Nevaru piekrist iepriekšējā komentētājiem, jo pēc iepazīšanās ar dažām konspirācijas teorijām man Disneja filmas patīk vēl vairāk (skatoties meklēju visādas okultas norādes, bet kas meklē, tas atrod) un Džons Kārters (no Marsa), kurš radies tajā pat prātā, kas izgudroja Tarzānu, ir praktiski nevainojams mēģinājums saprecināt sci-fi un swords & sandals “žanrus” (pieņemsim, Avatāru ar Persijas Princi, vai Zvaigžņu Karus ar Skorpiona Karali, visu laiku labāko filmu pasaulē :), ievedot troņa zālē caur piedzīvojumu, klasiskā vesterna un tām neiespējamās vēstures durvīm, kuras manā subjektīvajā kinopieredzē līdz galam atvēra 10,000 B.C. °M° Turklāt saku to, nebūt nebūdams pavisam neizvēlīgs mūslaiku glancētā fantasy piedāvājuma priekšā. Pasaulē pārmaksātākā scenārista M. N. Šamaljana The Last Airbender, piemēram, uzskatu par pēdējo miskasti (to gan būtu grūti nedarīt)

We are the answer. We are the promise delivered to all mankind. We raise our hand to one nation. We march to the beat of one heart. The world is sick, and we are the doctors.

Brīnumainā kārtā vakar pēc episkās otrās Troņu sezonas beigu orģijas pietika spēka vēl vienai. kants bija taisnība: Iron Sky ir varena! Lieliska izklaide, trāpīga politiskā satīra, asprātīga parodija un rafinēts sviests vienā ar veselu sauju kino- un kultūratsauču, properly resērčotu estētiku, Laibač mūziku (! OST zem plakāta), pārliecinošu CGI un perfektām beigām. Somi mani ir nopirkuši, jādodas pameklēt viņu iepriekšējais produkts Star Wreck. Tikmēr rindā gaida Džons Kārters...

Dark Shadows (2012) ir veidota pēc 60./70. mijas TV ziepju operas, ar kuru jaunībā slimojuši gan Tims Bērtons, gan Kventins Tarantīno, gan... Madonna. Bārnabasa Kolinsa tēls tajā parādījies tikai pēc pirmās sezonas, bet krietni paaugstinājis seriāla reitingus, un tik ļoti paticis Džonijam Depam that he wanted to be him, kā saka wikipēdija. To un citu, nebūt ne mazsvarīgu informāciju noskaidroju tikai pēc filmas noskatīšanās. Varbūt šīs zināšanas apriori būtu kaut ko mainījušas, bet varbūt nē, katrā ziņā visu pirmo pusi ficene stabili gāja uz 5 zvaigznēm (acisnafig, lietoju mubi), tomēr pie Elisa Kūpera (ar kuru bērnībā stabili slimoju es, bija pat 2 plakāti pie sienas) parādīšanās kļuva nujaudruskupardaudz kičīga, bet uz episkajām beigu cīņām (ar kurām laikam beidzas visas tādas filmas) galīgi samiegojos. To gan vairāk veicināja nevis apnikušās klišejas, bet pa dienu krustām šķērsām izstaigātās Centrum aģentūras, parki un vecajā pastnieka darbā tik labi iepazītās kanālmalas, protams, arī Hārlemas ielā iegādātais un Fondelparkā uzņemtais heiziņš. Man vispār patīk kinoteātrī novilkt kurpes un izlaisties, arī uz bioskopu Amsķikā līdz šim vēl nebiju bijis. Filmu iesaku, nebīties no plakātu plastiskuma, Bērtons ir iekšā un krāšņs caur un cauri

Jā, kā jums mans jaunais avatārs ;)

Apsēdos uz soliņa, kurā lieliem burtiem iegrebts vārds AYNUR (pieļauju, ka tas nenozīmē neko citu, kā Dieva dēls Mordorasturku mēlē :), blakus manis vēl neuzminētas funkcijas iestādei, kuru sauc Matrice, un šas ieblogošu kaut ko triviālu un reizē par valodu, teiksim, sviestu. Vispārzināms, ka Nīderlande ir slavena ne tikai kā zāles, tulpju un oranžās krāsas (pēdējā viņiem ir tuva kāda vēsturiskiem nopelniem bagāta monarha dēļ, kura uzvārds vai nom de guerre bijis Oranžais), bet arī zemesriekstu sviesta zeme. Tas šeit ir krietni lielākā izvēlē un lētāks nekā latvijā, bet man garšo tikai nedaudz mazāk kā Bredam Pitam tajā metafiziski absurdajā filmā, kur viņš tēlo Nāvi, katrā ziņā, lietojot šo produktu, bieži atceros, kā viņš laizīja to karotīti un meta acis uz sava klienta meitu. Holandiski izstrādājumu, kura sastāvā noteikti jābūt miljonam beigtu kukaiņu ekstremitāšu (methodrone nesen iebiedēja ar vienu piece of trivia), sauc Pindakaas jeb Zemesriekstu siers, pindai gan jau esot kādam peanut atvasinājumam, un te, lūk, mēs beidzot redzam, ar ko protobaltiskais sviests atšķiras no anglosakšu, pretnostatoties htoniskajām un agrikulturālajām ietekmēm - viņu rieksti ir kā zirņi, bet mums ZEMES hahaha kurwa nezinu, par ko tas liecina, bet arī lietuviešiem rieksti (vispār) ir tikai deminutīvā (riešutai -- riekstiņi). Bet, runājot par riekstiem (vispār) angliski, ēdot tos, man nekad neapnīk lieku reizi pateikt You are what you eat

(e) courtesy of Miranda-PC_Network

Tas, ko es būtībā šodien vēlējos pateikt, bija, ka, lai nu ko visā plašajā kosmosā, tu noteikti vari atļauties atlaisties. (Bet rīt man atkal jātamborē plastmasas gobelēni pie ziemeļu ķēniņa Gravelandē) However



Tieši tā, d u w, Al, kā teiksi. Tieši tā arī biju iedomājies: izdarīt šī citāta PrtScr un nākt klajā ar triviālu paziņojumu, ka man beidzot/atkal ir laiks kaut kam tādam (Deadwood, 2. sezonai) ^^ pat ne laiks, bet oma, kā arī apstākļi -- vakari, tukša māja un nestrādājoša burbuļvanna (nestrādā tikai burbuļi :) galvenais, ka strādā ventilācija. Vakar atmiņas atsvaidzināšanai atkārtoti noskatījos episko pirmās sezonas pēdējo sēriju, un tad no jauna otrās pirmo, patika vēl labāk kā pērnvasar, bet nu šodien gan haha zviegtin zviedza dievu zirgi, kad atklāju, ka pārējās sērijas nemaz neesmu novilcis, bet tikai ļāvis torentu klientam sataisīt maldinoši ticama izmēra mūmijfailus, krc NAV sezonas, tas viss neatmimos laikos un te man nekādu torentu vēl ilgi nebūs (tāds plāns ;) bet jā, aaaaa tizli, bija jākāpj ārā no vannas pēc 48 sekundēm sākuma titru un slapjam kailam jāstiepj laptops līdz cietnim, lai ātri atrastu adekvātu alternatīvu. Tā rezultātā noskatījos vairāk kā 2/3 The Good, The Bad & The Ugly extended versijas, jo (izbeidzās akumulators) nebiju redzējis, arī vesterns un klasika un jāredz un visu laiku labākā filma it kā, vismaz man ir tāds iespaids, ka daudzi kinojomā izglītoti cilvēki tā domā (un neapšaubāmi maldās, jo tāpat taču skaidrs, ka visu laiku labākā filma pasaulē ir Skorpionu Karalis :)

Arī no Vernera Hercoga neesmu redzējis tikai kādas 20 filmas :) tiesa, pārsvarā dokumentālās, tāpēc uziet šo bija patīkams pārsteigums, pie tam ne viens vien... Invincible (2001) ir drosmes pilns, Hercoga pārkruķīts stāsts par īstenībā eksistējušu poļu ebreju spēkavīru Berlīnē pagājušā gadsimta ceturtās dekādes pirmajā pusē, ar Timu Rotu (pirmais pārsteigums!) hipnoburvja un bez piecām minūtēm Trešā reiha Okulto Lietu ministra lomā, ainām, kas filmētas arī Latvijā (Kuldīgā un Rīgā – vēl viens pārsteigums, pēkšņi “Berlīnes centrā” sazīmējot Doma laukumu :), nepārliecinoši fanātisku agrīnā nacionālsociālisma piekritēju atveidojumu un režisoram raksturīgo aizraušanos ar neprofesionāliem aktieriem, kas daļu filmas padara savādi kokainu (šķiet, sagūstot arī Rotu, kurš ar Udo Kīru uz pārējā kāsta fona izskatās nevietās overqualified), toties krietni nāk par labu tēlu kolorītumam (uz vāczemi ratos braucošā vīra smiekli sākumā bija dikti inficējoši). Citu pārsteigumu starpā jāmin leģenda par 36 svētajiem ebreju mocekļiem ikvienā paaudzē un tas, kādā pofigā Hercogs naratīvā iepiļījis kadrus no kaut kādas savas, droši vien paralēli uzņemtas dokumentālās filmas. Protams, metafora ir skaidra, un varbūt viņš tos krabjus brauca filmēt speciāli, bet neticu :)

The Skin I Live In (2011) bija kaut kas ļoti jocīgs (loģiski, tāpat kā režisors), bezkaunīgs, pseidofutūrisks, post-hiper-edipāls, ar Banderasu un (laikam speciāli) relatīvi paredzams, neraugoties uz sižeta nelinearitāti. Neko nezaudētu arī, ja nebūtu redzējis, bet tik garlaicīgi, lai aizmigtu, nebija... diemžēl :) jo tēlainība filmā bija tāda, ka vēl labu stundu acu priekšā rādījās (traucēja). Es teikšu tā, ļoti glīti iesaiņots sviests

“Of all human weaknesses, obsession is the most dangerous – and the silliest.”

No visām cilvēcīgajām izvēlēm (šķiet, ka neesmu redzējis tikai kādas 20-30 Vudija Alena filmas :) Mighty Aphrodite (1995) likās un gan jau arī bija pareizā, jo nosaukumā dieviete, turklāt kāda, un tur, protams, bija viss tas pats, kas vienmēr, gandrīz visās Vudija Alena komēdijās, kaut kas kā pēc kosmosa pasūtījuma vienmēr aktuālais, sviestainas alūzijas uz sengrieķu traģēdiju (patoss, koris amfiteātrī, komentāri ciprešu dārzos, Edips, Kasandra un Iliāda), kā vienmēr jauna (<30 gadu) Helēna tā, kas B. Kārtere, neatslābstošs humors (kļuva progresīvi smieklīgāk) un nenotika nekas traumējošs – arī kā vienmēr, jo viss ir joks, par visu smejas (tā Eduards Veidenbaums un beigu titri) un atkal tas reizēm ziedi sakārto paši sevi jeb DEUS EX MACHINA

2012 Lielbudžeta Šausmu Tendences sāk noskaidroties }]]

Une femme sans amour, c'est comme une fleur sans soleil, ça dépérit.

Kodolīgi un formāli neordināri par mākslas filmu Sieviete melnā (2012)

“You know what? If everything’s going bad, we’re going bad as well.”

Sedmikrásky (1966)

(subjektīvi interesanti, ka nesen, ievērojis iwdrm šo un vairākus citus gifus no filmas, atzīmēju to savā mentālajā mapītē kā obligāti vēlams-kaut-kad-noskatāmu... un nepagāja ne mēnesis, kad, kārtojot ārējos cietņus, uzgāju to sen aizmirstā lejupielāžu mapītē ar nosaukumu unseen :)

Tieši 2012.03.03. 11:33 ~300 metrus uz rietumiem no Taurupes: arī tāds atspirdzinošs rīta kvests līdz pagasta centram ar divriteni un Limbonic Art fantasmagoriju androīdā, pat ja tikai pēc cigaretēm, rītarosmes vietā ir tieši viena un ne vairāk no neatņemām sastāvdaļām tieši tik reibinošam nefolka trešās pavasara dienas rītam un, cerams, tikpat sportiskam turpinājumam :) Kārtīga sieviņa zilā kurtkā un baltā lakatiņā veikalā Rūta pirms manis pirka tieši vienu alu to stipro, to, kas septiņu grādu, un tieši desmit cigaretes (pārdevēja lietišķi noskaitīja tieši 10 sarkanās Wall Street, tieši tik mīļi un lauki, lai arī es izvēlētos Wall Street, vienīgi zilo, un atpakaļceļā sapratu, kāpēc tās (vislētākās cigaretes veikalā) sauc tieši tā, ar lielām naudām un finanšu plūsmām ikdienas apziņā savanģotas Ņujorkas ielas vārdā. Tāpēc, ka vislētākās cigaretes noteikti pērk un smēķē vistaupīgākie un praktiskākie cigarešu patērētāji, tātad tādi, kuriem nauda ir aktuāls 'temats', savukārt, tāda Vōlstrīta lauciniekam varētu neizteikt tieši tik neko, lai kaut kad kaut kur Panorāmā, avīzē vai ziņās tās vārds būtu redzēts/izlasīts un zemapziņā iespiedies, attiecīgajos psihes līmeņos izraisot aktuālo saikni ar monetārā agregora ļervu ir tāds ezotērisks termins uaaua ahaha nu te jau es vienkārši aizslēpoju, starp citu, šodien sniegs un saule aicināt aicina laukā, jau apmetu divus lokus ap pagalmu, pirms tam tāpat paslidinājies zem ozola ar kafijas krūzi, vienu zilu Wall Street un secinājis, ka tā darīt var mierīgi visur, izņemot tieši zem lielajiem kokiem, jo tur zeme ir siltāka, līdz ar to sniegs pakusušāks un brūk iekšā, paliec bez slēpes un vē, taču līdz vispārējai perfekcijai trūkst tikai nepilna diennakts mīnus 3-6 grādu un 5-10 centimetra balta kristālu pūdera pa virsu sērsnas garozai, citādāk kājas gribēdamas neiet paralēli, un arī slidsolī, kuram man principā nūjas ir par īsu, slīdētu kā ar borskābi svaigi ierīvēts novusa galds. Ap trijiem ar dievieti dosimies sniega pastaigā, bet vispirms sviests. Starp citu, noskatījāmies The Artist (approved), khosmos ieteikto dokumentfilmu par indiāņiem kino vēsturē Reel Injun (ļoti interesanti! www), bet Be Kind Rewind izslēdzām otrajā trešdaļā, Džeksbleks zb vnk, tas melnais puisis gan bija cool, bet Mišels Gondrī vēl savu pusotro iespēju ir nopelnījis a priori (ārā arī kaut kas tāds). Pie viena jūtu kosmisku atbildību atgādināt, ka visumā pastāv tik lielisks ieraksts kā Sun of the Blind (ārā arī kaut kas tāds)

Kamēr ņurdi nav pārvērtušies kunkstos, pierakstu galveno, kas noticis pēdējo piecu dienu laikā, citādi jeibogu aizmirsīšu. Tā jau uzrakstīt noteikti būtu vērts par katru atsevišķi, bet, redz kā, vaļas (lietuviski valia [vaļa] nozīmē Griba) ir bijis tikai par pašu triviālāko (referendumu). Tātad, nedaudz jauktā secībā: esmu piedzīvojis vislabāko amfetamīna atgājienu mūžā (vērā ņemams panākums, ņemot vērā, ka neko tādu šņaucisrīvējis smaganās nebiju kopš 2006. gada Naktsputniem Smiļģa muzejā, galvenokārt, abstinences psiholoģisko simptomu dēļ, kuru dēļ arī negrasos neko to tuvākajā laikā atkārtot) ar dievieti, dzīrēm, kalniem gardu ēdienu un dzērienu, saunu, džakuzi, ezeru un piesnigušu egļu mežu naktī, meklējot īsāko ceļu uz Jaunmārupes kapiem (mūsu ceturtie kapi šogad), un nepārejošu harmoniju viscaur (patiesībā atgājiens bija tik labs, ka pat labāks par pašu tripu, lasi, mākslas akadēmijas karnevālu, par kuru honorārs šogad, atšķirībā no pagājušā, pat nenosedza dzērienu izmaksas), esmu uzzinājis Koila viedokli par Kristapa Vilsona pašnāvību (viņaprāt, tas noticis Ievas Melnes dēļ; Sinīters gan saka, lai neticot tādām muļķībām), iepazinies ar latvijas indīroka brīnumbērniem Filipu Derumu un Juri Simanoviču, mainījis savas domas par grupas Pērkons dziesmu Slidotava (bet par šo laikam tomēr būs jāieblogo atsevišķi, jo esmot solījis ;), redzējis pliku Juri Urtānu, izbradājis Doles muižas parku (Daugavas muzejs gan otrdienās ir ciet, bet iekšā jau esmu bijis un pats interesantākais ir ārā) no lašu tača līdz obeliskam, un pat uzgājis vēl vienu obelisku, gandrīz iekļuvis satiksmes negadījumā (kaut kāds mistisks spēks, atvečaju, ne jau es, pretimbraucošās mašīnas sānu vietā ievilka kupenā ^^), patīrījis sniegu no angāra jumta Rīgas ostā (20 ls/dienā), palīdzējis dievietei līdz galam pārvākties uz jauno dzīvesvietu, un izdzīvojis (īstenībā es tiekos ar precētu sievieti :), apsaldējis kaut kādus nervus labās kājas ceļgalā, iztukšojis vairākas viegla, gāzēta alkohola taras vienības, sapriecājies par jauno Les Discrets albumu, un noskatījies veselas trīs 2011. gada ražojuma mākslas filmas: Blackthorn (normāli, dodu 3,5*), Immortals (vareni, daudz varenāk par 300, dodu 4,5*) un Rise of the Planet of the Apes (ok, I guess... ja mīli primātus un datorgrafiku, bet par ko likt viņiem lekt cauri tik daudziem stikliem, nesaprotu, 3*), kā arī iebīdījis pagaidām garāko tekstu cibā no telefona... šo

Tima Bērtona un Timura Bekmambetova (Dienas/Nakts sardzes) topošais brīnums ^^



Abraham Lincoln, the 18th President of the United States, discovers vampires are planning to take over the United States. He makes it his mission to eliminate them.

TREILERIS

Tēju nedzeru, bet... Eu! Kāpēc es nezināju, ka “Tors” (2011) ir tik snogšibaķeļnijs kino!?! Nopietni!! (Tagad zinu.) Atzīšos, ka visu šo laiku biju post treilera skepticisma varā un gaidīju kaut ko visai nebaudāmu. Iespējams, pie tā vainojams arī “Titānu brāķa” (2010) feils, taču šeit estētisko neomulību pirmajās pārdesmit minūtēs (viss tāds pārāk speis, plastisks un kantains rādījās) ātri nomainīja kinematogrāfiska sajūsma un pat skandināvu mitoloģijas cienītājam manī nebija kam piesieties. Stilīgs Bifrosts, tīri pārliecinoša Jotunheima un kosmoloģiskais risinājums, varen smalks un nešpetns Loki (pārējo dievu rases lai paliek uz jaunās pasaules kārtības sirdsapziņas), episki dialogi, kā arī itin veselīga humora izjūta – ļoti patika Tora patoss, komunicējot ar Midgardas (= ASV) mirstīgajiem, un pat klišejiskie supervaroņu filmas elementi ar smagā metāla datorgrafiku ir paciešami pie tādām pērlēm kā Do not mistake my appetite for apathy! un Base, we've got Xena, Jackie Chan and Robin Hood :)) Es godīgi neatceros, kura vēl filma pēdējā laikā būtu tā pārspējusi ekspektācijas, tāpēc skatījos lēnām un uzmanīgi (3 dienas :) Tagad zinu arī to, ka dievi nemaz nekrīt, bet lido un dara to ātrāk kā supermens. Krīt tikai golemi un sala milži. Cilvēki... tie jau ir nokrituši. Bet, kad zemāk vairs nav kur, tad var kļūt tikai labāk. Zemāk par zemi nokrist jau grūti un nav gluži tā, ka visur rēgotos bedres, krāteri un svaigi izrakti kapi. Man patīk pie zemes (esmu dzimis zemes zīmē), pie zemes ir ērti... (dieviete)

Es jau rakstu

“I think we’re just gonna have to be secretly in love with each other and leave it at that”

Labojot stelles, pie viena izgatavoju barotni lieliskākajai kinofigviņu/citātu vietnei: iwdrm

Frīdrihs V. Nīče iznāk pa sestā Kārļa Alberta ielas nama durvīm, varbūt, lai izlocītu kājas, varbūt, lai aizietu uz tuvējo pasta nodaļu pēc korespondences. Pa ceļam, bet varbūt ne gluži, viņam patrāpās kāds ormanis, kuram ir nepatikšanas ar savu zirgu. Par spīti mudināšanai zirgs nekust ne no vietas, bet ormanis zaudējis pacietību sāk to zvetēt ar pātagu. Pie pajūga pienāk Nīče un satracinātais ormanis norimst, jo notiek kaut kas negaidīts – staltais, solīdi ģērbtais, ūsainais Nīče apvijis rokas ap kaklu zirgam sāk liet gaužas asaras. Kaimiņš nogādā viņu mājās, kur divas dienas nekustīgi nogulējis dīvānā, Nīče beidzot nomurmina pēdējos vārdus: Mutter, ich bin dumm... un nodzīvo vēl desmit gadus maigā demencē, mātes un māsu aprūpēts

Filma par cilvēkiem, kuriem nav interneta, kā post-factum noskaidroju – kapakmens aizejoša lielmeistara daiļradei, taču man tā bija/ir sveša, tāpēc izvērtās par eksistenciālas alegorijas risināšanu vairāk nekā divu stundu garumā. Tikai trīs tēli, no kuriem viens runā ļoti maz, viens nerunā nemaz (vai tik maz, ka nemaz neskaitās), bet trešais parādās tikai uz dažām minūtēm (un runā daudz), protams, nedrīkst aizmirst par zirgu (ķēvi), kura arī nerunā, starp citu, bezpersoniskajiem čigāniem, iemauktiem, aku, nemitīgo vētru aiz loga, gaisā virpuļojošām lapām (no vienīgā koka ieplakā, kas man likās dīvaini), krāsns uguni, tumsu un klusumu, vairāk nerakstīšu, skatīties iesaku meditatīvi melnbaltā noskaņojumā, jo, starp citu, filmā ‘nekas nenotiek’

http://imdb.com/title/tt1316540
http://en.wikipedia.org/wiki/The_Turin_Horse

http://isohunt.com/torrent_details/353064357

Par apstākļiem galvaspilsētā (mazāk telpas, bet arī krietni mazāk laika aiziet apkurei), tomēr vakar jaunā Konana laikā aizmigu.

Pamodos, attinu simts gadus atpakaļ... un atkal aizmigu. Atceros, ka pietrūka romantikas, kameras darbs labs un aktieri smuki



( Interjers )

Kā komikss man kaut kas tāds droši vien mēreni riebtos, bet tikai tādēļ, ka kāds (kāda), kam vakardien bija vārdadiena, bija to savulaik iegādājies un lasījis kādā tālā un svešā zemē, festivāls tika nobeigts ar tieši šo 1995. gadā radīto gandrīz B-, ja ne pieklājīgais budžets, filmu, kuru jau no paša sākuma prasījās ievietot kādā subkulturālā kategorijā: pēcapokalipse un distopija, tas uzreiz, bet stīmpanks nederēja, jo par maz tvaika (2033. gads, ar Zemi sadūrusies milzīga komēta, tuksnesīgajā post-pasaulē ūdens ir zelta vērtē), nu, kaut kāds panks tas bija viennozīmīgi, varbūt sintīpanks :) Riebuma pakāpes dēļ sižetam līdzi izsekot bija pagrūti (regulāri radās jautājums, kāpēc tagad notiek tas, kas notiek), bet kaut kādā mirklī tas kļuva sekundāri, jo filmas pērle nenoliedzami ir titullomas atveidotāja (Lori Petty) un viņas dzirkstošā humora piesātinātais naratīvs. Naomi Votsa mašīnistes tēlā ir praktiski neatpazīstama, Malkolms Makdouels tēlo galveno ļaundari ar tik pohujistisku attieksmi, ka prieks skatīties, bet Ice-T ir vesela cilvēku-ķenguru-mutantu bariņa līderis. Jautrība un ieskats komiksu kultūras sviestā garantēti, bet vispār nācās secināt, ka filmas mērķauditorija laikam ir zēni (vai netradicionālas orientācijas meitenes), jo mūsu meitenes aizmiga galvenie atslēgvārdi tur ir... ķehņika un beibes

Vakardien ar diviem mežāžiem ascendantā bijām uz feināko daudzzāļu kinoteātri latvijā (to ar jumta stāvvietu un rozā pentagrammām), vairāk rakstīt pagaidām nav medību, bet kaut kā taču atzīmēties vajag, tā interaktīvi, tas vispār ir vislabākais atsmērējiens nerakstīt par filmu NEKO. Pirmajām pareizajām atbildēm balvā kāsis )))

Poll #18783 Nu??
Open to: All, results viewable to: None

Uz kādu filmu?

nistagms

Kopš vakarnakts man ir jauna mīļākā šausmu filma: Snow White: A Tale of Terror (1997). Latvieši (lohi) mēdz teikt kas lēni nāk, tas labi nāk, nešaubos, ka tas ir “elementārs” psihes aizsargmehānisms un pieminu vispirms tāpēc, ka filmu ar intervāliem skatījos apmēram pusotru nedēļu, vairākkārt iemiegot, pamostoties, apreibstot, iemīloties, loģiski, visu laiku tinot atpakaļ un skatoties vēlreiz, lai saprastu, kas vispār ir noticis. Turklāt, tikko sākās beigu titri, bija jāliek atkal no sākuma un jāsaprot, ka ņi***a neatceries, bvē tas mednieks bija viņas brālis ēēituuntt. Toties psihes aizsargmehānismus piesaukt ir ļoti vietā, jo to, ka filma rēķinās ar skatītāja tiem, var izteikti sajust pēdējā pusstundā, kad sākas aāaāāāa es beidzot sapratu, ka skatos šausmu, nevis (improvizāciju par) pasaku filmu. Tas, ka saistība ar pasaku ir nevis faktiska, bet pārsvarā mitoloģiski-psiholoģiska, arī uzreiz iedarbina racionalizēšanas procesu, jāsāk interpretēt entajos līmeņos, citādi liekas, ka kaut ko laid garām, bet vienreiz uzpīpējām to legālo vīraku un sastinguši nosēdējām līdz postmodernajam zārkam, kuru vienkārši nebija iespējams nekomentēt. Tajā brīdī es sapratu, ka filma man jau ir kļuvusi par klasiku, par spīti tam, ka, liekas, tomēr biju redzējis agrāk, varbūt bērnībā. M