nu, es mēdzu apgulties un gaidīt nāvi. literally. apgulties uz muguras un nekustīgi gaidīt nāvi bez palīglīdzekļiem, jo pat tiem nav iekšējā resursa. parasti gan kaut kādā brīdī apnīk un ienāk prātā kaut kas cits, ko darīt.

Nāvei es vairs neticu, bet visādi citādi tas strādā. Indīd apnīk.

es arī neticu, bet šajos brīžos nekas gudrāks sākumā nenāk prātā. kustēties arī taču negribas. un kaut kur at the back of my mind, man ir cerības stariņš, ka kādreiz tak tā nāve atnāks jau beidzot. bet parasti, ar nožēlu atzīstu, ka neizdodas sagaidīt, jo apnīk.

Jā, kaut kā aptuveni tā.

man liekas, ka nezinu nevienu, kurš no tā būtu ticis ārā bez ripām. bet daudz ko jau mēs nezinām.

tas izklausās vīzdegunīgs un stulbs un tizls jautājums, bet es to tā nedomāju, tiešām jautāju ļoti burtiski un bez added attitude of any kind, apart from curiosity mixed with self-denied hope, obvs - tu zini kādu, kas ir ticis ārā? I mean, like, tur ārā, kur cilvēki tiešām on regular basis neapguļas gaidīt nāvi?

redzu šeit šortkatu uz diskusiju, kas tad īsti ir ārā, un vai gadījumā vienīgais īstenais ārā nav nāve :) very catholic, i know :)
atbildot uz jautājumu, formulēšu tā – zinu cilvēkus, kuri man ir teikuši, ka ir tikuši ārā. precīzu "ārā" pildījumu nejautāju, kā arī neesmu precizējusi, vai tas ir ārā uz laiku vai ārā uz pavisam. atkal, kas ir pavisam :)

kāreiz vakar runājos ar bijušo klasesbiedru no katoļu skoliņas par to, what it does to you :D nu, katolisms :D
bet, es tev totāli varu iedot manu def of "ārā", kas ir ļoti vienkāršs, ja tu gribi to diskusiju :D

un nu, thanks for answering anyway. I'm liking this new data.

definīciju bez diskusijas nevar? man ir interesanti, bet uz diskusiju baigi nevelk :)

var! :)

mans def of tikt "ārā" ir nevis tā, ka ir constants high on life or whatever floats their boat, bet simple "ārā" ir par to, ka vairs nav visur klātesošas iekšējas vajadzības nomirt, kuru dažādos veidos exercise (piemēram, guļot un gaidot nāvi, vai exercising seriously self destructive behaviour in underlying the hopes of), cenšoties nenonākt līdz actual insta kill oneself, jo tas nez kāpēc tiek nosodīts, also, nav nemaz tik viegli izdarāms. tas sūda organisms ir dzīvelīgs, maita.

Es, protams, atvainojos, ka es mūsu woke diskusijā ievelku anonīmo komentāru piemērus, bet tas "nav nemaz tik viegli izdarāms" atgādina par "If you are so depressed, why wouldn't you kill yourself?" Love that one.

I love that one too. reizēm gribas atburkšķēt tieši to, ka you try it, prove me wrong, not that easy, is it? nu vai sadrūmt par to, ka pats esi tāds sūds, ka pat try, try again metodi nemāki pareizi izpildīt so far, ko te vispār var gribēt vairs.

nu labi, tas konstantais high ir fantāzija, possibly wishful thinking, kas savukārt ir tiešais reiss uz mizeriju. tava definīcija ir saprātīga, atbalstu.

sagūglēju emotion wheel un ilgi pētu cerībā definēt, kā es patiesībā šobrīd jūtos apakš visas tās letarģijas. ja izdodas to saprast, tad nereti atlaiž.

Mja. Rezultāti neiepriecina.

Ripām nav ne vainas, imho. To var pamanīt jau, pirmkārt, izvēloties nelietot derogatīvo vārdiņu "ripas", bet gan tādus neitrālākus nosaukumus kā "antidepresanti" vai "zāles". Uzreiz liekas pieņemamāk.

Drugs are bad, mkay. All 90’s kids know that. Es vispār apbrīnoju tos cilvēkus, kas bez paniskām bailēm ēd sēnes, skābes n’ shit. Labākajā gadījumā es racionāli esmu iemācījies akceptēt, ka tas viss nav inde, kas tevi nogalina.

Esmu drusciņ domājis par šo diezgan izplatīto attieksmi un to, kā tā iegulst plašākā uzskatu/attieksmju tīklojumā, piemēram, vai tā turpinās arī attiecībā pret visa veida vienkāršiem (nereti bezrecepšu) medikamentiem, kas ārstē vieglākas vai smagākas ķermeņa kaites, un kuru iedarbība un palīdzošā iedaba ir diezgan obvious.
Paracetamola, ibumetīna, oglītes, D vitamīna vai gripas antibiotiku labprātīga lietošana, bet vairīšanās uz AD, man liekas, norāda uz kaut kādu implicītu pārliecību, ka starp prātu un ķermeni ir kaut kāda būtiska atšķirība, bet šī pārliecība mūsdienās taču galīgi vairs nav cieņā, ne? Ok, mēs joprojām riktīgi maz zinām par psihi un kā iespējama apziņa, bet tas, ka depresīvus stāvokļus izraisa/veicina organisma ķīmija, ir kind of universally accepted. So, kāpēc matēriju neārstēt ar matēriju.

Kā jau teicu, man nav racionālu pretargumentu. Bet bez plašākiem tīklojumiem, es personīgi arī pretsāpju tabletes nedzeru, kamēr vien sāpes nepārsniedz slieksni, kas traucē elementārām organisma funkcijām. Cita starpā burtiski pirms dažām dienām uzdūros apgalvojumam, ka ķīmija ir tikai viens no diviem depresijas iemesliem. Otrs ir apstākļu izraisīta depresija. Kas gan neatceļ vajadzību meklēt profesionālu palīdzību, lai tiktu līdz problēmas saknei, tā vietā, lai rakstītu cibā.

nekas citas parasti neatliek, kā saņemties un doties staigāt uz mežu.

Rokdarbi, vēlams, kaut kas maziņš un tāds, ko var pabeigt, vai arī kko uzzīmēt no dabas (bet ar domu, ka vienkāršu, tipa sērkociņu kastīti vai vāzīti)

gulēt uz grīdas un klausīties 24h bad seeds tv? https://www.youtube.com/watch?v=RbWdmZ7hXY4 + vnk daudz gulēt, gaņau pāries