Es, protams, nešaubos, ka liels pieaudzis suns varētu nogalināt stirnu, bet ja man būtu jāizdara minējumi varbūtībās, tad es drīzāk teiktu, ka jebkurš suns drīzāk izrevidētu kaimiņu atkritumu konteineri. Bet ja mūsu tiesiskums sāks balstīties uz vismazāk ticamiem potenciāliem scenārijiem, nedod dievs tev izskatīties kādas Kārenas acīs aizdomīgi. Tas pat nav īsti domas eksperiments, mums ir valsts ar reālu statistiku par disproporcionālu vardarbību pret minoritātēm.

Es kaut kad dzirdēju baumas, ka "IR" mazliet ir sagājis konservā. Šogad es savu abonementu neesmu aktīvi lietojis, tāpēc neņemos spriest, bet nākamā gada abonēšanas kampaņā "IR" priekšplānā ir izvirzījis vēlēšanas. No vienas puses es grasījos pārtraukt viņiem maksāt, no otras - kainda varētu arī pasekot ziņām. Kaut kā neredzu alternatīvus piedāvājumus.

Citās ar šo mediju saistītās ziņās, izlasīju rakstu par Kuldīgā pārdozējušo jaunieti. Ufff! Es laikam vairs nezinu, kas īsti ir žurnālistika, bet man tas raksts vairāk atgādināja literāru darbu. Es saprotu, ka nav iespējams operēt ar faktiem, kuru vienkārši nav, un arī kopumā mēs dzīvojam Reigana ēnā, bet tur tādi faktu caurumi ir aizpildīti ar fantāzijām, kam vispār nav nekāda sakara ar objektīvo realitāti citādi kā tikai ar sērojošo vecāku emocionālu stāvokli. Protams, ka jauniešus un cilvēkus in general vajag izglītot, bet influenceri - nopietni? Varbūt jauniešus vajag sūtīt baznīcas korī padziedāt prevencijas nolūkā?

"It’s like unlocking some hidden archive of your brain that you didn’t even realize existed. For me, it wasn’t just about revisiting memories—it was almost like I was reliving them, fully immersed in the moment with all the emotions, details, and sensations. It felt so real, like I could walk around inside the memory and view it from different angles. Some moments I hadn’t thought about in years came flooding back, and it was wild how vivid they were.

What really got me was the emotional clarity. I wasn’t just remembering events; I was dissecting them, understanding them in ways I never had before. It felt like I could finally make sense of things that had been buried in my subconscious."

Ja neņem vērā potenciālos riskus, un es te nedomāju uzraušanos uz sliktām atmiņām un emocionālo diskomfortu, bet reālu iespēju nodarīt sev pāri līdz pat riskam nomirt, šī izklausās pēc iespaidīgas pieredzes. Pie visiem zināšanu caurumiem, ko pat zinātnieki šobrīd nevar aizpildīt, es pieturos pie pārliecības, ka viss kas mēs esam, atrodas mūsu smadzenēs, un iespēja tik klātesoši piedzīvot pagātnes notikumus, tikai pastiprina manu pārliecību. Cita starpā šis atsaucas uz teoriju, ka laiks vispār ir mūsu uztveres produkts. Interesanti, vai tad kad šis no tautas folkloras kļūs par zinātniskiem pētījumiem, pieņemot, ka tās brīdis pienāks, vai tas mūs novedīs pie ciniskākas vai labākas sabiedrības? Cita starpā, vai pret šo nebūs kaut kāda emocionāla pretestība? Jau tagad ir diezgan plašas iespējas sevi izšrinkot un izskaidrot līdz riebumam, bet tas ne obligāti nozīmē, ka cilvēkiem nepatīk pabarot savus destruktīvos paternus pat ar visām zināšanām par tiem.

Atbildes uz jautājumiem, kur es šo atradu, nebūs. Internets ir pilns ar padomiem, kā visstulbāk nomirt, un mana palīdzība šeit nav nepieciešama. Mēs esam tā aizeksperimentējušies, ka netīšām pat esam atraduši veidus, kā trigerēt procesus, kas liek organismam sevi apēst no iekšas.

Viena no jaukākajām lietām, ko suns ir sācis darīt, ir prasīt noslaucīt seju ar dvieli pēc pastaigas lietainā dienā. Kas liek domāt, ka arī ķepu mazgāšanu viņa uztver kā neizbēgamu parādību, nevis vardarbīgu piespiedu aktu. Arī šim patversmes bumbulītim rūpju pieņemšana ir bijis ilgs process.

Starp citu, Shogun tomātos ir 99%. No tādiem augstumiem vienmēr ir grūti nokāpt lejā. Bet šīs desmit sērijas pagāja ļoti ātri.

Tikko redzēju Instagram video, kur kaut kāds ārzemnieks spriež par to, kāpēc gan Eiropai ir vajadzīgs multikulturālisms, ja Eiropā ir tāda skaista kultūra kā Dziesmu svētki Latvijā - fonā daudz baltu sieviešu vainadziņos dzied Mežaparka estrādē.

Ironoja ir lieliska, jo pirmajā kadrā ir redzams caurmērā pacifistisks cilvēks, kas tam džekam par to tekstu izskrāpētu acis. Lielisks piemērs šauram prātam, kas dzīvo sevis paša konstruētos priekšstatos (ar nelielu echo chamber palīdzību), un piemēro sevis izfantazētos priekšstatus par cilvēkiem, par kuriem viņš neko nezina. Es nešaubos, ka koristu vidū netrūkst cilvēku, kas nīst tumšādainus Bolt kurjerus, bet starp koristiem ir daudz arī tādu, kas vēl bez kora staigā uz visa veida protestiem, un par kuriem visādi edžlordi raksta briesmīgus un borderlain kriminālus komentārus internetā. If anything, šī kora kultūra dzīvo tāpēc, ka cilvēki spēj atrast kaut ko kopīgu, kas viņiem patīk, un to kopt par spīti faktiskajam varas pozīcijās esošajam "patriotu" atbalstam. Es ceru, ka man nav jāstāsta, kāda nodokļu naudas atmazgāšanas kampaņa ir Diezsmu svētki. Viss skaistais tur galvenokārt turās uz koristu spīta.

Varbūt nedēļā pēc slimošanas es esmu pārbliezis savu nervu sistēmu, bet man ir apnicis mosties tik agri, lai cik teorētiski skaisti tas neizklausītos. Tas nepadara manas dienas garākas, ja tam nenāk līdzi funkcionējošas smadzenes, un tās noteikti jau ir nogarlaikojušās no rutīnas. Nu, varbūt ofisa apmeklējums un mēģinājums nedabūt ar kāju pa seju smadzenēm nav tik liela rutīna, bet gribētos kaut ko intelektuālāku.

Pagaidām Black Mirror septītā sezona ļoti labi turas kopā. Atmiņā ir iesēdies apraksts, ka Sci-Fi no fantāzijas atšķiras ar to, ka pirmais operē teorētiski iespējamos fizikas likumos, un man šķita, ka trešā sērija atbilst šim priekšstatam par Sci-Fi. Šī sērija mazliet atgādināja vienu tēmu, kas atkārtojas Rick and Morty, un vēl kādu filmu, kas iespējams varētu būt pat cita Black Mirror epizode, bet tādā dziļākā nozīmē atgādināja to, ko es secināju pirms kāda laika – tas, kā mēs jūtamies par citiem cilvēkiem, primāri rodas mūsos pašos. Visspilgtāk tas, protams, attiecas uz cilvēkiem, ko mēs tikai sākam iepazīt. Vēlāk, kad mēs cilvēku pazīstam jau stipri labāk, var izrādīties, ka mums tas cilvēks nemaz tik ļoti nepatīk. Viņā, protams, mājot tās lietas, kas ir piesaistījušas mūsu uzmanību, bet mums galvenokārt paliek tās emociju atmiņas, kuras mēs turpinām glabāt. Kādam tas var šķist pārāk ciniski, kādam atbrīvojoši, bet cilvēki šo tēmu apspēlē jau kādu laiku, ar katru iterāciju tuvojoties arvien tehniskākiem šīs parādības aprakstiem.

Lai gan man šis kaut kā asociējas ar Tyler, the Creator, internets to ir nosaucis par "afro grunge".

https://www.youtube.com/watch?v=YY6YQFwGYAU

Es visdrīzāk nemācēšu to paskaidrot ļoti precīzi, bet neirozinātnieki esot izpētījuši, ka mūsu izpratne par mūsu pašu lēmumu pieņemšanu esot mazliet maldīga. Viņi esot skenējuši smadzenes ar magnētisko rezonansi, liekot cilvēkiem veikt dažādus uzdevumus. Izrādās lēmumi smadzenēs rodas vēl pirms mēs esam tos apzinājušies, un no tā rodas ilūzija par to, ka mēs tos kontrolējam, lai gan drīzāk ir otrādi. Tas nav kaut kas tāds, kam būtu jāmaina mūsu dzīves, bet drīzāk demonstrē, kādus caurumus mūsu smadzenes aizlāpa, lai radītu sajūtu par pabeigtu pasauli un mums pašiem. Tur, protams, ir arī virkne filozofisku implikāciju, bet tas jau ir vēl sarežģītāk, un ir jāsāk lietot akadēmiska valoda, jo daži jēdzieni tādā sadzīviski lietotā izpratnē nozīmē pavisam ko citu, un man jau ar sadzīvisko valodu mēdz būt grūtības.