Lai gan ziema mani īpaši netraumē, izņemot dažas praktiskas neērtības, tomēr jāatzīst, ka es neprotu casual ziemu pilsētvidē. Kedas un ādas jaka ir mans komforta slieksnis. Justies ērti UN nenosalt, kad temperatūra ieslīd mīnusos - lūk to es jau uzskatu par talantu. Tas, ka aizskriet līdz veikalam es varu arī t-kreklā un iešļūcenēs, tas īsti nepalīdz.

Šis viss ir sakarā ar to, ka es vakarā mēģināšu izdomāt alternatīvas mētelim, kuru man īsti nav, bet es arī no sirds ienīstu to mēteli. Ja tas būtu sociāli pieņemami, es varētu staigāt apkārt ietinies pledā. Man ļoti patīk staigāt apkārt ietinušamies pledā.

P.S. Ha, ja tā pašrinko sevi, jāsecina, ka kedas un ādas jaka bija pirmās autonomās izvēles. Papildus tam man ir first hand experience ar iepirkšanos Bērnu Pasaulē pirms skolas sākšanās, kur bija bezgalīgi gari pakaramie ar skolas formām un viena modeļa dažādu izmēru mēteļiem, kas šūti pēc gosta. Ir pieredze ne tikai ar kontrolējošiem vecākiem, bet arī valsti. Bet jā, rezultātā tā varbūt nav klīniska nespēja apģērbries, cik sajūta, ka katru dienu ir Helovīns, un tev ir jāvelk tas ērmīgais kostīms.