Drugs are bad, mkay. All 90’s kids know that. Es vispār apbrīnoju tos cilvēkus, kas bez paniskām bailēm ēd sēnes, skābes n’ shit. Labākajā gadījumā es racionāli esmu iemācījies akceptēt, ka tas viss nav inde, kas tevi nogalina.

Esmu drusciņ domājis par šo diezgan izplatīto attieksmi un to, kā tā iegulst plašākā uzskatu/attieksmju tīklojumā, piemēram, vai tā turpinās arī attiecībā pret visa veida vienkāršiem (nereti bezrecepšu) medikamentiem, kas ārstē vieglākas vai smagākas ķermeņa kaites, un kuru iedarbība un palīdzošā iedaba ir diezgan obvious.
Paracetamola, ibumetīna, oglītes, D vitamīna vai gripas antibiotiku labprātīga lietošana, bet vairīšanās uz AD, man liekas, norāda uz kaut kādu implicītu pārliecību, ka starp prātu un ķermeni ir kaut kāda būtiska atšķirība, bet šī pārliecība mūsdienās taču galīgi vairs nav cieņā, ne? Ok, mēs joprojām riktīgi maz zinām par psihi un kā iespējama apziņa, bet tas, ka depresīvus stāvokļus izraisa/veicina organisma ķīmija, ir kind of universally accepted. So, kāpēc matēriju neārstēt ar matēriju.

Kā jau teicu, man nav racionālu pretargumentu. Bet bez plašākiem tīklojumiem, es personīgi arī pretsāpju tabletes nedzeru, kamēr vien sāpes nepārsniedz slieksni, kas traucē elementārām organisma funkcijām. Cita starpā burtiski pirms dažām dienām uzdūros apgalvojumam, ka ķīmija ir tikai viens no diviem depresijas iemesliem. Otrs ir apstākļu izraisīta depresija. Kas gan neatceļ vajadzību meklēt profesionālu palīdzību, lai tiktu līdz problēmas saknei, tā vietā, lai rakstītu cibā.