Kamēr visi, kā jau pie ceturtdienas pienākas, slīka alkoholā, sārtvaidži vakar nafig nosala volejbolā. Nu, vismaz tie, kas devās smiltīs pa taisno no darba, un no ne darba drēbēm bija tikai likra.

Bet smieklīgākais bija šorīt. Eju “no rīta” lejā pēc riteņa, skatos, tur nospiedumi no basām pēdām. Nodomāju pie sevis - kurš muļķis basām kājām, nez, pa pagrabu ir vazājies. Iegāju velo novietnē, un atcerējos, kurš muļķis. Jā, vakar nosalis, izsalcis, likrā un basām kājām minos no šoferīša mājām, uz savējām. Tad nu arī pēdas arī ir manas. Bet ir vērts reizēm sev atkāgināt, ko ir vērts silts ēdiens, siltas mājas un silta duša.

Nu, ko, futbols lielajā laukumā, kas nozīmē īstu futbola laukuma platumu, bet tikai uz pusi īsāku, parādīja, cik ļoti mēs tomēr to futbolu spēlēt nemākam. Divas lietas - aizsardzība, un saspēle.

Aizsardzība, tas nozīmē diezgan lielus vārtus, kuros ir diezgan viegli iesist, plus diezgan lielas manevra iespējas uzbrūkošai komandai. Protams, ja kāds skatītos aizmugures, tik bēdīgi nebūtu, tomēr arī bez tā diezgan brīvi sitieni pa diezgan lieliem vārtiem, vēl arī slapjā laukumā - nu, golu bija daudz.

Uzbrukums nozīmē to, ka Lucavsalā īsti nav daudz iespēju iedot piespēli uz sānu, vai atpakaļ. Rezultātā visi pieraduši bliezt pa vārtiem. Labi, protams, ka laukums vismaz garumā nebija pilnais, jo bizot no vieniem vārtiem, līdz otriem, un secināt, ka pilnīgi bezjēdzīgi, tas ir tā… kā skriet maratonu, jebšu pa tukšo. Šeit, tomēr, vietas uz laukuma ir tik daudz, ka var iedot piespēli pat uz centru, nav vajadzības mainīt uzreiz malas. Vai arī to darīt caur centru ar īsām piespēlēm, nevis pa dioganāli cauri visam laukumam.

Bet kopumā, es, labprāt, atkārtotu šādu pasākumu. Beigās jau tomēr tas viss sāka izskatīties pēc futbola. Un, lai arī likās, ka skriešanas bija mazāk kā Lucavsalā, šķiet, tas ir bijis mānīgi. Ahileji sāp tā, ka knapi pa trepēm šorīt nokāpu, un pat augštilbi sīc, kā pēc cik tur to kilometru noskriešanas. Komplektā ar biezpiena diētu trīs dienu garumā, es vēl pēc futenes iemanījos norīt pus kilo svilinātu vistas spārnu, un šorīt jau domāju, kā izdzīvot līdz pusdienām.

Šodien būs unikālā iespēja futeni uzspēlēt Ķeizarmežā, futbolam paredzētā laukumā. Nu, pusē no laukuma. Bet mūs jau arī nav tik daudz lielajam laukumam. Bet redzēs kā tur sastāvēs ar sānu līnijām.

Es pilnīgi noteikti esmu snobs. Man nenormāli patīk Sky. Tas ir veikals, kurā es jūtos saprasts. Ok, šmigu un dārzeņus, visbiežāk, es mēdzu pirkt citur, lai gan atlaides uz šmigu Sky mēdz būt ļoti stingras un pārliecinošas. Nākamais veikals ir Prizma. Es zinu, kas viņā ir, un tās konkrētās lietas, kas tur ir, mani apmierina. Bet visvairāk es neciešu Rimi. Neskatoties uz to, ka tur ir labi salāti, un avokado. Lai gan man tā īsti vajadzēja mārrutkus un biezpienu, vazājos es kā muļķis gar plaktiem, klausoties savā sārtvaidzības nomocītajā iekšējā balsī. Un ticiet uz vārda, man šobrīd ir ļoti svarīgi sadzirdēt iekšējo balsi uztura sakarā. Nē, nu, šo to jau nopirku, lai arī ne bez grūtībām

Un te savu kāri pēc gaļas, siera un olīvām es realizēju sekojoši - maize, zaļo olīvu pasta, itāļu siers (nu, tie ar appelējušo apvalku), svaigs baziliks, tomāts, melni pipari. Ļoti laba uzkoda.

Bet citādi, laikam ir kaut kas jāsāk rīt, lai atjaunotu minerālvielas. Šodien episkā kombinācija no tunča, vistas, un domāju, vai nevajadzētu uzēst arī ruleti. Bet tas ir šobrīd. Ņemot vērā manu lielisko diētas disciplīnu, apsveru iespēju sākt lietot kaut ko kompleksu un patērniecisku. Esmu nodzinies līdz stadijai, kad organisms sāk protestēt ar traumām.

Pirms brīža braucu mājās pa Tallinas ielu pretī pilnmēnesim. Kas tas bija par skatu.

Nu, jā, šodien pirmie Ādaži, tātad arī pirmo reizi peldējos šogad. Es, pieņemu, ka izklausās smieklīgi, kad visi to vien dara, kā brauc peldēties, bet sārtvaidzim tādi prieki bieži negadās. Tīri tā neko nospēlēju, ņemot vērā, ka volejbols nav mans veiksmīgākais sporta veids, un vēl bez auguma, ko, atšķirībā no basketbola, grūtāk kompensēt, man arī jāmāca elementāras lietas. Bumbu kaut kur aizpisu tikai divas, vai trīs reizes pa visu vakaru. Nu, neskaitot neveiksmīgas serves.

Nu, jā, tad jau pa mājām, pa ceļam ne reizi netiekot apstādinātam par ātruma pārsniegšanu, veļas mašīnā ielikta vesela likras bagātība piesmirdināta pa nedēļu, dzeru alu, un tūlīt sākšu sevi barot. Vienvārdsakot, kulminācija ir garām, pilnmēness atlaiž savu tvērienu.

Viņa tumsībai ir potenciāls kļūt par sārvaidzīgāko sārtvaidzi cibā, ar opciju sanindēt ar šartvaidzību apkārtējos.

Uh, ka začītim šodien otrajā puslaikā atvērās vārtu čakra. Divi beidzamie. Laba izlāde pirmajā puslaikā uzvilktajiem nerviem.

Šobrīd sēžu lejā pagalmā zem bērza (dublis divi, paldies lietum), jūzoju mājas WiFi (ir gan arī mobilais, bet, dēm, šis velk pieci stāvi uz leju), blakus stāv man pudele minerāļa, un pudele alus. Pagaidām dzeru ūdeni. Ja attaisīšu alu, uz veikalu iešu kājām.

Bet pamodos šorīt ap vienpadsmitiem, un, atšķirībā no citiem, gulēt vairs neaizgāju. Pēc brokastīm devos savās "lone wolf winter" (protams, ka muzikāla reference) gaitās Vecrīgas virzienā. Reāls kosmoss. Vispims pabā un pie paba dzeroši centurionu. Ja rodas jautājums "dzeroši kas?", viss uzrakstīts ir pareizi, centurions ir tāds romiešu karavadonis. Tad pie operas tūristu (minējums) ģimenīta taisīja selfiju... tadā, ar selfīstiku. Ai šit jū not - vīrs, sieva, trīs blondi bērni, un SELFĪSTIKS!!!!viensviens Fotoaparātu no somas neizvilku, jo toļi bija kauns, toļi slinkums.



Iegāju Randomā paskatīties kādu baltu t-kreklu, citādi šitajā žaronā ar diviem ir par maz. Aha, Randomā, pirkt t-kreklu. Ščas! Nu, rezultātā paslīdēja... kaut kas, un man ir jaunais Paradise Lost vinilā. No vienas puses - nu, fak! Kamēr lija lietus, jau noklausījos A side. I regret nothing! Pie tam daļa, kas man patīk vispār ir tikai beigās.



Otrs pirkums izskatās pēc kaut kā prātīga. Vai Unītī ir Sportlands? Protams, ka unītī ir Sportlands. Mērīju kāju sargus, pētīju savas apskrambāti dzeltenās kājas, un domāju - lai arī kādu naudu tas nemaksā, vajag. Nu, nekādu baigo naudu nemaz nemaksā. Brīdi pastaigāju pa māju, naivā cerībā, ka sargi ielocīsies pēc formas. Aha, gaidi ar maisu. Drošvien ne viens vien spēriens tiks piedzīvots, pirms tie pielocīsies pēc formas.

Nu, tad sekoja gājiens kājām uz dzimto Grīziņkalnu. Jā, viens ir tas, ka šodien nevelodarastojos. Otrs - es tagad zinu, ka tas ir Grīziņkalns (don't dooooh me, man lēni pielec), un es pat aptuveni saprotu, kur ir pats kalns no maukām, un DEAC bumbu patversme ar bērnu laukumu. Visi tie kāzu saloni, dizaina veikali un sazin kas vēl ir kaut kāds jaukumiņš. Pirms Trim Vīriem Laivā, no Lāčplēša ielas puses, ir, vai spēj iedomāties, kaut kādas "tējas un grāmatas". Nu, aptuveni takā Miera ielā. Nu, un, ja Miera ielā viss ir tā glamūrīgi, tad te ir pa īstam un līdz grīdai. Tāds kosmoss. Vienam, laikam, man ir bail tur iet iekšā. Tad uz tās pašas Lienes ielas ir viesnīca "Liene", un, vēl bez saunas, tur ir "sērkociņu zāle". Kas pie velna ir sērkociņu zāle, es jums prasu? A? Un tur pat ir kaut kāds "Koka Rīga" pasākums. Kad un kā tur var tik iekšā es vēl nezinu, bet es tur gribu tikt iekšā. Tur ir kaut kāda iluminātu konferenču zāle. Bet, jā, kādu reizi es gribēšu kompāniju pastaigām pa Grīziņkalnu.

Haļavnie endorfīni - vot tā ir štelle. Un šī "multikulturālās kultūras un izklaides pasākuma" (kopīraits esot mans) atmosfēra futenē ir kaut kas "uh"! Es pat šodien vienu golu iesitu! Iedot labu piespēli ir kā sniegt... nu, jūs sapratāt. Un es dodu labas piespēles. Un tad sāk veidoties ķīmija, jušana, un viens otra meklēšana. Pēc tam brauc mājās, atver logu, ierubī SWH Rock, kur skan, ne daudz, ne maz, bet "Eye of the Tiger", un kaifo.

Un te jau varētu beigt stāstu, ja vien mājās pēc pus alus izdzeršanas, jo slāpst, neizrādītos, ka es neesmu paņēmis bumbu. Un tad es jau sajutos kā Greidžois no Game of Thrones, kuru rasbainieks ieslēdz mitrā dandženā, un griež ādas loksnes no muguras jaunai bumbai. Nu, pēc stresa momenta izdevās sazvanīt jaunpienācēju antons_v, kurš pastāstīja, ka buma ir pie "blondās meitenes ar auskariem". So, rezultātā stresa brīdī feisbukā esmu piedraugojis vairākus jaunus cilvēkus. :)

Bet, jā, bumba ir drošībā, man jānopērk sava. :)

Nez, futenei ir tāda lieta, kā potīšu sargi. Kaut vai kaut kas līdzīgs sviedru aizturētājiem uz rokām. Ja man katru reizi būs jēlas potītes, es vēl kaut kādā gangrēnā iedzīvošos.