| Gan globālu, gan privātu iemeslu dēļ, ir tādas mieles par to, kāda ir cilvēku labklājība samērojot ar atbildību, ka teju sajutos pārmaksāts. Katrā ziņā ir jābūt nenormālai apstākļu sakritībai, lai no mana darba būtu atkarīga kāda dzīvība. Ko nevarētu teikt, piemēram, par ārstu, vai pat betonētāju. Pie tam nav izslēgts, ka šai jocīgajai netaisnības sajūtai nav pat pamata. Varbūt apziņa, ka tu spēj palīdzēt cilvēkiem jau ir atalgojums, kas šiem konkrētiem cilvēkiem ir nepieciešams? Es skaidri zinu, ka es nesāktu pacientus apkopt pat par ciparu reiz trīs. Kas vēl ļaunāk, vēl nav skaidrs, kā rokās es labprātāk nonāktu krīzes situācijā - labi apmaksāta speciālista, vai slikti apmaksāta ideālista rokās?
Bet, labi, iziesim tomēr no tēzes, ka šiem sabiedrībai tik ļoti svarīgajiem cilvēkiem, ārstiem, policistiem, ugunsdzēsējiem u.c. (nez kādēļ sagribējās policistus svītrot) tomēr vajadzētu būt labāk materiāli nodrošinātiem. Un, ja tas tā ir, tirgus regulējums tam ir gauži nepiemērots. Tas pat nav jāpierāda, ir vien jāpaskatās uz darba tirgu. Skolotāji pret reklāmistiem, žurnālisti pret piāristiem, ārsti pret alkohola ražotājiem, glābēji pret finansistiem. Darba tirgus balstās uz vienu vienkāršu patiesību, ka visi resursi ir galīgi, un jebkurš retāks un pieprasītāks resurss ir dārgāks. Tā visa rezultātā mēs iekārojam kaut ko vienu, bet nepieciešams mums ir kaut kas cits.
Atkal jau, atgriežoties pie matemātiski absolūtas patiesības, ka resursi ir galīgi, kā pārdalīt resursus tā, ka mūsu vajadzības neciestu no mūsu vēlmēm. Un, diemžēl, es redzu tikai divas utopiskas idejas. Pirmā iniciatīva no augšas, jebšu likums, vai regula, vai kāda cita autoritatīva vara, kas pateiks - būs šitā, un nekā savādāk, tāpēc jums, pilsoņi, šī krājkasīte jāpiepilda, lai tur vai kas. Un, kā mēs zinām, katram pēc vajadzības, no katra pēc spējām, un tad ir kašķis, no kura tad par cik? Otra versija ir iniciatīva no apakšas, jebšu apdrošināšana. Arī tā, savā ziņā, ir utopiska, šobrīd brīvprātības princips nestrādā, kas pierādās empīriski, un otrs apdrošināšanas veids, kas saucās nodokļi, arī ir klibs uz vienu kāju, jo tos arī ciena kā negaidīti atbraukušu sievasmāti.
Morāle? Morāles, laikam, nebūs. Kurā pirkstā kod, visur sāp, jo cilvēka daba ir jebkuru sistēmu appist. |
Es neticu, ka valsts var atļauties maksāt, piemēram, ārstiem vairāk, bet vinelaiku spēj ieguldīt lielus naudas līdzekļus, piemēram, autoceļa Tīnūži-Koknese celtniecībā, Mākslas muzeja renovācijā un citos tamlīdzīgos objektos. Es neticu, ka ekonomika apstātos un viss būtu slikti, ja valsts paceltu, piemēram, uzņēmumu ienākumu nodokli, dividenžu nodokli, IIN un/vai vēl kādu citu nodokli par 2% - protams, LDDK vārnu lobijs kliegtu balsī, bet dziļākajā būtībā tas ir mierīgi izdarāms. Tāpat, kā progresīvais nodoklis.
Variantu ir, ir tikai nevēlme. Jeb, citiem vārdiem sakot, vēlme izdabāt biznesa partneriem un politikai pietuvinātiem sektoriem ir lielāka, nekā vēlme būvēt ilgtspējīgu valsts aparātu.