Es jau otro dienu pēc kārtas saskaros ar kritisku attieksmi pret suni publiskā telpā. Vakardienas pieredzi audio salonā es varētu norakstīt uz aroganci, jo es īsti nesapratu, ko suns pavadā nodarītu viņu glancētajām tumbām, bet tā kā šie iebildumi netika paskaidroti, es varu tikai spekulēt. Būtu gan interesanti, vai viņi arī pircējus ar maziem bērniem nelaiž iekšā, jo es skaidri iztēlojos, ko mazs bērns varētu izdarīt viņu glancētajām tumbām un spožajām podziņām visapkārt. Toties šodien es saņēmu aizrādījumu par to, ka suns apčurāja koku pretī medicīnas iestādei. Nav tā, ka es sunim ļauju apčurāt visu, ko viņš vēlas, bet līdz šim man tā konkrētā vieta ir šķitusi kā legāls mērķis. Jau atkal īsti nesapratu, kā dobe pie koka, kurā cilvēkiem nav paredzēts kāpt, varētu būt sliktāka par visām pārējām vietām pilsētā, un kāds medicīnas iestādei ar to visu ir sakars? Ne tur izsniedz sterilas šļirces, ne es tur esmu redzējis cilvēku rindas, un tā ir tāda medicīnas iestāde, kur es vispār nevienu cilvēku neesmu redzējis ieejam vai iznākam no tās. Piemēram, ja kāds koks ir pie āra kafejnīcas galdiņa, es kaut kā tomēr rēķinos, ka cilvēki tur mēdz ēst.

Ja tā globāli, ir diezgan sarežģīti sekot katra pilsētas iemītnieka nerakstītajiem likumiem, un nav tā, ka pilsētā ļoti labi sastāv jau ar rakstīto likumu ievērošanu. Pajautājiet man vēlreiz, ko es domāju par Dailes teātra apmeklētājiem un viņu tikumiem, bet es tomēr to pieņemu kā tādu neizbēgamu stihisku parādību. Vai sunim būtu vieta tikai suņu laukumiņā? Ar tiem laukumiņiem ir kā ir, un pilsētai par tiem arī nav pārāk liela interese, bet cita starpā pat daudzi lielveikali uzskata, ka suņiem tajos ir vieta, un katrs atsevišķais tirgotājs var izvēlēties savu attieksmi pret šādiem klientiem. Varbūt kāds varētu argumentēt, ka sunim vispār ir vieta tikai laukos, bet šī jau ir tā slidenā taciņa, kur mēs varam nonākt diskusijās par to, vai maziem bērniem ir vieta teātrī, un vai naktsklubi pilsētā ir svētāki par ģimenēm ar bērniem. Varam arī pacelt to līdz filozofiskam līmenim, un parunāt par to, kas suns ir tāds par dzīvnieku, un kāpēc viņš vispār eksistē uz šīs planētas.

Bet nenoliegšu, ka kopumā suņu saimnieki, tāpat kā citi pilsētas iemītnieki, nav bez savām problēmām. Es tiešām nesaprotu to nespēju paņemt maisiņu, un savākt pēc sava suņa, kā arī cilvēki saviem suņiem ļauj apčurāt visneiedomājamākās vietas. Tai pat laikā es nesaprotu pārbāztās miskastes ar vienreizējām kafijas krūzītēm, un tās jau nu noteikti dzīvos ilgāk par suņa sūdu, pat ja tās nemētātos uz ietvēm.

No “live, laugth, love” žanra soctīklos mani sasniedza izplatīts teksts par to, kādas dažādas lietas tu teiktu par savu māti dažādos vecumos, kas ietver sevī attīstību no bērna naivuma, uz pusaudžu dumpinieciskumu, līdz brieduma atklāsmei, cik māte katram ir svarīgs cilvēks. Mani fascinē tas, ka pilnīgi dažādu cilvēku pieredzes var sakombinēt pilnīgi nepatiesā universālā cilvēku pieredzē. Piemēram, tāda pieredze, kad tev ir paniski bail no savas mātes, un viņas balss tev nekad nav bijusi mierinoša, pilnībā tiek izslēgta no universālo gudrību krātuves. Ja mēs šādas pieredzes neignorējam, tad varbūt mēs varam citādāk paskatīties uz to pusaudžu dumpinieciskumu, un faktu, ka šīs visas brieduma atklāsmes var tā arī nepienākt. Protams, vēlme pēc emocionālas drošības ir universāla, tāpēc visi te staigā pie terapeitiem, bet mēs katrs atrodam savus ceļus, lai to atrastu. Nu, vai neatrodam, tas kā paveicās.

Kaut kā Kadavar ik pa laikam sanāk izdarīt kaut ko īpašu. Ja pirmā daļa šķita diezgan generic, mazliet sāka atgādināt Master of Puppets, tad pēc trešās minūtes dziesma ieguva pavisam citus vaibus. Es gan teiktu, lai pavisam izvairītos no banalitātes, varēja arī beigas atstāt bez atrisinājuma, bija jau labi tāpat.

https://www.youtube.com/watch?v=PesI5MrP1_g

Varētu jautāt, kāpēc pie mums joprojām notiek Baltijas Pērle, bet tik pat labi varētu jautāt, kāpēc tiek būvēts Waterfront, vai kāpēc nedēļas nogalēs ap Dailes teātri ir pārparkotas visas legālās un nelegālās apstāšanās vietas. Katrā ziņā Splendids uz nedēļu ir aizbliezts ar lielisku saturu.

Kamēr es domāju par nākotnes perspektīvām, tikmēr mani pārdeva. Tā ir virtuāla vietas maiņa lielās korporācijas iekšienē, bet tomēr kaut kā jauna sākums. Nākamnedēļ tikšos ar jauno virspavēlnieku. Šajās pārmaiņās, protams, nav nekā neloģiska, bet interesanti, kā notika lēmumu pieņemšana.

Cita starpā es kādu brīdi domāju, ka varētu izmantot iespēju lielajā korporācijā apgūt jaunas mārketējamas iemaņas. Ne tā, ka man šķiet, ka kaut kur tur ārā ir kāda labāka korporācija, bet vienmēr ir iespējas, ka lielās korporācijas ģenerāļi sapišas meistarībā, un tad cer, ka revolūcija viņus izvedīs saulītē. No otras puses man būs iespēja būt vienā komandā ar džeku, kuram ir kaut kādas ziņāšanas, kas ir arī man, bet nulle analītiskas un ilgtermiņa domāšanas, un ar visu to viņš joprojām tiek algots, un viņam pat ir ambīcijas pretendēt uz advancētākām pozīcijām. Es īsti nezinu, vai tas izriet no ierobežotām iespējām novērtēt cilvēkus rekrutēšanas brīdī, vai latiņa tiešām atrodas uz zemes. Katrā ziņā tas vairo iekšējo mieru par nākotni.

Sērot var daudz par ko – par mirušām jūtām, par nepiepildītiem sapņiem. Šoreiz gan par sērām par mirušiem cilvēkiem.

Es īsti neatceros savas pirmās bēres, bet domāju, ka es biju kluss, kārtīgs un smuki saķemmēts puisītis. Kaut kur pusaudžu gados mira visādas tantes un onkuļi, un tas bija laiks, kad es pieredzēju vairākus bēru un sēru rituālus. Jau tuvāk pilngadībai nomira mana vecmāmiņa, kas vēl šodien ir man tuvākais cilvēks, kas ir nomiris, bet toreiz sērām man nebija ne telpas, ne instrumentu. Drīz pēc tam nomira viens no vectēviem, un pēc bēru ceremonijas es pieliku punktu bēru apmeklēšanai, neaizejot uz bēru mielastu. Uz to brīdi es jau biju noguris no šiem rituāliem, kuriem es ne vienmēr redzēju jēgu, un jau uz sava bioloģiskā tēva un viņa tēva bērēm es vairs negāju. Visnesenākās bija manas otras vecmāmiņas bēres pirms apmēram gada, un tur bija ļoti daudz emocionāla stresa saistībā ar visu bēru organizēšanu un atstāto fizisko un morālo mantojumu. Es nezinu, vai tur bija daudz telpas sērām, bet šī vecmāmiņa arī nebija gluži tāda vecmāmiņa, kādas ir citas vecmāmiņas ar daudz bērnības atmiņām. Bet par to es drošvien esmu jau rakstījis šeit.

Šonedēļ vēlu vakarā es saņēmu ziņu, ka ir nomiris mans audžutēvs. Pēc būtības to "audžu" mēs varam arī izmest, bet tai pat laikā tieši šis mazais papildus vārds ir ļoti ietekmējis to, kā es uzzināju to, ka viņš ir miris. Šī varbūt ir pirmā reize, kad man ir iespēja mierīgā gaisotnē ieskatīties sevī, un saprast, kā es par to jūtos. Šis notikums noteikti nebija kaut kāds dūriens sirdī, bet man nācās secināt, ka sēras ir tādas kā fonā skanoša mūzika – neuzbāzīga, bet nepārprotama. Es noteikti zinu, kā tas ir histēriski raudāt par kaut ko zaudētu, bet līdz šim tas nav bijis par kādu mirušu cilvēku. Bet arī viss, kas man par šo faktu ir pieejams, ir ziņa mesindžerī, un bilde, kur viņš ir redzams no mugurpuses, un kaut ko skatās tālumā. Pēc bildes var spriest, ka nu jau viņš ir bijis pavecs vīrs, kuru es vairs nepazinu. Man būtu gribējies paspēt viņam pateikt, ka viņš bija ok tēvs, bet nu jau vairs neko. Šī gan nav arī tāda nožēla, kā to patīk pasniegt pašpasludinātiem dvēseles dziedniekiem, tās vienkārši ir sēras par to, kā vairs nebūs. Mūsu dzīves gaitas vairs nekrustojās jau vairākus gadus, un tādēļ es nevaru pretendēt uz to, ka man šis cilvēks ir bijis ļoti svarīgs pēdējā laikā. Reizēm radi, bērni, mājdzīvnieki un sociāli konstrukti liek mums uzturēt saikni ar cilvēkiem, kas citādi no tās pazustu. Reizēm gluži pretēji – kāda cilvēka ciešas saites ar kādu citu, ar kuru tu esi pārcirtis attiecības, atstāj arī šos cilvēku tajā pusē, un tā nav viņu vaina. Lai vai kā, bēres nebūšot, jo viņš tās neesot gribējis, un lai arī kāda būtu realitāte, tā ir pēdējā lieta, ko es par viņu zināšu. Šajā ziņā es viņu joprojām jūtu - mums abiem nepatika šie absurdie sociālie rituāli, mēs tajos vienmēr vienkārši spēlējām savu lomu bez dziļākas emocionālas iesaistes.

Es, protams, apzinājos, ka ZZS par Stambulas konvenciju balsotu tīri pēc sava politiskā izdevīguma, jo viņiem šī tēma vispār nerūp nevienā virzienā, bet es pat nenojautu, ka man savi vārdi būs jāierij atpakaļ tik ātri. Teju jāatsāk lasīt ziņas, lai saprastu - wtf?!

http://klab.lv/users/black_data/2198832.html

Shogun ir diezgan ok seriāls. Citos apstākļos es tā nedarītu, bet šinī vīkendā jau puse sezonas ir noskatīta. Kaut kādā ziņā varētu salīdzināt ar The Borgias. Savukārt Džeisona Momoa plikais dibens līdzīga žanra seriālā neatsver to, ka es nespēju izsekot jau pirmajai sērijai, lai gan par to viedokļi dalās. Shogun vismaz titri nav jālasa visu laiku, un brīžiem nespēja noorientēties dialogos pat iederas stāstā.

Es aktīvi nesekoju politiskiem notikumiem, jo man ir nulle vēlēšanās cepties par lietām, kuras es nevaru ietekmēt, bet es esmu pamanījis divas tēmas - ZZS vēlme palielināt koku cirsmu skaitu un LPV vēlme ierobežot LGBTQ+ pasākumus. Progresīvie, protams, nav sajūsmā par abām šīm iniciatīvām.

Mani gan ieinteresēja ziņu virsraksts, ka koalīcijas partneri ZZS ir nolēmuši pievienoties LPV iniciatīvai. Kā jau minēju, man īsti nav vēlmes cepties par lietām, kuras es tāpat nevaru ietekmēt, bet šī ir lieliska iespēja ieskatīties sev dziļi sirsniņā, un padomāt par to, kā es būtu gatavs navigēt šīs pasaules realitātē. Es domāju, ka ļoti nekļūdīšos, ja teikšu, ka Stambulas konvencijas atbalstītāji ļoti grib cirst mežus vairāk, un viņus ļoti kaitina, ka daži koalīcijas partneri liek šķēršļus viņu mērķiem, un kaut kāda tur kvīru kopiena vai bērnu tikumība viņiem ir dziļi vienaldzīga. Domāju un varbūt pat ceru, ka Progresīvie saprot, ka tīri matemātiski viņiem nav trumpju šīs dilemmas priekšā. Lai man piedod vidējais Vienotības vēlētājs, bet pat Progresīvo rindās ir rasisti un homofobi, tāpēc Vienotībai nav un nebūs principiāli kaut kādu kopienu tiesību jautājumi, tāpēc no visām matemātiski iespējamām koalīcijām, ir tikai viena, kas principiāli nostāsies pret LPV iniciatīvu, un ja ZZS būs jāmeklē mežu ciršanas domubiedri, viņi tos viegli atradīs.

Tad nu ir jautājums – vai es personīgi būtu gatavs iemainīt mežu drošību pret kopienas drošību un tiesībām, pie kuras es pats nepiederu? Es arī saprotu, ka kopienas pārstāvjiem šis jautājums ir daudz emocionālāks. Bet tas savukārt man rada jautājumu, vai mana attieksme mainītos pret cilvēkiem, kas būtu gatavi padoties spiedienam, un atdot mežus izciršanai?

Nekas no šī nav noticis, bet es morāli gatavojos atbildēt pats sev uz šiem jautājumiem.

Kaut kur internetos bija jautājums, kāpēc visi mēģina izklausīties pēc Khruangbin. Šiem es vēl piemestu līdzību ar mcbaise. Salīdzinot ar ieraksta versiju, šinī man vairāk patīk bass un bungas, bet citādi diezgan telšu sezonai piemērota dziesma.

https://www.youtube.com/watch?v=vL4WjEsS6cQ