijos. Es nepārskaitīju, bet domāju, ka galvenokārt tie bija tie, kas lasīs šo ierakstu. Bet bija arī kāds, kam es skaidroju šo visu redzēto reālajā laikā, bet viņš nebija fiziski tur klāt. Drošvien to varētu saukt par entity.

Visdrīzāk palīdzētu, ja es izlviktos ārā no mājām uz kādu filmu vai sociālu pasākumu. Es ceru arī darbā šodien pabeigt vienu kaitinošu lietu, kas velkas jau mēnešiem. Un vēl šodien beidzot vajadzētu sakārtot vīzas, kas arī ir kļuvušas par tādu mūžīgi atliktu darbiņu. Tie visi visdrīzāk ir iemesli šim sapnim un pazaudēšanās sajūtai. Gribās "pabeigt lietas" un aizbraukt uz "laimīgo zemi", lai atkal sajustos mājās, jo šobrīd pazaudēšanās nav tikai starp mājām, kas ir fiziskas būves, bet tāda dreifēšanas sajūta visumā.

Vienu dienu, mazgājot sunim ķepas, es iedomājos, ka tas tomēr ir jocīgi būt radībai, kas no vienas puses spēj nenormālā ātrumā nesties cauri kokiem un krūmiem, ēst visādus sūdus, un nenomirt no tā, bet katru reizi nesaprast, kā notiek ķepu mazgāšana, un cik viņai vispār ir ķepas. Suns ir iemācījies, ka atnākot mājās, būs jāiet uz vannu, bet tur notiekošais ir liela mistērija, ieskaitot ķepu skaitu, kas pēc tam ir jānoslauka. Un tanī brīdī, kad suns nesaprot, kas šobrīd notiek, viņš sāk griezties uz rinķi. Lai gan reizēm man vajag, lai suns sevi novieto man mazliet ērtākā pozīcijā, kopumā šī bezjēdzīgā griešanās uz rinķi man nepalīdz. Un tad es saprotu, ka reizēm mēs nenovērtējam tādas pašsaprotamas lietas kā zināšanas par to, cik daudz kāju mums ir. Mūs nemulsina vannasistabas un tur notiekošais. Reizēm, sarunājoties ar suni, es viņai skaidroju, ka mēs pērtiķi strādājam mazliet citādāk, un viņai ir nedudz jāpaciešās, kamēr mēs tiekam galā ar savām pērtiķu lietām, un nevajag uz mums attiecināt savu suņu loģiku, tas ir neiejūtīgi. Bet neskatoties uz visām evolucionārajām priekšrocībām, es domāju, ka mums dzīvē netrūkst tādu vannasistabu, kurās mēs nesaprotam notiekošā loģiku, vai pat nezinām, cik mums ir ķepu. Un es pat neesmu drošs, kas ir īstais skaidrības mirklis - tas, kurā tu jūties apjucis, dreifējot cauri visumam, vai tas, kurā tu vienu konkrētu telpu sauc par mājām, tev ir īstermiņa plāni, un kopēja vīzija par nākotni. Mājas gan esot tur, kur ir tev svarīgie cilvēki. Tie gan arī mēdz mainītiet, lai gan ne tik bieži kā telpas.

Ok, here it goes - kad es redzu frāzi "un kādas sekas būs tām mazajām mauķelēm", man ir sajūta, ka es varētu drīzāk iesaistīties diskusijā ar ētikas doktoru, ne ģenerālo publiku. Es zinu, ka es nevaru, but on the scale... ir drusku grūti nolaisties uz grēcīgās zemes. Varbūt ne grūti, bet drīzāk pretīgi, kā teiktu Veidemane, kas, starp citu, apzināti vai neapzināti nostājās varmāku pusē. Katrā ziņā man šķiet, ka nevajadzētu būt lielam straglam saprast ne tikai to, ka "nē" nenozīmē "varbūt", bet atsevišķās situācijās arī "jā" nav nekāda zaļā gaisma tālākai rīcībai. Bet ej nu to izskaidro cilvēkam, kas bez ironijas lieto tādus apzīmējumus kā "mazās mauķeles".

Bet vēl man ahūna besī ārā pasaules vareno pārliecība, ka iestādes spējīgas uz pašattīrīšanos. Ja nu es būšu kaut ko ieguvis no izkaudējošu šovu skatīšanās, tad to, ka Džons Olivers ne vienu vien reizi ir parādījis, pie kā noved tas, ka kāda institūcija pati ir atbildīga par sevis uzraudzīšanu. Kaut vai pēdējās divas epizodes par Boingu un ārstu ētikas komisijām. Ar seksuālo vardarbību būtu jādīlo institūcijai, kurai sievietes spētu uzticēties, kura spētu izanalizēt ziņojumu būtību, kas nebūtu ieinteresēta vainīgās iestādes reputācijas saglabāšanā uz upuru rēķina, un kas spētu uzklausīt ziņotājus, neradot jaunu negatīvu pieredzi. Katra iestāde tagad veidos šādu veidojumu sev iekšienē? Why? How? Ir gan vēl viena problēma - Marta. Labākais, kas man nāk prātā šajā sakarā, ir konkurence. Varbūt vajag divas vai trīs iestādes, un tad jau paši ziņotāji varētu izlemt, kurai iestādei uzticēties.