Neliegšos, es esmu vēl tas sārtvaidzis. Bet šitāda aktivitāte Endomondo man sen nav bijusi. Nu, tikai divi uzaicinājumi šodien, bet, ja salīdzina ar nevienu iepriekšējo divu gadu laikā, pieaugums ir ievērojams. Nevarētu teikt, ka tur var kaut ko interesantu uzzināt, jo aplikāciju no telefona sen jau esmu atinstalējis.

Tātad, apsveicu visus sārtvaidžus ar gada lielo notikumu, un, tiešām, no sirds, un bez ņirgāšanās. Jūs to izdarījāt. Galu galā - whatever makes us happy. Kaut kādā ziņā novērtēju šo pasākumu. Varbūt pat vairāk kā 11. vai 18. novembri. Letiņiem ir dziesmu svētki, Magnēts, stipro skrējiens, sievu nešanas sacensības, Positivus, Jāņi un tagad arī maratons. Nezinu, kas notika 5 kilometru distancē, jo Mežparka treniņā redzēju arī Herbalaif, bet viss ļoti nekorporatīvi, ar ģimenēm, ratiņkrēsliem, pensionāriem, bērniem ratiņos un viņu piena mašīnām (to Timrots, ne es izdomāju) un klauniem (ar sarkanu degunu, krāsainu parūku, un samālētu seju, ja jāprecizē), kas skrien vismaz 22 kilometrus.

Lūk, un kad es būšu izcīnījis visas divcīņas, izspēlējis visus komandas sporta veidus, uzkāpis visos Mon Blānos, izbraukājis viseksotiskākās jūras, es ļoti labprāt gribētu būt tas, kura gaitas trasē īpaši atzīmē pasākuma komentētāji, kuram pārējie skrējēji velta aplausus un ovācijas, kuru pavada policijas ekipāža ar bākugunīm, kurš knapi velkot pa zemi kājas skrien MARATONU! Un, ja šis rieksts kādu dienu izrādās par cietu, sasodīts, tas nebūt nav sliktākais veids, lai skaisti nodziedātu šo gulbja dziesmu. Visu cieņu šī gada vecākajam maratona skrējējam, un, kad es izaugšu liels... nu, jūs jau sapratāt.

Bet tas vēl tālu. Vēl tik daudz kaulu jāsalauž, un muskuļu jāsastiepj.

Vai iespējams pārsportot jēgu? Sporto ar mums, sporto labāk par mums. Par spīti prognozēm, kūpošās smadzenes nebija par iemeslu sliktai spēlei. Pēc futenes sāpošā kāja, un globāls spēku izsīkums un neēšana pa dienu gan. Bet, pēdējiem spēkiem, pēdējās divās servēm ar zobiem un pārcilvēciskām pūlēm uzvarēju izšķirošo. Tagad jātaisa izrīšanās nedēļas nogale.

Basketbols ir cauri, pirmā zezonas futene ir aizvadīta. Tie, kas pirmdien nedzēra, drošvien, pirmo spēli aizvadīja jau pirmdien. Nu, ko - viņa tumsība galīgi iemaņas nav zaudējis, bet caurmērā mačesteras sarkanā (aka sātaniski sarkanā) kreklā bezjēdzīgi skraidīja pa laukumu kā traka vāvere. Ne īsti bumba gūlās uz kājas (kāds brīnums), ne visas piespēles sanāca, ne īsti sapratne komandā bija. Bet citādi perspektīvs rezervists, ar potenciāli pārdoties par lielu naudu uz otrās līgas labāko klubu.

Vakar bija labs kroggājiens. Šodien divi ibumetīni, un skriet desmit kilometrus pa Mežparku. Pilnīgs Ušakovs. Nu, nav jau tā, ka nebūtu basketbols spēlēts uz paģirām, bet tas gan pēc ciešanām pa dienu, un kad sātans jau izgājis.

Tā, Ķeizarmežā telefona numuru man vairs neprasa.

Tā, kaut vai liec komūnā "pajautā", bet notpietni, kā mazgā sporta apģērbu? Ar krāsaino viss nieki. Bet ir viens reversais krekls, kuram paredzēts, ka viena puse ir balta. Ne nu viņa vairs ir balta, ne kā. Visu laiku skaloju ar sporta mazgāšanas līdzekli, un pārsvarā aukstā ūdenī, jo, redz, sensitīva šķiedra. Varētu jau mest laukā, un pirkt jaunu, bet man ir aizdomas, ka tā sensitīvā šķiedra pārdzīvos vēl tarakānus. Internetos skatos, ka balinātāju neiesaka lietot, bet šur tur figurē etiķa vārds.

Vienvārdsakot, kāds zina, kā to sintētisko figņu dabūt atpakaļ baltu, un kādos grādos viņu lai mazgā? Par cik tas ir sporta apģērbs, protams, no birkām labi ja produkta kods ir palicis piešūts.

Paralēli disenei varu pastāstīt, ka šodien bija diezgan episks basketbols. Tad, kad man nosēdās aķis, protams, lažoju kā pirmkursnieks. Otrā nedēļa pēc kārtas, kad sporti ir trīs dienas pēc kārtas, un basketbols, smagākais no tā, iekrīt trešajā dienā. Ēst gribās nepārtraukti, spēka nav. Kaut kad posmā star iesildījies, un noguris, tur gan rādīju pigorus un meistarklasi. Bet viss pofig, pat tīri nomināli vinnējām, bet galvenais, ka noskrējos lupatās, un tās bija labas sezonas beigas.

Ar šo pavasari un futbola sezonu pasludinu par atklātu. Ok, 1. maijā man ir ōme un Lidiņš, bet es to nopietni... tā lai futene būtu!

Neskatoties uz to, ka pēc basketbola tomēr sāka kaut muskuļi, sāpēja pastieptā potīte, un bardaku galvā, vakar sanāca baigi interesantais skvoāšs. Nu tur tādi cirkus numuri gāja, ka varētu būt pat interesanti no malas skatīties. Jā, un, pēc kādas pauzes, vairs drūmi nepakāsu. Nu, bet pēc tam gan lupatās, un pēdējās enerģijas paliekas tika nodedzinātas. Spēles laikā nevarēja sev nekur pieskarties, un rokas bija jāslauka pret sienu. Un ar visu to, ka divas raketes, abas bija tik slapjas, ka uz beigām rokā dejoja. Bet, jā, kā jau teicu, spēle bija reti aizraujoša, un, atskaitot pēdējās divas, punkt punktā. Ja kaut ko nejaucu, visas pirmās sešas prasīja papildus izspēles līdz plus divi.

Nu, un tagad atliek tikai jautājums. Kur ir visas mūsu ar mikii grūpajas?

Šodien noskrēju septiņus, un vēl kaut ko. "Vēl kaut ko", jo pašam savas individuālās statistikas nav, bet izklaides nolūkos noskrēju vienu riņķīti vairāk. Joprojām uzstāju uz iepriekš teikto.

Martā skriet gar jūru, un vēl šitādā laikā, sajutos kā jūras kājnieku treniņā. Pirms pagriezt vējam muguru, uz skriet atpakaļ, vienu brīdi pat bija mantība rokā jāņem, lai neatsaldētu. Bet citādi skriet pa smiltīm ir afigena kruta. Ne man ahileji pēc tam sāp, ne pēdas ir samocītas. Izklaides nolūks beigās noskrēju arī sprintu. Ātrumu diemžēl nezinu, bet sajūta bija lieliska. Vienu brīdi pat biju sašutis par kaut kādu famīliju, kas tā vien šķita grasās šķērsot manu iecerēto trajektoriju.