Būšana single man ir radījusi jautājumu, vai ir kaut kāds code of conduct, ko es nezinu? Varbūt to būtu jāmāca skolā darbmācības vietā? Kā menedžēt cilvēku ekspektācijas un respektēt viņu robežas, ja tu tās nezini? Textbook atbilde, protams, būtu par tām runāt, bet es drusku nepārspīlētu ar uztādījumu, ka tas ir tik vienkārši. Pirmkārt, kā atbildība tā ir? Es, protams, varu balstīties uz kaut kādiem saviem priekšstatiem, un uzbāzties civēkam ar šādu sarunu, bet vai man tas būtu jādara? Pieņemot, ka cilvēks zina ko viņš grib, un ko viņš negrib, kas gan arī visdrīzāk ir tālu no patiesības, kaut kā šķiet, ka būtu pareizi, ka viņš arī to komunicētu. No otras puses, lai iedomātos, kādas viņa robežas varētu tikt pārkāptas, viņam arī ir jābalstās uz pieņēmumiem. Otra komunikācijas problēma, protams, ir tāda, ka cilvēkiem vispār nav nemaz tik viegli runāt. Arī izturēt mulsu klusumu nav viegli, bet labi, neiesim arī tik dziļi. Katrā ziņā tikt cauri pirmajām mulsuma pilnajām sarunām par nebūtisko prasa laiku, līdz nonākt līdz tekošām sarunām par citām nebūtiskām lietām, periodiski nonākot līdz kādas personīgi svarīgas detaļas pieminēšanai.

Un runājot par pieņēmumiem un code of conduct, es negribu izklausīties tagad poster woke, bet to laikam ir grūti pateikt citādāk, viss šis heteronormatīvais pasaules priekšstats ir drusku fucked up. We can drop hetero part vienkāršības labad, lai gan arī tas nebūtu baigi pareizi, un nav nemaz tik vienkārši, kā daudziem patiktos iztēloties, bet tā daļa par to, kas ir vai nav normāli, ir mazliet traucējoša. Vai man būtu jāpieņem, ka satiekot mani, cilvēks mani jau liek kaut kādā kastītē kopā ar saviem nākotnes plāniem, ceļojumiem, mājām un bērniem, vai es varu vēl kādu brīdi atslābt, un pieņemt, ka viņš grib kaut kā pavadīt vakaru kopā ar kādu cilvēku, kas viņam varētu būt interesants? Vai beigās pat neinteresants. Jo visi simtiem reižu izbrauktie veloceliņi un izstaitgātās Siguldas takas kļūst interesanti kopā ar kādu, and not for sake of skati. Netflix laikam nāktos bankrotēt, ja cilvēki izrādītos mazāk vientuļi, kā mums gribētos domāt.

Bet jā, there are next steps in all of that, and that could get complicated. Reizēm ir tā maldinošā sajūta, ka this new person is a blank page, kuru tu lēnām iepazīsti, un sāc veidot kaut kādu kopīgu stāstu. Kas ir true zināmā abstrakcijas līmenī. Bet cilvēkiem vēl bez mammām, kuras viņi reizēm apciemo, tētiem, kurus viņi nav redzējuši kopš bērnības, brāļiem un māsām, ar kuriem viņi nav spējīgi normāli sarunāties, ir kaudze daudz relevantāku cilvēku un attiecību, un tu tur nevari ienākt ar elkoņiem pa priekšu, un paziņot, ka šīs nu tagad būs manas jaunās mājas. Normally it's quite a crowded place. Or at least it should be, citādi viņi skatās pārāk daudz seriālus, spēlē pārāk daudz datorspēles, un lasa pārāk daudz ne tās labākās grāmatas.