IMO code of conduct ir, un viņu ir vairāki UN ciņi var savstarpēji izskatīties cits pēc cita. T.i., ir iespējams diezgan ilgi darboties pēc it kā vieniem spēles noteikumiem un tikai daudz par vēlu atklāt, ka spēle vispār ne tā, un ts ir reāli, reāli traumatiski visiem iespējamiem.

However, labā ziņa ir tā, ka (vismaz es esmu pieņēmusi šādu darba versiju), ka spēles noteikumi izaug no vērtībām pa lielam, or lack thereof, un tāpēc tas, kā cilvēki saprotas, patiešām ir tas, kā viņi saprotas; t.i., tā sajūta, ka "a spēle ta pavisam cita" ar lielu varbūtību nozīmē, ka cilvēks arī ne tas. Perfectly fine kādam citam, bet ne tev. [ar atrunu, ka "cilvēki mainās", bet tai atrunai arī ir atruna "bet ne jau citiem cilvēkiem viņus izmainīt"]

Hence es parasti mēģinu rīkoties pēc savām labākajām praksēm (cilvēki drīkst eksistēt arī neprasot/nesaņemot tam konsentu, ja) un vienlaikus uztaustīt veidus, kā komunicēt ar to vai citu personu, un hopefully pa ceļam izdodas uztaustīt arī vērtības, kas attiecīgi arī dod "yay" of "nay" un "kā tieši yay/nay"

Bet citi cilvēki cita cilvēka dzīvē gan nu reiz ir viņu darīšana, izņ. gadījumu, kad cilvēks Tev specifiski palūdz Tev palīdzēt menedžēt šīs attiecības, un šis punkts atkal ir lielisks pamats apsēsties un padomāt par vērtībām. Vai arī ja ir kāds cilvēks, kam ir defoltā prioritāte un tas ir svarīgi jebkādās attiecībās, tad tas tiek nokomunicēts stipri agri, un ja ne vai neprecīzi, tad atkal iemesls apsēsties un padomāt par vērtībām.