Ja bija plāns pieliet mūli, pie viņa arī bija jāpaliek. Jo, redz kā dzīvē gadās.

Tātad, nopisies darbā, un pussprādzis no sporta, tu laimīgi ar dažiem aliem ierodies mājās. Tad nu notiks episkā galvenā interjara objekta instalācija. Par krutajām fīčām es pastāstīšu tad, kad tas viss atradīsies pie sienas, bet šoreiz par procesu. Man ir urbis, rulete, skrūvgrieži, līmeņrādis un dībeļi, kas var noiet greizi? Kā būtu ar visu? Tiku galā ar apakšējā posma augstumu, nu tik jāmēra augšējais. Nodrāzu zīmulīti, lai lien caurumā, visu samērīju, visu sazīmēju, tipa kruta. Mēģinu ar urbi tik pašā augšā, un secinu, ka man pietrūkt piecu centimetru. Viss sūds, bet ne tanī gadījumā, ja tev nav pagarinātāja. Nu, ko, jauni laiki, jaunas iespējas - paldies izpalīdzīgiem kaimiņiem, pagarinātāju tomēr dabūju. Atskrēju, fiksi izurbu, atdevu pagarinātāju, turpināju urbt. Viss pasākums, protams, ievilkās pēc 23.00, tāpēc jau jūtu līdzi saviem kaimiņiem. Pa ceļam nolauzu mazo urbi, un uzmetu vidējo karstu uz plastmasas kastes. Viss sīkumi, jo esmu iemanījies kaut kad nopirkt Bosch urbīšus. Visi caurumi saurbti, visi dībeļi vietā.

Un tad nāk klajā gadsimta atklāsme, es esmu ieurbis savus 10 centimetrus par zemu, un krietni uz sāniem. Tas ir arī iemesls, kāpēc plaukts nebija centrā. Tad nu tagad sēdi razhujārītā mājā, kuru nav jēga slaucīt, jo tāpat vēl jāurbj, bez plaukta, bez pienācīga daudzuma algōla, bez pagarinātāja, un bez plauktiem. Kaut ko risināt jau arī nav jēgas, jo kurš muļķis, bez cilvēka-kaimiņa, vēl urbj tā ap pusnakti?

* nezinātājiem, bildē ir plaukta salikšanas instrukcijas fragments.