Tarsems Sings, a whore in love with the industry vai tamlīdzīgi, kā viņš pats sevi raksturo, mazais indiešu rakaris, kura pirmais vispārēju ievērību ieguvušais režijas darbs, izrādās, ir R.E.M. dziesmas Losing My Religion videoklips (1991), kaut kad salīdzinoši nesen pie manis nopelnīja mazu mentālo medāli un atzinības rakstu ar mitoloģisko grāvēju Immortals (2011), kā arī ārkārtīgi vizuālo 2006. gada sapņu filmu The Fall. Izskatās, ka šīgada otro lielo pasakas par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem ekranizāciju viņš apzināti veidojis kā Bolivudas kaverversiju ar ekstravagantiem papildefektiem, kas pārsteidzošā kārtā, vismaz subjektīvi strādāja i mean, tās ermoņiku kājas un šamaniskā aizspogulija, teiksim... Tas, kas noteikti nestrādāja, bija patoloģiskā vēlme izpatikt pilnīgi visām humora izjūtām, pārspīlētā pašironija un patosu acumirklīgi nokaujošas, liekas un banālas frāzes, kas pamazām, bet ar apskaužamu centību kā alkatīgi tauriņu kāpuri nograuza visas lapas tikko uzplaukušā ābeļdārzā. Toties pieļauju, ka vienam vai otram pasaku filmu un tajās biežāk figurējošo tēlu cienītājiem varētu tikt sniegta iespēja atgūties pēc kādas Gredzenu Pavēlnieka un Troņu Spēles ekranizāciju radītas traumas. Es rakstu tik sarežģīti, jo tas ir nevājais spoileris patiesībā, bet ko tad es vispār vēl varu te vairāk sabojāt. Medus jau arī nebūt nebija maz tajā darvā, un pilnīgi iespējams, ka vienkārši neesmu skatījies pietiekami daudz Bolivudas kino (vispār neesmu) un kaut ko kulturāli nenolasu. Atgādinu, ka Snow White and the Huntsman, manuprāt, nebija ne vainas, bet Snow White: A Tale of Terror ar Sigurniju Vīveri Džūlijas Robertsas vietā no 1997. ir un paliek nepārspēta :*

( Smieklīgs spoileris (6x gif) )

2,5/5

Īstenībā vakardienas jūtūbam uzdūros, meklējot angliskos titrus norvēģu režisora Jensa Liena filmai Sønner av Norge (2011). Meklējumi beidzās neveiksmīgi, bet pašu filmu biju novilcis, jo atrados vēl svaigā iespaidā pēc vienu vakaru atpakaļ noskatītā šī režisora iepriekšējā pilnmetrāžas darba Den brysomme mannen (2006). Apzinos, protams, ka iespaids ir ne mazāk scenārista nopelns, bet tieši tāpēc meklēju kaut ko formāli pretēju no radniecīga avota, kas kalpotu kā atsvars uzņemtajai virtuālā eksistenciālisma devai. Filmas protagonists Andreas ierodas savādā pilsētā, kurā nav iespējams nomirt, taču nekam nav garšas, visi šķiet aizdomīgi apmierināti, bet vienlaicīgi atsvešināti un bezpersoniski. Andreas neatceras, kā turp nokļuvis, un no pilsētas nav iespējams izkļūt, tāpēc izeju nākas meklēt citur... Atklāti daudzslāņaina šī alegorija pēc labākajiem Ziemeļeiropas ironiski depresīvā kino paraugiem, iespējams, nemaz necenšas pateikt neko jaunu, tajā netrūkst distopisku elementu, kas jau kaut kur manīti, piemēram, Kafkas Procesā, Brave New World, Du Levande, Wristcutters: A Love Story, Fight Club utml. bet to, ko parāda, dara hipnotizējoši, iespaidīgi (metro aina ir vnk aaaaaa, skaisti un nekro), ieturēti un Grīga mūzikas pavadījumā. Iesaku. Šeit ir labs torents

Medieval Helpdesk

Vēl es šodien 50 minūtes gaidīju, kamēr man izraus gudrības zobu, naturāli sēdēju gaitenī un gaidīju, visapkārt vienas pensionāres, aiz sienas kaut ko urbj, atnācu laikā, pagaidīju tāpat, grāmatas līdzi nebija, izlasīju visu cibu, cik bija telefonā, tad iesnaudos, attapos, sadusmojos, izdomāju, ka dodu viņiem vēl 14 minūtes, pēc 10 garām gāja māsiņa un vaicāja, vai esmu balodis, teicu, ka jā, un prasīju, cik ilgi vēl, kādas 20 minūtes, viņa atbildēja un iegāja kabinetā, bet jau 50 ir par daudz, likt gaidīt, kamēr tev izraus zobu, tik ilgi nav cilvēka cienīgi, nospriedu, piecēlos un reģistratūrā pateicu, ka eju prom, jo mani tāda apkalpošana neapmierina, kad iznācu ārā, lija lietus, biju vienā kreklā un saliju, varēju jau arī pagaidīt ilgāk, tā notiek, kad nemierīga dvēsele

Redzēju pie Bioloģijas fakultātes bebru, varbūt pirmo reizi mūžā, dzīvu, īstu Rīgas kanāla bebru, bija jau tumšs, taču redzēju vismaz minūtes piecas, jo vienkārši apstājos un skatījos, lēnām noticēdams acīm, kā tas tur ņemas uz pāļiem, vai nu grauž zāli, vai kukaiņus, vai pāļus, bet bija jau pārāk tumšs, lai redzētu, tad bebra kungam acīmredzot likās gana, tas samērā tūļīgi apgriezās par 180 grādiem, ienira kanālā, radījis pāris elegantus riņķus ūdenī, pēc trīs metriem iznira un strauji aizpeldēja uz otru pusi pie ūdensrozēm, ļoti glīti

Īstos saulgriežus pavadīju pie ugunskura, dedzinot nokaltušus plūmju un mežrožu zarus, malkojot kaut ko, kas tika identificēts kā miljons gadus vecs mājas vīns, un sarunājoties ar dievieti – tas ir pārsteidzoši, cik daudz ko var runāt pat pēc deviņiem pazīšanās gadiem. Vakara gaitā arī izslaucīju un saskaitīju tieši šim nolūkam pedantiski krātos zemzemes kafejnīcu produktu iepakojumus un nonācu pie aprēķina vidēji grams trīs dienās, par ko biju ne mazāk pārsteigts, jo likās, ka jābūt vairāk. Savukārt nākamo nakti sagaidīju “reakcionārā un dzīvi noliedzošā pasākumā” (c) kants – neesmu gan informēts par to, kas tieši licis augsti cienītajam biedram Helēnas un Ēnu Kaleidoskopa koncertu nabaklabā raksturot ar šādiem jēdzieniem – iespējams, pirmās mākslinieces uzstāšanās, kuru nokavēju, taču sajutu kaut ko līdzīgu brīdī, kad Krā man ieteica nefotografēt viņa rituālo ugunsmucu (baigi vajag), toties dīdžejs Valters kalbasīja uz goda, bet ĒK filmēt neviens neaizliedza. Nezinu, kurš ir izdomājis, ka Nabas brendam rozā krāsa piestāv labāk par, piemēram, sarkano, tāpēc eksperimentālā kārtā nomainīju aparātā vienu no tiem cūkādas toņiem uz zaļu, kā rezultātā sanāca apgriezta RGB sekvence (man kā izbijušam maketētājam jau tādas lietas patīk :) Youtube gan kļuvis pavisam jocīgs, it kā nepietiktu jau ar lietotājkanālu izskata sapurgāšanu, vēl nelūgts un pēc grūti izprotamiem principiem staipa ekrānu un piešķir klipiem savādas īkšķbildes, bet lai (lailailailai, lai, tāda ir maksa par dvēseles mieru). Ēnu Kaleidoskops noteikti visiem ir mēreni apnicis, tieši tāpēc filmēju visu pēc kārtas. Apgrieztā secībā:

Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Cilvēciņi ar zariem roku vietā
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Gulbji
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Kāpj priesteri
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Kaķīšu tētis
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Divas dziesmas par debesīm
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Sarkans mežs
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Lido
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Vilkmēness

Visi

Gandrīz noticēju, ka mana ciba dodas atvaļinājumā, tāpat kā methodrone taču nē, vēl ir kaut kas depresijas profilaksei. Tā vai citādi jau otro dienu jūtos beidzot nobriedis autentiskam doomam. Bet varbūt pie vainas ir episkais nogurums pēc tikpat episkā Kilkim Žaibu... par kuru tagad rakstīt vairs negribu

Amy said she trusted me, that I would know the right thing to say on her behalf. So... on behalf of Amy, I want to thank the devil and all the dark lords

Obrija Plaza, saņemot Eimijai Pūlerei domātu balvu par labāko aktrises sniegumu komēdijā (HBO Parks and Recreation -- es saprotu, ka NEVIENS tādu neskatās, izņemot mani?)

Jaunais Diablo Swing Orchestra albūms toties ir tāds, kuru, klausoties fonā un neitrālā omā, nevari saprast, uzrunā vēl tas groteskais dēmōnbūgijs (agrāk uzrunāja), vai nē, Sing-Along Songs for the Damned and Delirious (2009) šādas neizlēmības dēļ tā arī atstāju novārtā... bet tad nāk tā pēdējā dziesma, kas ir tāda, tāda, ka Last.fm nevar nenospiest Love, un tad jau saproti, ka būs jāpaklausās vēl. Pēdējā dziesma:

Justice for Saint Mary (w/ lyrics)

Battlefield Earth: A Saga of the Year 3000 (2000), savukārt, liek man justies kā baigajam ciparpretnim, jo arī pēc atkārtotas noskatīšanās joprojām nespēju piekrist tās kataklizmiskajiem vērtējumiem (2.4/10 IMDb, 2% Rotten Tomatoes, ×/××××× Mubi, nereti dēvēts par vienu no visu laiku sliktākajiem kino). Varbūt zinātniskā fantastika ikdienā ir transformējusi manas smadzenes homogēnā putrā, bet, saeintologi vai nē, man tā filma tomēr liekas šausmīgi mīļa un par spīti visiem antiloģiskajiem elementiem, kreisajiem pavērsieniem, haotiskajām beigām un ērmīgajiem efektiem var redzēt, ka tās tapšanā iesaistītie ļautiņi ir godīgi centušies (vai ļoti prasmīgi izlikušies), postapokaliptiskā nākotnes vīzija gan skaista, gan apmierinoši realizēta, dialogi asprātīgi, bet aktieri noteikti labi pavadījuši laiku. Jā, un Mortiis taču ir izspļauts Psychlo

Sida Meiera Civilizācija bija mana ikdiena vairākus pamatskolas gadus un pavisam noteikti visilgāk spēlētākā datorspēle mūžā. No jaunākajām versijām gan epizodiski esmu saskāries tikai ar III un datorspēles kopš 19 or so vecuma neinteresē principā, bet vienalga nav nekāds brīnums, ka mēreni uzbudinājos nejauši internetā uzdūries šādai reportāžai:

I've been playing the same game of Civilization II for almost 10 years. This is the result.

( Viss teksts )

p.s. Klausos jauno Manowar (pirmoreiz) un ļoti pietrūkst pagātnes episkuma, kaut vai salīdzinoši neseno simfonisko izvirtību, ok, ir dažas balādes, bet pārsvarā tāds atslābinājies rociņš, skaņa arī jocīga, kaut kāda paplāna, laikam vecums...

Šovakar 22.00 Rādio Naba ēterī otrais «Skaņu Meža» raidījums sērijā par sātanu mūzikā. Vadīs Rihards Baržinskis un Arnis Klaniņš!

Pirmais raidējums klausāms/nolādējams šeit

[ilustrācija no angel_93]

Ļaujiet man arī paraudāt mazliet. Pēdējo 3 (!) nedēļu laikā esmu pazaudējis vienu fotoaparātu ar jaunu SD atmiņas karti (8 GB), nomiris laptopa (320 GB) akumulatora lādētājs, atstājot mani pie ļooti lēnām un neērtām alternatīvām, atteicies tikt atpazīts USB Flash spraudnis (8 GB) un viens no ārējiem cietņiem (500 GB, kalpoja četrus gadus), kā arī saplīsis viens austiņu komplekts. Laikam... Tāda ir maksa par dvēseles mieru (Epiktēts, XII)

1937. gada ziemā pēc smagas, divu nedēļu ilgas bombardēšanas Japānas armija ieņem tālaika Ķīnas galvaspilsētu Nankinu (tagadējā Naņdzjina) – notikums, kuram sekojošās sešas nedēļas vēsturē dēvē arī par Nankinas izvarošanu un par kuru es neko nezinātu, ja ne šī 2011. gada Ķīnas TR ražojuma filma ar Kristiānu Beilu (!) galvenajā lomā (jāsaka, ka arī par tādu filmu, visticamāk, neko nezinātu, ja tajā nebūtu viņa) kristīgā apbedītāja tēlā, kurš pāris dienu laikā piedzīvo gan dievišķo intervenci, gan katarsi, gan fizisku, gan dvēselisku transformāciju, turklāt būdams gandrīz tikai un vienīgi sieviešu sabiedrībā. Pirmais, ar ko kinematogrāfs pārsteidz, ir ārkārtīgi reālistiskās kauju ainas – sen nebiju redzējis tik pārliecinošu urbānās karadarbības atainojumu – gan ticamu, gan ļoti skatāmu un ne pārlieku traumējošu. Režisors Zhang Yimou gan nebūs svešs nevienam, kam ir tuvas orientālās lidojošo zobenu filmas (viņa kontā ir gan Hero, gan House of Flying Daggers, gan Curse of the Golden Flower u.c.), arī te krāsas, krāšņums un fokuss uz estētisko arī postažas epicentrā ir atslēgas rīki. Turpat blakus brutalitātei un kara nežēlībai ir gandrīz šķebinošs salkanums, patoss un prasmīga manipulācija ar skatītāja (lasi, ķīniešu skatītāja) ekspektācijām. Japāņi (ar reti patētiskiem izņēmumiem) tiek attēloti kā pēdējie orki, sakautās tautas ciešanas, varonība un nestie upuri tik aizkustinoši, ka, šķiet, katram otrajam ķīnietim kinoteātri būtu jāpamet ar asarām acīs, turklāt filma ir tieši tik paredzama, lai tās vērotājs sajustos vairāk vai mazāk intelektuāli neapdalīts. Varbūt tāpēc skatījos ar trīs piegājieniem (toties vienā naktī!) un galu galā secināju, ka par spīti nogurdinošām klišejām un pāris czemu/wtf epizodēm (acīgākie skatītāji ekrānā pamanīs arī “spokus”), izstrādājums tomēr ir slavējams, vizuāli baudāms un vērtīgs, jo vēsturiski apgaismojošs. 4/5

Turpinot par bruņukrekliem, hiphopu un... igauņiem. Re, ko te trūmetālā rāda viens sumpurnis:

Our new song has been inspired by tough men and ancient Estonian nature and this is the reason why is fits and has been selected as the new Estonian rugby anthem.

A-rühm -- Hakka pihta

Slāvi, tātad, kaujas viens ar otru. Ugri izvēlas meitenes un azarta spēles ^^

Briestu festivālam, klausoties mūslaiku lieliskāko pagānfolkmetāla grupu pasaulē. Man ir dažādi argumenti, kāpēc vieta dzelzs tronī pienākas tieši viņiem (viņai), kurus nevaicāts neklāstīšu, lai manā vietā runā mūzika/Mašas daiļā mute. Šeit visi (laikam) Arkonas oficiālie videoklipi, vairāk vai mazāk subjektīvā krutuma secībā:

Славься, Русь!
Гой, Роде, Гой!
Стенка на Стенку
Покровы небесного старца
Лики бессмертных Богов
Ярило

Incidentally, aizaizvakar bija Jaromarsburgas Sv-dieva tempļa sagraušanas 844. gadadiena

Pagānu hiphops kurwa :D

Radi un īrnieki, protams, jau tādus sīkumus nepamana bet man arī otrajā stropā (no trim) ir ieviesušās jaunas bites. Nekad nevienu spietu neesmu gādājis paša rokām (un neprotu -- visas manas skopās “zināšanas” nāk no nelaiķa vecmāmiņas, kura arī visu iemācījās pati, un trim padomju laika un trim mūsdienu biškopības rokasgrāmatām, kuras te atradušās, taču kārtīgi lasīt tāpat nav medību, jo informācijas raksturs atšķiras un nereti konfliktē -- toties esmu uzzinājis, ka sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados dravnieka alga tika aprēķināta pēc tarifa 1 rublis un 28 kapeikas par katru saimi mēnesī, vai 64 kapeikas, ja saimju skaits pārsniedz simtu, plus 62 kapeikas dravnieka palīgam, jo acīmredzot ar simts stropiem viens cilvēks nevar tikt galā, tā kā tur viss godīgi, bet kā tas man noder NEKĀ tikai demoralizē -- jūtūbā atrodamie materiāli ir krietni iedvesmojošāki, stropi viņiem tur ir citi, bet TAS NEKAS, TAISI TĀS IEKAVAS CIET), visi paši salidojuši ēsmā atstātos tukšos stropos (ar šūnām). Rekords ir trīs vienā vasarā (2006), no kuriem dzīvs palicis tikai viens, ja vien neesmu kaut ko palaidis garām (pērn likās, ka tas viens ir nomiris un viņa vietā ir cits, bet tā jau nenotiek). Jācer, tas nozīmē, ka arī dabā viss iet uz labu, un tie bezvadu sakaru radītie traucējumi kukaiņu uztverē ir tikai jaunās pasaules nekārtības murgi. Savvaļas dzīvniekus piemeža laukos arī redzu krietni biežāk kā bērnībā (toties neesmu vēl manījis ne alni, ne mežacūku, par spīti tam, ka otro pēdas apkārtnē netrūkst). Bet vispār, par tiem stropiem, ja, man kopā ir iecerēti seši. Kāpēc? Jo tik stūru ir šūnai un tieši tik man ir noskatīto vietu ābeļdārzā, un ja visos sešos būtu bites, medus pietiktu ir sev, ir draugiem, ir radiem. Vienai ziemai, tas ir, rēķinu, ka no viena veselīga stropa var izsviest kādus 20 litrus, bet ticēt man arī nevajag, esmu diletants un lepoties vēlos tikai ar priekšstatiem

Nekļūsti lepns par kādu priekšrocību, kas [īstenībā] dara godu citam. Ja zirgs lielītos: “Es esmu skaists”, – tas vēl puslīdz būtu labi. Bet, kad tu lepojies: “Man ir skaists zirgs”, tad zini, ka tu esi lepns par to labumu, kas pieder zirgam. Kas tad galu galā pieder tev? – Prieks par priekšstatiem. Tāpēc esi lepns tikai tad, kad tu priecājies par priekšstatiem, esi saskaņā ar [savu] iedabu, jo tad tu leposies ar to labumu, kas pieder tev.

http://www.philos.lv/Epiktets.html

Vīrietim 33. dzimšanas dienu pienākas svinēt 33 dienas. Tātad strādāt man bija jāsāk jau vakar :/ Tā vietā visu dienu nodarbojos ar daiļpļaušanu (pāri viduklim izaugušo zemes matu ieveidošanu perifērijā, ievērojot funkcionālas pludlīnijas un atstājot ziedošus kušķus nejaušā kārtībā, izskatās haotiski, oriģināli un labi), kārtoju ārējos cietņus, aizkrāsojot zvaigznes piemirstām filmām, un kačāju mūziku internetā (no visa jaunā Artesia šķiet pats baudāmākais ieguvums =) Acīmredzot nekad negrasos pieaugt, kā teicis antirealist, vajag jau nevis pieaugt (tā kā kaut kam klāt), bet izaugt. Labrīt, Astra Zoldnere

Smieklīgi, piespiedu kārtā dabūju iziet YouTube autortiesību skolu (nemaz neiedziļinoties visur izvēlējos Nepareizi, un visas atbildes izrādījās pareizās) kāpēc, jo Wir kapitulieren niemals! (tātad Albīnam J. personiski) nepatīk mana draņķīgā Dernière Volonté koncertvideo klātpūtne internetā -- smieklīgi tas, ka YT klips ir pazudis, bet to tik un tā var mierīgi noskatīties visās pārējās vietnēs, kur tas ieguldīts (last.fm, draugiem) vismaz pagaidām

http://www.sturmmandat.com/component/content/article/99-events/554-nakts-maina-2

Atgādinu, ka arī pilnmēness nav atcelts ^^

NM I

...but that's not what Wolves in the Throne Room are selling. They're selling environmentalism and black metal as a consumer lifestyle choice for well-heeled liberals. It's a distraction that is ultimately about helping people feel like they're 'making a difference' without actually demanding anything of them but the exchange of a few dollars. It's all about validating the feelings of individuals for profit - in other words, they are the problem, not even a partial solution, a musical Prius, if you will.

[x] HIPSTER METAL a blight on reality

lenora vaicāja, ko mēs darām Latvijā (atbildēju kaut ko tādu), bet, lai nebūtu pārpratumu, es ļoti labi atceros, ka aizbraukšanas pukstā ierakstīju “vismaz līdz vasarai,” un tā arī sanāca, viss ir eiforiski, 2 mēneši tur ir kā 6 šeit. 11:11 Yes, I’m a pussy for those

p.s. jauns http://enas.lapsas.lv/?p=282

Rejs Bredberijs devās uz Marsu (Barsoom) ; bet mēs uz stockmann cinemas, kur Bella, Tors, Els Sverindžens un vēl pulks citur redzētu tipu divas stundas nespēja tikt galā ar vienu blondu veģmu un viņas brāli. Sniegbaltīte & Mednieks noteikti nav ieteicama tiem, kuri nespēj sagremot K. Stjuvarti, jo īpaši to, kas viņai sanāk dabiski un ko viņa dara visu filmu -- izskatās par mata tiesu no miršanas (ģīboņa/atklāsmes/orgasma/...) SPOILERS nosaukumā nelika rēķināties ar apzinīgu turēšanos pie tradicionālās Grimmu pasakas motīviem, bet rūķi tomēr bija un bija lieliski (nepatika trollis; burvju spogulis arī ne pārāk) -- patiesībā visas pērles bija tādā vai citā ziņā saistītas ar rūķiem (No, must be the mushrooms :))) bēru ugunskura atblāzma ozolu lapotnēs un... viņš) lai gan, ja rūķiem fikcijā būtu tāda pati aizsardzības fronte kā tiem, kas parkos un dārzos, tai šī filma noteikti iekļūtu melnajā sarakstā kā boikotējama, diskriminējoša, cieņu un godu aizskaroša :( Also, whatever happened to the White Hart? Kinozālē 10 sekundes pirms stipri jutu, ka tāds (ragainais dievs) tūlīt parādīsies, un parādījās arī. Interneti jau pamanījuši kliedzošo līdzību ar Princesi Mononoki, kas varētu būt apzināta atsauce, bet man katrā ziņā netraucēja un likās itin vietā, pat vairāk tādā eiropeiskā sižetā, nekā Ghibli animē