Kalendārās vasaras vidu pavadīju visapkārt klusi trīsošu piemārupītes sikspārņu pavadīts ceļā no pirmajām mājām uz trešajām. Otrās ir īstās, tur ēdu ķiršus, lai nepaliek strazdiem, un vairāk kā litriņu piena neņemu, jo tik siltā laikā izdzert nepaspēju. Šorīt nepaspēju iedzert pat kafiju, tāpēc autoostā pa lēto nopirku salauztu saldējumu un uzreiz satiku vanga, kas bija ceļā uz Berlīni un smēķēja (pieļauju, ka arī viņas ceļabiedrenei ir ciba, bet par to es neko nezinu) Labi, tātad, man diezgan autoritatīvā tonī pieprasīja bildes kāda cibas autoritāte, kuras izbanošanu es reizēm apsveru par komentēšanu beztēmā ;) bet par to, ka fotoaparāta atmiņas karti atstāju citās mājās iespraustu pa taisno jūtūbā, piedāvāt varu tikai psihodēliskus telefonuzņēmumus, turklāt bez (atpazīstamām) (sejām), jo tās, iespējams, pieder personām, kas vairāk vai mazāk ciena savu un citu privātumu, savukārt, es izliekos, ka cienu viņu cieņu. Bet tagad tad vēlreiz par pasākumu, to, ko nepateicu, kamēr dzelzis vēl čūkst...

Starp citu, lūk, nistagms atskaitīte

( un te manējā... lj-cut nebija paredzēts, bet īsāk nesanāca, atvainojos, pats sev )

Attēlā – Šventojas labais krasts (bet, iespējams, kāda nekad neierakstīta poustroka albūma “cover” ;)

Nu tā, liekas, ka tagad līdz pilnīgai eksotiskā blekmetālestētista laimei atlicis redzēt tikai... Darkspace. Alcest ataisnoja visu manu aprioro sajūsmu, nokristīju viņus par elfcore, bet pirms gulētiešanas vēl ar pirkstiem parādīju <3 sirds rajonā un paspiedu roku Neigem, kurš ar otru ģitāristu skatījās Anathema turpat aiz mums. Sākumā gan bija žēl, ka viņi nespēlē tumsā, bet sanāca tā, ka tumsa pienāca, viņiem spēlējot. Otro vietu lai dala norvēģu drum‘n’bass projekts Kampfar – vienīgie, kurus skatījāmies pirmajā vakarā (ierodoties autostāvvietā, aiz eglēm skanēja pēdējā Soundarcade dziesma), un astoņgalvainais Hexvessel ar savu ellīgo gaismotāju (tas gadījums, kad grupa piesaka pēdējo dziesmu, un tad tā dziesma ir ~14 minūtes gara :) Lake of Tears – guntermetāls. Anathema – pēc Alcest un Hexvessel par spīti smalkajām drānām jau vairs nelikās tik smalki, pie tam ar savām vecajām dziesmām tikai izsauca lietu. Toties Anīkšči tagad ir mana jaunā mīļākā Lietuvas pilsēta, un tikai ceļa no festivāla norises vietas caur kapiem, gar upi līdz centram, baznīcai, veikalam un atpakaļ dēļ (tas aizņēma kādas 6 stundas). Iespējams, vēl saņemšos garākai atskaitei, par tiem vēršiem, ragiem un mārketingu kaut ko vajadzētu

p.s. lenora un koijots nesatiku. Kāpēc?

Bawww, she's so cute in blue.

:)

//prom

Kaimiņienei

God is not Love

God is God

Kaut kas nomierinošs



http://klab.lv/community/muzons/958523.html

Kaut kas jocīgs...



Classic Movies in Miniature Style

Midnight in the Labyrinth is an orchestral album by English extreme metal band Cradle of Filth. The songs selected are from the band's first four releases. It was released on April 21, 2012.

Nu, ko es varu pateikt, visu, kas sākas ar neko, nekāds Evinta tas nav un The Scorched Earth Orchestra jau pacentās pirmie (tiesa, bez balsīm), bet ar otro reizi man patīk jau labāk par spīti nomācošajam sintezātorismam, koris skan lieliski, pat pieķeru sevi vietām pie sevis atkārtojot kādu kopš bērnības galvā pieseivotu rindiņu, kuras ierakstā nav. Pats interesantākais ir tas, ka ir pusnakts un es patiešām esmu labirintā

Weiter! Immer weiter!

Lūk, tādu kino es saprotu, reizē poētisku un fizioloģisku līdz kaulam, krievu ražojuma, bet vāciski, kā pienākas Gētes traģēdijas interpretācijai. Nekaunēšos gan atzīt, ka no Johana Volfganga neizlasīju vairāk par pāris pirmajām lappusēm (dzeja tomēr), arī pirmās trīs Sokurova tirānu tetraloģijas daļas skatīties neesmu saņēmies, tāpat kā Švankmajera vai Murno versijas, bet viss ir labojams un, iespējams, tā pat labāk. Iespējams, nē. Nezinu, izlemšu vēlāk.

Kā es priecājos, ka šodien ir 9. jūlijs, nevis kaut kāds, teiksim, 18. augusts!

Līdz nākamajam festivālam vēl 3-4 dienas, ar Alcest, Soundarcade un Hexvessel viss skaidrs, Anathema es laikam nekad nesapratīšu, laiks nu ķerties klāt šitam, nav taču klausīti kopš deviņdesmitajiem un tolaik patika, albūmu nosaukumi arī tādi daudzsološi...

Sp. paldies chimera

Água doce

Every saint has a past and every sinner has a future.

Uzreiz jāpiekrīt viedoklim, ka pagrūti uztvert šo episko drāmu kā nopietnu vēsturisku vēstījumu, kāds tas cenšas būt, ja tā valoda ir angļu. Saprotams arī, ka neiemācīsi visam mirdzošo rietumu aktieru pulkam runāt spāniski bez akcenta, tāpēc liksi runāt angliski ar spāņu akcentu (tipa), vietām arī paspīdot ar kaitinošiem internacionālismiem aļa Jawohl! Das ist richtig, Vamos, Nyet utml., lai norādītu uz tēla etnisko izcelsmi, manuprāt, lieki, jo tā nekavējoties zaudēsi veselu zvaigzni. There Be Dragons (2011) diemžēl nav neviena pūķa, ir tikai traka izskata sieviņa, kas par tiem runā (nevarēju gan saprast, kāpēc, visticamāk, lai attaisnotu filmas nosaukumu), pūķi ir metaforiskas rotaļlietas bēniņos, pārspīlējums un mārketinga triks, un par ko tādu var zaudēt vēl vienu zvaigzni. Filma stāsta par katoliskās organizācijas OPUS DEI (tās pašas, ar kuru vēl nesen mūs biedēja Dens Brauns Da Vinči Kodā) dibinātāju, priekšpēdējā pāvesta kanonizēto Hosemariju Eskrivā un viņa bērnības drauga gaitām Spānijas pilsoņu kara laikā un pirms tam, nezkāpēc uzskatot, ka tas jādara caur atmiņu prizmu, iesaistot kāda septiņdesmito gadu rakstnieka-biogrāfa centienus noskaidrot to patiesības daļu, kas attiecas uz viņa mirstošo tēvu un bla bla $#*&%&^*$ tāpēc tur, protams, ir jābūt slimnīcai (amerikāņi vispār ir sajūsmā par slimnīcām), nedabiskiem grimiem un grimasēm, lai nopirktu skatītāju ar kārtējo “pārsteidzošo” sižeta pavērsienu, bet es saku Nē. Tas ir lieki un tā tu tikai zaudē zvaigznes. Arī piesaukt pūķus tādā veidā ir lieki un samāksloti, es neticu, pārstāju ticēt brīdī ar kadrā amatieriski ielīmētajiem Madrides zoodārza ziloņiem. Un tas kariņš arī... pusi laika nesapratu, kur kas notiek un kurš tobrīd uzvar. Nudien, pat Fauna Labirints likās krietni pārliecinošāks šī konflikta atainojums :) Ok, jāpasaka arī kas labs, tomēr daudzi ļaudis ir centušies, filma nebūt negarlaiko, tajā ir vairāki prātīgi dialogi ar domāšanu stimulējošām atziņām, spēcīgas jūtas un smuki skati. Bet tās klišejas un tehniskie neveiklumi nokauj

Piedod, neatceros vairs, kurā cibā izlasīju ieteikumu (komplektā ar ekselento Malēnu), bet noskatījos Frizieres vīru (1990), un, nu, protams, ka tā visa ir divpadsmitgadīgā zēna fantāzija, citādi taču nekam nebūtu nekādas jēgas :)

Vakar mežā gan bija pekle, viss mitrs un karsts un divtik smags, bet tas vēl nekas, ja ap miesu bez apstājas riņķo desmit dunduri un divdesmit mušas, iekārojot tavus sviedrus un asinis, bet tā egle nekrīt un nekrīt... un tu besies, spārdi akmeņus un domā, ka ievas tiešām ir stulbi koki, jo to zari aug zemē, un vēl domā, kāpēc, kāpēc būt pateicīgam par dusmām, kamēr izdomā. Tagad es zinu

Kaut kad pavasarī redzētas filmas, par kurām gribas kaut ko ierakstīt

The Reckoning (Lielbritānija, 2003)



Theirs is the silence of consent.

Dīvainā kārtā nebiju iepriekš neko par tādu dzirdējis, tāpēc atklājuma prieks bija jo lielāks. Nudien, šī izrādījās labi slēpta pērle, it sevišķi, ja patīk viduslaiki, patoss un... teātris. Filmas galvenie varoņi ir aktieri un arī filmas aktieru ansamblis ir varen spožs – Pols Betānijs (kuru pirmoreiz uz lielā ekrānā redzēju ar pliku dibenu Bruņinieka stāstā, arī šeit ir spiests teikt skaļas runas), cilvēks-mugurkauls Vilems Defo (kurš tēlojis gan filmās par Jēzu, gan Antikristu, cita starpā), Vinsents Kasels galvenā ļaundara lomā (tiesa, mazāk dēmoniska kā Šaitanā), Metjū Makfadens (Atoss jaunākajos Musketieros, Notingemas šerifs pēdējā Robinā Hudā un brālis Filips Zemes pīlāros) un pat Jūens Bremners (kurš bijis pārāk daudz kur, lai uzskaitītu vienu iekavu ietvaros, bet vislabāk droši vien atpazīstams kā jokainais vientiesis vitamīnists no Vilcienvaktes). Darbība notiek normāņu pārvaldītajā XIV. gadsimta Anglijā, un principā tas laikam skaitās detektīvs, bet vismaz man stāsts šķita gana daudzslāņains un suģestējošs, lai neiespringtu uz sižeta niansēm – vairāk uzrunājošie motīvi bija Betānija tēla katarse un tas par mākslu kā revolucionāru spēku.


We Have a Pope (Itālija, 2011)



Point for Africa!

Pārsteidzoši miermīlīgs un (vietām pat pārlieku) cilvēcīgs stāsts par fiktīvu Vatikāna konklāvu, kurš spēcīgi kontrastēja ar iepriekš redzētajām šī pasākuma ekranizācijām. Te tā galīgi nav tik varaskāra padarīšana kā vēl svaigajā seriālā Borgias vai Dena Brauna Eņģeļos & Dēmonos redzētā – izrādās, kardināli nebūt nekāro pēc Ēdenes vēstnieka amata Zemes virsū un patiesībā visi ir baigie mincīši ^^ Nepārliecināja protagonista un visas drāmas (komēdijas) vaininieka tēls, varbūt vaina aktierī, taču kardinālu volejbols bija vienkārši ģeniāls un noteikti liels mirklis itāļu kino – to tinu atpakaļ un skatījos vairākas reizes (ieteiktu pievērst uzmanību arī paralēlajam psihoanalītiķa dialogam ar svēto tēvu). Visā visumā viegla un gaiša filma, kas nemoralizē, nenosoda un, visticamāk, ne tuvu neatbilst realitātei.


Footnote (Izraēla, 2011)



I’m a philologist! Phi-lo-lo-gist!

Līdz šim praktiski viss, ko esmu redzējis no Izraēlas kino (kaut arī tas nav daudz, varbūt vēl kādas 5 filmas), ir atstājis uz mani ļoti labu iespaidu. Patīk tas, cik pamatīgi un ar kādu atbildību “viņi” risina fundamentāli ētiskus, nereti ģimeniska rakstura jautājumus, tai pat laikā nezaudējot veselīgu pašironiju. Arī Zemsvītras piezīme nav izņēmums. Filmu, kas kandidēja uz šīgada kinoakadēmijas balvām svešvalodu kategorijā (bet Kannās vispār noplūca palmas zaru par labāko scenāriju), manuprāt, var pilntiesīgi dēvēt par akadēmisku trilleri :) jo spriedzes tajā netrūkst. Tas ir gan reizē nopietns, gan asprātīgs stāsts par diviem Jeruzalemes Ebreju Universitātes Talmuda katedras profesoriem, par tēva un dēla attiecībām, ieilgušu klusumu, konkurenci, epistēmiskajām tradīcijām un kādu pārpratumu, kurš vienam no viņiem liek nokļūt ārkārtīgi sarežģītā situācijā... Īpaši ieteicama teoloģijas un filosofijas studentiem.

Nesen noskatījos divas mākslas filmas par (skolas vecuma) jauniešu vardarbību. Abas nedaudz līdzīgas, jo nelineāras, edipālas un nosacīti pedagoģiska rakstura. Vispirms

Confessions (Japāna, 2010)

Kuru noteikti varētu ieteikt tiem, kam tuvs (mūsdienu) japāņu kino un viņu dīvainības, vairāk psiholoģiskās, nevis kulturālās (tur nezkāpēc* skan Radiohead mūzika *iespējams, kā ilustrācija rietumu pasaules ietekmei uz šiem jauniešiem... bet šaubos). Pats storijs gan man likās pārāk psihopātisks, mazticams, un pat pievērsa nenopietnai kontemplācijai par tēmu, cik ļoti uzlecošās saules tauta bija vai nebija pelnījusi tās atombumbas, taču filmas veidotāji ir pacentušies ne pa jokam, tik ļoti, ka pēc pirmās grēksūdzes bija jāņem divu diennakšu garuma pauze, estētisko jutekļu pārsātinājums iestājas ātri un acis nogurst kaut vai no tā, ka visu laiku jālasa titri. Taču sižeta izspēle ir interesanta, pārliecinoša un kinematogrāfiskie risinājumi valdzinoši (kamēr nesāk atkārtoties), vietām pat ļoti skaisti. Morāle? Neesmu drošs (jāpadomā vēl par tām atombumbām, he he), bet kā mākslas darbs šis noteikti saņem ieskaiti, ar mīnusu (jo pieticība ir tikums)

We Need To Talk About Kevin (Lielbritānija/ASV, 2011)

Savukārt šis, daiļā dzimuma* režisores veikums uz visu dzirdēto/lasīto atsauksmju fona beigās tomēr lika vilties. Pirmkārt, tas izgāžas visos punktos, kuros augstāk apskatītais kino vinnē. Nelineārā uzbūve ātri noved neizpratnē, sižetiski arī šī filma ir veidota kā mozaīka, viens flešbeks pēc otra, taču tajā paliek milzīgi caurumi, kuri tā arī netiek aizpildīti līdz pašām beigām. Wtf? Otrkārt, centieni ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem (krāsām, formām, mūziku utml.) paust galvenās varones pasaulē notiekošā emocionālos aspektus ir sasodīti uzkrītoši un pretenciozi, trūkst jebkādas subtilitātes, augstā mūsdienu māksla bļe, viss kā pēc grāmatas (filmu skolas, es domāju – kārtības labad, jāpiebilst, ka šis tiešām ir grāmatas ekranizējums, turklāt oriģināla autorei paticis), taču man nebūt nevajag, lai savu intersubjektīvo simbolismu man šitā bāztu acīs. *Tad jau tiešām labāk Džodija Fostere ar savu absurdo BEBRU un Melu Gibsonu :D bez nekāda caurspīdīguma (jo nav nekā, kam spīdēt cauri...) No otras puses, galvenie aktieri darbojas nevainojami, patiešām labs kāstings, un vairākas ainas ir asprātīgas un epohāli izklaidējošas. Morāles, šķiet, ir vēl mazāk kā Grēksūdzēs, patiesībā pat rodas aizdomas, ka šāda māksla ir kaitīga, jo vārda tiešā nozīmē bezjēdzīgu vardarbību parāda neitrālā gaismā un bez verbāliem komentāriem. Varbūt vajadzēja...

Nights in White Satin

^ Tāds ir pēdējās (pagaidām) skotu dueta Pumajaw plates nosaukums (man gribējās to kaut kur uzrakstīt Georgia šriftā). Kaut kad viņi spēlēja arī psihodēliskajā folkā ar drone elementiem, triphopā, džeznoirā, elektroklešā un citos nesliktos žanros, piemēram, jaunajā vilnī. Par maskām viņi saka tā: Tu nevari apmānīt nevienu Tu esi tāds pats kā visi

Es ne vienmēr dalos ar to pašu labāko, kam uzduros, bet ar interesantāko gan pacenšos (reizēm). Tā, lūk, jaunais NILE ir tas pats vecais, labi apnikušais brutālais desmetāls, šķiet, ar vēl mazāk atmosfērisko elementu nekā pierasts, toties vakar uzgāju kaut ko citu ar līdzīgu ievirzi, pie tam krietni oriģinālāku, proti, senās Ēģiptes inspirētu ebm/dark electro projektu PISCIDE (es ceru, ka tas attiecas uz zivīm) no Vācijas. Novilku, tā teikt, tikai koncepcijas dēļ, bet izrādījās pavisam neslikts, ar siev. vokālu, patīkamu vintage pieskaņu, mainīgiem ritmiem, melodijām, vietām pat orientālām, un tādiem episkiem skaņdarbu nosaukumiem kā Among Mummies, Seth’s Struggle, Schakalkopf Anubis, Hail To Thee, Osiris u.tml. Agrākie ieraksti gan viņiem, izskatās, ir par citām tēmām :(

Piedāvāju noklausīties 2 dziesmas vai nolādēt visu (192 kbps/96 MB)

Vēl par kukaiņiem, man nesen bija diskusija ar kādu jūtīgu dvēseli, kas principā nesit odus, bet tikai tā pagaiņā prom, jo neatbalsta ne vardarbību, ne dzīvnieku lietošanu uzturā tai skaitā (taisnības labad gan jābilst, ka ērču un kožu nogalināšanu viņa atzina par pieņemamu :) Lūk, kodes es neaiztieku, tie taču ir taureņi un man nav grūti katrā drēbju skapī iebāzt pa vaivariņu saišķim, ērces praktiski nesastopu un vispār uzskatu par karmas vēstnesēm, bet odu holokaustam gan vienmēr deg zaļā gaisma – manuprāt, argumentēti. Pirmkārt, ods ir parazīts un cilvēka kā sugas ienaidnieks, vienreiz padzēries asinis, tas spēj radīt vismaz 10 pēcnācējus, tāpēc tāda nogalināšana ir katra cilvēka pienākums pret pārējo cilvēci, bet, ja nu kāds vēlas piesaukt nogalināšanas karmu, piedāvāju tā vietā iedomāties, ka reinkarnācija patiešām pastāv, un, nogalinot odu, mēs palīdzam tā nožēlojamā posmkāja čaulā iemiesotajai dvēselei ātrāk pārdzimt jaunā ķermenī. Skaidrībai, tik jūtīgs odu jautājumā esmu, jo nesen atgriezos no zemākām Eiropas zemēm, kurās odi, pat ja ir, tad ļoti mazskaitlīgi un neparasti bikli. Vēl šajā sakarā es vienmēr atceros “slepeno” interviju ar I. Godmani, kurā tas netieši un necenzēti par latvānijas lauku tūrisma industrijas galveno grāvēju atzina tieši odus :))

Leukādijās konstatēju, ka Dionīss ir ne tikai alkohola, bet arī odu dievs, uz ko netieši norāda gan anagramma, gan paši odi. Parasti liekas, ka, lai glābtos no asinssūcējiem, jādodas turp, kur uzturas vairāk cilvēku, tādējādi proporcionāli samazinot iespēju tapt izvēlētam par donoru, taču šajā ballē tas nestrādāja, bija žēl vērot skatuves māksliniekus, jo tie atradās visizgaismotākajā vietā, tātad, praktiski uz upuraltāra. Tiesa, gan mūzika, gan pieaugušie-ar-bērniem-šašliks-batuts publika (c) inese_tk ar neapskaužamu regularitāti dzina prom no skatuves, uz teltīm, apreibināties vai vazāties apkārt. Inokentijs Mārpls sāka spēlēt (dzirdams jau viss bija vismaz kilometra rādiusā) līdz ar tumsu, kuru sagaidījām uz nejauši izvēlētas sērītes pie Raunas svētupes, taču spēlēja ilgi un ar pieklājīgu atdevi (odiem). TESA dalībnieki bija manāmi spiesti izturēties daudz aktīvāk par publiku, jo odi acīmredzot mīl ne tikai lauku disko gaismas, bet arī drounu. 9. Apvārsni vispār gribējām, bet nesagaidījām. Vēl uzstājās visādi nepazīstami Mandarīns Music Project, Elīnas un Lāsmas, kā arī sauja citu vietējo spēlmaņu, mēs uzspēlējām pļavas vidū izvilktās klavieres Sarkanais Oktobris, vakarā un no rīta gājām peldēties, bet dzīvojām zem liepām blakus tautas dzejnieka kapam. Diemžēl Latvijas Dzelzceļš bija liedzis pieeju smukajam tiltam ar arkām, visapkārt uzbērumam uzceļot žogu, un uzstādījis uzkrītošas novērošanas kameras. Savulaik tur, blakus sliedēm manai māsai bija geokešs. Vēl pamanīju, ka tradicionālajā peldvietā Gauja kļuvusi krietni straujāka un dziļāka (pāri galvai) nekā parasti, bet tas skaidrojams ar to, ka agrākajos gados pasākums notika vēlāk, apmēram jūlijā vidū. Viss plūst un mainās. Satiku sen neredzētu kursabiedreni, kura dzīvo Meksikā, jo tur viņas bērnam maģiskā kārtā pārgāja epilepsija. Karma, viņa teica

Sāku skatīties Hatfields & McCoys (2012), Kanādas un Kevina Kostnera take on vēsturisku divu ģimeņu konfliktu XIX. gadsimta ASV dienvidos, kuram ļoti līdzīgu aprakstīja Marks Tvens Haklberijā Finā. Trīs normālas filmas garuma sērijas, izskatās episki. Treileris

Palikt bez sava laptopa ir kā uz nenoteiktu laiku zaudēt darbavietu, tikai vietu, piemēram, kabinetu vai biroju, nākas, piemēram, strādāt no mašīnas, aizņemties citus, svešus vai dzīvoties vecos kabinetos, kuri jau vairs neatbilst pierastajām prasībām, tur, vienā nav ūdens vai kafijas automāts, otrā visas durvis veras uz iekšpusi, trešajā aiz loga garlaicīga pelēka siena, citā skan debila radio stacija, salūzušas žalūzijas un visi plaukti piegrūsti ar pašpalīdzības literatūru. Vakar gan man neviltoti un pārliecinoši apsolīja kabinetu salabot, un visu biroja tehniku piedevām, starp citu, arī Jānis, kurš spējot salabot pilnīgi visu. Jāņi vispār, tā mēdz būt manta. Tagad gan jūtos ieblogojis par veselu nedēļu uz priekšu, saku galvaspilsētai atā un čau, zb, kas līgatnē, dodos atpakaļ Vidzemes augstienē, jau vakar tiku līdz Langstiņiem, kur nebija gandrīz nekā no solītā, bet skanēja daudz Coja mūzikas (Jānin ļoti patīk) un sešu cilvēku lokā tika notiesātas sešas butes, nākamais mērķis ir Cēsis jeb kādi 10 km no tām uz Valmieras pusi, dzejnieka un akmeņkaļa Eduarda Treimaņa-Zvārguļa memoriālās mājas, zeme, kuru viņš savulaik iegādājies kopā ar Veidenbauma brāli Kārli vietā, kur Gaujā ietek Rauna un ir tas gauži fotogēniskais dzelzceļa tilts ar augstajām akmens arkām (kapi1kaps arī ir). Jau trešo reizi (izlaižot pa vienam gadam) apmeklēšu savādo pasākumu Leukadionīsa Planetārijs, kurš šogad acīmredzami pretendē uz vēl nebijušiem apgriezieniem, solot tādus vārdus kā Inokentijs Mārpls, TESA un 9Horizon. Ceru, ka tas pozitīvi dažādos tur iepriekš sastopamo publiku, kura nevienā no manas klātbūtnes reizēm nav pārsniegusi 50 or so cilvēku skaitu, tātad festivāls draudzīgs un pieticīgs, bez apsardzes un ierobežojumiem, nedaudz atgādina lauku zaļumballes blūzroka versiju, tāpēc interesanti, kā tur ierakstīsies augstākminētie mākslinieki :D Ieeja, man liekas, tur neko nemaksā, bet vēlams apsveikt namatēvu, kura jubilejas svinības tās pie viena ir