Ciba parunāja par dzimumiem, ciba parunāja par cirvjiem.

Jāatzīst, man atmiņas nesniedzas tik tālu, lai es spētu atcerēties gadījumus, kad bērnībā man būtu bijušas šaubas par savu dzimumu, gribējies to mainīt vai kaut kas šķitis netaisnīgi. Atceros, ka man bija rotaļu tanks. Tanks kā tanks, nekādu dziļu jūtu man pret viņu nebija, bet tā varētu būt pirmā rotaļlieta kuru es spēju atcerēties. Vēl es atceros, ka bērnudārzā nebiju sajūsmā dejot pārī ar puikām, jo meiteņu bērnudārzā gluži vienkārši bija mazāk kā puiku, tāpēc tas bija diezgan neizbēgami. Atslēgvārdi: padomju laiki, jaungada priekšnesums, meitenes - sniegpārsliņas, puikas - zaķi. Vēl no agrīnajām atmiņām atceros pirmās erotiskās fantāzijas par pretējo dzimumu, un man pat netraucēja tas, ka par sieviešu anatomijas īpatnībām es vēl neko nezināju. Fantāzijas gan bija par pieaugušām tantēm, nevis bērnudārza grupiņas meitenēm.

Taču šobrīd es neņemtos apgalvot, vai uztvert sevi kā puiku bija audzināšanas ietekme, vai kaut kas iedzimts, jo man gluži vienkārši iztrūkst atmiņu. Leģenda vēsta, ka mana pirmā rotaļlieta bija koka mašīna, ar kuru es mātei pārsitu galvu. Stāstu esmu dzirdējis, atmiņu par šo notikumu vai mašīnas eksistenci man nav, tāpēc, iespējams, kaut kad esmu gribējis sev kādu Bārbiju. Kas gan būtu bijis apgrūtinoši, jo Bārbiju tanī laikā nebija, vispār ar rotaļlietām nebija spīdoši, un es pat nevaru nosaukt vēl kādu izteikti meitenīgu rotaļlietu, izņemot lelli parasto. Puikām bija mašīnas, zaldātiņi, pistoles, hokeja nūjas, cirvji, for that matter. Vēl bija visādi unisex riču-raču, piepūšami krokodili un tādā garā.