Haizivis pret pingvīniem. Diezgan smieklīgi, jāatzīst.

Nopietna štelle ir tie konkursi. Negulētas naktis, nopietns darbs.

"Es gribu pateikt paldies saviem vecākiem. Īpaši mammai un tētim."

"Kāda ir atšķirība starp sporta žurnālistu un trīs nedēļas vecu kucēnu? Kucēns pēc sešām nedēļām beigs čīkstēt!"

"Abas komandas var uzvarēt vai zaudēt. Var būt arī neizšķirts."

"Neraugoties uz izdzertām 2 alus pudelēm, mūsu vārtsargam izdevās atstāt vārtus sausus!"

Kreisās rokas īkšķis ģipsī. Nekas pārāk nopietns, pēc nedēļas vairs nebūs.

Bēēēt, viktorīnas jautājums - uzminiet sporta veidu. Zinātāji nepiedalās.

UPD. Futbols.

Es varu koķetēt veģetārismu, jo es neuzskatu, ka man katru dienu būtu jāēd steiks, jātaisa alus vaļā ar zobiem, vai jāievieš permanents zaķītis, pret ko izturēties kā pret mājkalpotāju, vai virēju, lai kādam pierādītu, ka man ir pimpis kas stāv. Mierīgi varu ēst jogurtiņus un kabačus ar ceptu sieru. Bet, kad pienāk brīdis norīt kādus trīssimts gramus sulīga lielopa, tur nu neko nepadarīsi, jo organisms prasa. Tas brīdis, kad tu fiziski izjūti, kā tavu ķermeni ir atstājuši minerāļi, ir ļoti jocīgs brīdis. Un tad tu gaļu nevis vienkārši gribi, tu viņu iekāro.

Šīs dienas hīts bija un, domāju, arī paliks frāze: “Nu, un tagad vilksim cimbus”.

Man nav nekādu ambīciju kļūt par bokseri, vai sist cilvēkus (otras gan neattiecas uz gadījumiem, kad manī sāk burbuļot brīžos, kad es redzu medieval combat viģikus), mani interesē vispārīga slodze, un lai mani dresētu. Jau brīdī, kad taisīju plankingu, un uz ringa grīdas pilēja sviedru lāses, bija diezgan jocīgi. Kad mani sāka dauzīt ar lielu mačalku, ok, ir jāmāk pareizi kustēties. Bet, kad atskanēja maģiskā frāze, kļuva skaidrs - būs arī jāsit. Un man par lielu pārsteigumu, mēģināt kādu piekaut ir smags darbs. Es biju domājis, ka visas grūtības cilvēku sišanā atduras pret smagām bruņām. Huju, es jums saku! Skraidīt likrā un pliku galvu ir nebūt ne vieglāk, vai pat smagāk. Tas tev nebūs “dinkš” pa bleķi. Te katrs cauri izlaist pisiens ir nāves smaka. Nu, atkarīgs no sitēja, protams, bet onkulis, kas ir divreiz platāks par tevi, un arī zina, ko dara, nudien ir arguments neatslābt.

Bet bottom lains - šausmīgi pārmocīts es neesmu, bet visas kačalkas, futenes, par volejboliem nemaz nerunājot, ir bērnu šļupsti. Sviedri lija aumaļām. Dri-fit bija tik vien skaists nosaukums.

Nargalam ir Nike botas, un viņš staigā uz kačalku. Das ist pizģec! Jūs saprotat, ja?

UPD. Ok, man, patiesībā, arī ir Nike botas, ko es velku uz kačalku, bet tās ir basketbola, viņas nav tik hipsterīgas. Nargalam ir tādas, kā Dvarionasam.

* ja jau tomēr es pieskāros kačalkas jautājumam - ir ieslēdzies nereāls rijamais.

Uzspēlēju volejbolu, visa dusma pārgāja. Nekas, gan jau rīt pačīkstēšu par to, kas ir bezgalīgs, atšķirībā no visuma. Lai gan no otras puses, rīt ir doma iet uz kačalku, lai otrdien varētu būt jau uz strīpas ar abonomentu, zināmu maršrutu un kur skapīši atrodas. Tad jau atkal būs dusma pārgājusi. Bet dusma būs, sto pudova.

Bētē volejbols šodien bija labi. Labāk, kā vakar stāvēt vārtos. Ne viss izdevās, bet spraigu un spilgtu momentu netrūka. Teipi gan, protams, nolidoja tā ap trešo trešdaļu, bet ahili tā pat smiltīs jūtas ok. Plus, pa dienu nedaudz atpūtās. Nu, bet laikapstākļi volejbolam vispār bija ideāli. Dūmakaina saule, vēja nekāda, mēreni silts. Es pat teiktu labākie, kādi ir trāpījušies.

Pastāsti ōmei par saviem ahiliem, un izraisi vētru ūdens glāzē. Viņi mēdzot plīst. Jā, ir dzirdēts, ka treniņā lēkājot pāri solam kādam ir plīsušas ahileja cīpslas. Es vakar knapi no piektā stāva nokāpu, man būtu jāsadzerās ziga deva peinkilleru, lai šādā stadijā spētu sev pārraut ahileja cīpslu. Vajagot aiziet pie “speciālista”. Aha, esmu bijis es pie “speciālistiem”, un citiem plakanās pēdas diagnosticētājiem. Paldies, nē. Ja, “aiziet pie speciālista” nozīmē nacionālā līmeņa veselības aprūpi, tad tur par pēdām neviens rūpi netur, tādēļ labākajā gadījumā viņi ieteiks pārtraukt sportot, sliktākajā - likt urīna kompreses, un domāt pareizas domas. Neviens problēmu risināt nevēlas un nespēj. Nē, kaut ko pa pasauli var sagrābztīt, un, varam priecāties, ka dzīvojam laikmetā, kad ir visādas elektroniskas diagnosticējošas mašīnas (neticiet nevienam, kurš, ieskatoties jūsu bēdīgajās acīs, jums var uzstādīt diagnozi). Bet viss ir common sense, paša atbildība un spēja atrast pareizos cilvēkus. Nekādi “speciālisti” nekur netiek dalīti.

No pozitīvā, šodien salīmēju teipus. Mājās būtu bijis ērtāk, bet apstākļi spieda, un, ar visu to, sanāca tīri labi. Baudu relatīvu atvieglojumu, un aizkaitinājma mazināšanos. Vajadzēja to izdarīt jau vakar. Rehabilitācijas plāns attiecībā uz futbolu ir stāvēt vārtos, un tusēt pa aizsardzīvu.

Nu, tā, sārtvaidzis ir noskrējies līdz tādam kliņķim, ka vairs nevar paiet, kur nu vēl paskriet. Protams, ka ahileja cīpslas. Slavenās. Solis numur viens - trešdien mēģināšu teipoties. Solis numur divi, aizstāt daļu bizošanas ar diezgan statiskiem spēka vingrinājumiem. Potenciālais treneris atrakstīja, ka gatavs uzņemties mentoringu. Drošvien rīt jāsazvanās. Tad nu atgriezīšos pie dzelža pumpēšanas. Nu, vai ko nu viņš liks darīt.