Pamanīju, ka Bugonijai pārmet oriģinalitātes trūkumu. Vēl šo to, bet arī oriģinalitātes trūkumu. Jāsaka, ka es īsti nedalu šo viedokli, kamēr tas nav brutāls plaģiātisms, un man nav informācijas, ka šis būtu tāds gadījums. Filma tomēr ir kaut kas vairāk par vienu ideju. Zināt es, protams, nevaru, bet es mazliet šaubos, ka es būtu ļoti nogarlaikots, skatoties Bugoniju, ja es būtu redzējis korejiešu filmu. Nedomāju, ka es esmu liels zaudētājs arī no tā, ka es esmu redzējis tikai Reservoir Dogs. Pie tam Lantims, atšķirībā no tā laika Tarantino, nav nekāds uzlecošais saulesstariņš, un ja viņam ir šķitis, ka šobrīd ir laiks uzfilmēt Bugoniju - so be it.

Bet kopumā man patika Bugonija. Es nezinu, kuru Lantima filmu es liktu uz pjedestāla augstākā pakāpiena, bet šī bija ļoti ok. Iespējams pie vainas ir mana šī brīža sajūta par pasauli. Man tīri labi patika trīs (vai varbūt četru) pasaules spēku attēlojums individuālos personāžos, iespējams visvairāk no visiem par dzīvi apjukušais Dons, kurš, protams, neteiks nē, kad viņam piedāvā brīvību, pat ja viņš nav spējīgs reflektēt par to, kas vispār ir brīvība kā tāda, un kas tieši viņam būtu brīvība. Bet visvairāk man patika filmas pašas beigas. Ja ir vēlēšanās, arī tām var piesieties par banalitāti un oriģinalitātes trūkumu, bet tieši tas, kā tas tika attēlots, man likās diezgan kruta. Tās beigas bija kā The Phoenician Scheme horeogrāfija filma sākumā. Loved it.

Ir dažādi viedokļi par saistību starp domāšanu un valodu. Es nosliecos tajā virzienā, ka doma var pastāvēt bez valodas, bet es arī saprotu, ka grūti novērtēt domu, kuru nav iespējams izteikt vārdiem.

Lai vai kā, es te nesen piefiksēju, ka mans iekšējais dialogs notiek divās valodās. Es varu sev izskaidrot kādēļ tā ir, bet tas tomēr bija neliels pārsteigums. Es vēl saprastu, ja es būtu attiecībās ar cilvēku, kurš nerunā latviski, un tad otra valoda būtu galvenais komunikācijas veids, bet manā gadījumā tā nav. Nekas cits neatliek, kā skatīties uz attiecībām plašākā kontekstā, un tur tiešām komunikācijas valoda bieži vien ir angļu. Te pat vairs nevar vainot tikai darbu. Arī izziņas valoda nu jau ekskluzīvi ir angļu, sākot ar vispārējām ziņām, beidzot ar specifiskām interesēm.

Es nojautu, ka šīs pārmaiņas ir diezgan neizbēgamas plašākā kontekstā, bet drusku negaidīju, ka tas skars mani individuāli, un tas ir noticis nosacīti strauji. Tādā ziņā, ka es mirt vēl netaisos, un ar šo pasauli komunicēšu vēl apmēram tikpat ilgi.

Es saprotu, ka neejot pilnā amish mode, nevar izvairīties no globāliem satricinājumiem, un pat ar visu amish mode no vietējiem idiotiem, bet tā vien gribās sapirkt ķīniešu saules paneļus, un izveidot kaut kādu pašpietiekamu komūnu maža ielokā.

Mana vīzija par to, kur mēs tādi esam radušies, ir nostabilizējusies jau krietni sen. Un tomēr zinātne joprojām spēj piegādāt faktus, kas vēl vairāk nostiprina sajūtu par to, cik trausli mēs esam visuma priekšā. Te daži satelīti, kas ir bijuši palaisti savā ceļojumā septiņdesmitajos, ir ievākuši datus par to, kas notiek ārpus saules radiācijas ietekmes lauka. Kam interesanti, var iegūglēt "heliopause", bet mani visvairāk uzrunāja fakts, ka saules radiācija strādā kā tāds milzu lietussargs pret mūsu pašu dzimtās galaktikas radiāciju. Saule mūs pasargā no galaktikas, atmosfēra no saules, bet jau lokāla mēroga viesuļvētra spēj iedragāt mūsu civilizētības pamatus. Bet arī neejot tik tālu kā viesuļvētras nopostīti ASV štati, cilvēki mēdz vienkārši pazust jūrā, tuksnesī, vai pat reizēm priežu mežā sēņojot.

Faktu, ka mēs te vispār esam dzīvi, es sauktu par lielu veiksmi un apstākļu sakritību, bet es arī varu saprast vēlmi to uztvert kā kaut kādu dievisķo gribu. Ar dažām atrunām gan. Mums principā nav izredzes izprast šo dievišķo gribu, līdzīgi kā skudrām skudru pūznī nav izredzes saprast to, ka tās atrodas meža takas malā, un šī taka atrodas cilvēku iekārtotā dabas parkā. Saukt jebko par dieva gribu ir tāds psiholoģisks triks ierobežotas valodas apstākļos. Attiecīgi viss ko mēs varam darīt, ir būt skudras vislabākajā skudru izpratnē. Jeb cilvēki mūsu gadījumā.

Man ir kārdinājums šodien aiziet uz Mayhem un Marduk. Tai pat laikā man ir bažas, ka tā varētu izrādīties diezgan garlaicīga pieredze. Un tā nav grupu vaina, mani vienkārši vairs neķer tā mūzika tā, kā tai vajadzētu. Es izlasīju interviju ar Attilu, un likās diezgan interesanti, kur šie vecie kungi ir pavirzījušies savā pasaules skatījumā. It makes some sense. Bet es noklausījos jauno albumu, un nekur jau nav pazudis fakts, ka dziesmu tēma ir kaut kur norakta zem neartikulētas ķērkšanas. I mean, mūzikai nav ne vainas, lai gan varbūt varēja būt drusku interesantāk, bet tas ir par formu, ne saturu. Vai man pietiks ar formu, un man atkal nenāks rēka par visu to sātanisko pozerismu? Ir bažas. Tā nu es te sēžu uz sētas. Jāpaskatās, vai šis pasākums nekonkurē ar kādu labu filmu, tīri tā, lai beigās nesanāk, ka es atkal izvēlos sēdēt mājās.

Varbūt Chat GPT spēks nav tajā, ka tā spējas ir pacēlušās līdz cilvēka intelekta imitācijas līmenim, bet gan tajā, ka mums ir cilvēki ar Chat GPT intelekta līmeni?

Man ir viens kolēģis, ar kuru komunicēt ir kā rakstīt AI promptus. Es nevaru nekur piefiksēt piezīmes, aprakstīt kontekstu, vai uzdot jautājumu kādam citam, lai viņš uz to nereaģētu, pilnīgi ignorējot kontekstu, saturu un savas informētības un zināšanu līmeni. Es nesaprotu citu kolēģu uzstājīgu vēlmi viņu iekļaut grupu čatos, un nedot sev iespēju izvairīties no nevajadzīga informatīva trokšņa. Man rodas vēlme izslēgt to kolēģi kā tādu telefonu, kas noklausās manas sarunas, un pēc tam appludina ar spamu.

Parasti par savām sliktajām filmu pieredzēm es nerakstu, bet ja filma ir nominēta Oskariem gada labāko filmu kategorijā, domāju, ka tai nekaitēs daži skarbi vārdi no random džeka, kuru tuvākie cilvēki reizēm dēvē par snobu. Un es nepiekasos kaut kādām tehniskajām nominācijām, manis pēc var runāt par lielisku aktiera darbu, inovatīvi trīcošu kameru, vai izteiksmīgākajām pumpām uz galvenā varoņa sejas, bet par ko bija šis gandrīz trīs stundas garais lieliskā Mārtija stāsts? Džons Stjuarts kāreiz šonedēļ veldzējās atmiņās par to, cik "patīkama" vieta bija Ņujorka viņa jaunībā, un ja mums šobrīd pietrūka sliktu priekšstatu par Ameriku no ziņām, tad šī filma lieliski mēģināja pastāstīt, ka Amerika varbūt tāda ir bijusi vienmēr. Uzreiz pēc filmas es noskatījos Stjuarta kolēģa sižetu par Melānijas doķenes pirmizrādi, un pirmizrādes viesi apstiprināja visus stereotipus, ko par viņiem bija iespējams iedomāties.

Bet runājot par aroda prasmēm, varbūt Šalamejs ir labs aktieris, bet es viņu esmu redzējis Dune pirmajā daļā, vienā SNL epizodē, un šinī šedevrā, un tagad šis būs mans priekšstats par viņu kā par aktieri, ja vien apvārsnī neparādīsies kaut kas, kas šo priekšstatu mainīs. Piedāvājums līdz šim nav bijis tāds, ka es skrietu pirkt kino biļetes. Varbūt Džonijs Deps ir sūdabrālis, bet viņš, piemēram, līdz pat pirātiem savu jaunā aktiera tēlu veidoja piedaloties projektos, kas varbūt reizēm bija jocīgi, bet ne klaji sūdīgi. Un jāsaka, ka arī pirāti lielākajā daļā bija gana izklaidējoši. Kas vēl mums ir ar savdabīgu bagāžu? Keidžs?

( daži filmas spoileri )

Lai vai kā, kopumā es esmu dusmīgs par to, ka es apklusināju savu intuīciju, noticēju Leterboksa četrām zvaigznēm un Oskaru nominācijai, un pakāsu savu single kino vakaru šādam mēslam. Dažas filmas es neizvēlējos, jo varētu tās mēģināt skatīties kopā, bet arī tad es varēju saīsināt savu darba dienu, un aiziet vienkārši uz Džārmušu, pat ja viņš nav lielisks. Man jau tā ar visiem treniņiem un plānu saskaņošanu laika filmām ir mazāk, kā man gribētos, un kino industrijas vilciens traucas uz priekšu ar nenormālu ātrumu. Un nav arī tā, ka visas festivālu pieredzes un obligātās latviešu filmas ir lieliskas, bet ar visu to tās neatstāj tik ļoti lielu pakāsta laika sajūtu. Man šķiet, ka uz Oskara nominācijām es turpmāk skatīšos ne tikai ar aizdomām, bet nu jau ar nicinājumu.