Es gan jūsu maratonos negrasos piedalīties, bet iespēju izvērst pāva asti gan es nelaidīšu garām. Prikiņ, svētdienas rītu 10.00 iesāku ar citiem sārtvaidžiem Mežaparkā. Tālāk tikai sākt lasīt IR, un balsot par Vienotību. Tā, protams, nebija lielīšanās daļa. Nav jau tā, ka man dzīvē pietrūktu visādas citādas sārtvaidzības, tāpēc bija bažas, vai pietiks enerģijas vēl arī svētdien celties astoņos, lai plus trīs grādos iet bizot kādus piecus kilometrus. Nu, notipināju es tos 5.5 km, un tā arī nesapratu, kas tur tāds. Ja bez rekordiem, drošvien, noskrietu arī desmit. Vienvārdsakot, bez 21 km tur nav pat īsti sākt tajā jūsu skudru taku disciplīnā. Tīri formas uzlabošanai der arī visi pārējie ar bumbu bizojamie pasākumi.

Vakar tiku aplīmēts ar 21. g.s. panaceju - teips. Tas ir tāds wow. Redzēs, vai no tā būs jēga basketbolā, bet smieklīgi jau ir tagad. Vēl bez smieklīgi, sāpes tiešām ir noņemtas, vismaz ikdienas režīmā.

Bet priekšvēsture šim visam - manas lieliskās sporta traumas, un lieliskās ahileja cīpslas. Pēc traumas jau kāds mēnesis ir apkārt, bet pagājušajā nedēļā nācās secināt, ka lielākas slodzes tomēr rada problēmas. Skvoāšā gan lielas problēmas nebija jau pēc divu nedēļu pauzes.

Nu bet tas teips... vēl tikai dzirdes aparāts, stikla acs un gumijas sieviete.

Beidzot arī es atklāju basketbola sezonu. Un jāsecina, vismaz fiziskā forma man ir kārtībā. Normāli paskrēju, praktiski bez aizelšanās, līdz ar to bez stulbībām kas izriet no noguruma, diezgan daudz atlēkušu bumbu, kas manam augumam ir cienījami, un šo to pat iemetu. Liela daļa vasaras slaistu uz beigām jau sprāga nost, kamēr es, neskatoties uz iepriekšējā vakarā izdzertiem aliem, vēl biju gatavs paskriet. Paldies futbolam. Un, drošvien, fakts, ka vairs nav jāstiepj papildus tāds normāls mugursomas svars, salīdzinot ar laikiem, kad visu laiku bija jāsūdzas par ahiliem, arī šo to nozīmē.

On the dark side, lokanība ir diezgan pakaļā. Staipoties sapratu, ka šo to vairs nevar tik viegli izpildīt, papildus tam uzreiz var atklāt salīdzinoši nesen traumētās vietas. Vecums tomēr. Vēl nevajadzētu grimt eiforijā, jo rudens uzrāviens parasti beidzas ar kādu plaisu ribās, sastiepumu, vai kādu citu fiziskās formas bedri. Nu, lai dzīve par pasaku nedod dies nekļūtu.

Un vēl, lai arī neiebilstu pret vēsiem vakariem, un man nevajag plus 30 pa dienu, lai justos labi, lieliski iztieku bez jūras un dzērieniem ar ledu, tas sērīgais mitrums, pārvietošanās apgrūtinājumi un āra futbola sezonas beigas, tomēr apbēdina. Vai tik šodien, vai rīt, neiestājas arī tas astronomiskais rudens. Būs sērīgi jāskrien tumsā pa parciņu, kamēr tas vēl ir tikai sērīgais mitrums, nevis stindzinošais "freeze my butt off".

Par piezemēto. Es jau teicu, ka Dolbene un elastīgā saite ir mans draugs un sabiedrotais? Ne? Nu lūk, saku. Vai nu tas ir vēsais laiks, vai pārcentība, bet kaut kā glupi jau atkal pirmajās desmit minūtēs atrauties traumu, pēc tam tādā pusinvalīdā skraidīt. Nē, nu, kamēr natdziest, tikmēr jau nav dižu problēmu.

Bet citādi, neskatoties uz agro satumšanu, vakar pavīdēja entuziasms iestiept āra futenes sezonu vēl oktobrī. Kas zin, varbūt dabūs vēl meklēt sito veļu un oranžo bumbu?