Jēj, bitčēz, ko es uzzinu pēdējais. Es kaut kad sen pētīju, kā vislabāk vārīt kafiju. Secināju, ka čezve ir laba portatīva ūdens vārīšanas ietaise, taču ne pārāk noderīga kafijas vārīšanai, kamēr savu espresso/mokas kanniņu es tā arī neesmu nopircis un parasti izmantoju iespēju kafiju tādā veidā vārīt ārpus mājas. Bet jūs jau to droši vien zinājāt, bet turējāt sveci zem pūra. Izrādās, kafiju vislabāk ir apliet ar gandrīz verdošu ūdeni, un, vēlams, kontrolētā veidā, jo tas tā ir pareizi dēļ procesā notiekošajām ķīmiskām reakcijām. Te nu bija visi glaunie kafijas automāti.

Zemāk redzamajā viģikā ir paskaidrots arī tas, kas mainās no tā, kā kafija tiek grauzdēta un turēta, bet tas lai paliek gurmāniem, kas kafiju sūta ar Air Mail.

https://youtu.be/ml79faGQg_c

Mazliet par ikdienišķo, mazliet par darbu.

Veģetārietis es noteikti neesmu, taču gaļu mājās neesmu redzējis jau kādu mēnesi, un arī veikalā reti ieraugu kaut ko kas no gaļas man kārotos un nebūtu tik pat nepraktisks kā milzīgs desas luņķis vai kilograms bekona. Vienvārdsakot visu gaļas ēšanu esmu noreducējis līdz Delīsnekam un pusdienlaikam darbadienās, kur pirmais ir pārtīanimālisms, otrais - fantāzijas trūkums pusdienu piedāvājumā. Un lūk, šķiet ir pienācis brīdis pamēģināt kaut ko sataisīt ar tofu.

Tagad mazliet par to daļu, kurai ir sakars ir ar darbu. Šķiet IBM Watson plašākai publikai ir pazīstams kā dators, kas (vai "kurš"?) piedalās televīzijas erudīcijas šovā "Jeopardy!". Tagad dators ir izdomājis kļūt par šefpavāru un sākt izgudrot receptes. Vispirms es redzēju recepšu grāmatu Cognitive Cooking with Chef Watson, bet ir arī lapa https://www.ibmchefwatson.com Doma aptuveni ir tāda, datoram tika iebarota kaudze ar eksistējošām receptēm, izejvielu apraksti, dati par dažādu pasaules virtuvju specifiku, un dators izejot no esošām receptēm, izejvielu saderības un cilvēku preferencēm izdomā jaunas receptes. Un nav nekāds pārsteigums, ka starp veģetārajiem ēdieniem ir diezgan daudz populāru ēdienu "kavervarsijas" ar tofu, visas tās boloņas mērces un viltotie zaķi. Kļuva ļoti interesanti, vai tofu tiešām ir tāds gaļas aizstājējs par kādu tiek pasniegts. Esmu dzirdējis, ka Kanādā esot populārā veģetārā "tītara" kūpinātā desa.


JūTjūbē ir visādas TED uzstāšanās un kas tik ne, bet te ir pavisam īss viģiks par to, kas ir kognitīvā gatavošana. Mājsaimnieču un cibas ballīšu izaicinājums.

https://youtu.be/EWF4sC5wuqs

Nepagāja ne gads, kad es noskaidroju, ka Tallinas iela nekrustojas ar Avotu ielu. Vēl es beidzot sapratu, kur sākas un beidzas Asara iela. Kad es biju jauns un skaists, mani vecāki kādu brīdi dzīvoja Asara ielā, bet es tā arī nebiju sapratis, kura tieši ir Asara iela.

Ja kāda kaut kāda jocīga iemesla pēc interesē vienkapeikas, nevis santīmi, bet tieši kapeikas, man ir kāds stērķītis.

Lieliski! Caur virtuves nosūcēju nāk "zaļā" dūmi.

Šinīs dienās esmu pielicis beidzot vannas istabā vienu plauktu un dvieļu turētāju. Iztikas minimums ir izpildīts, un šī telpa sāk izskatīties pēc kaut kā, kurā kāds ari mitinās. Pateicoties plauktam, no turienes ir emigrējusi kartona kaste. Pateicoties dvieļu turētājam ir iespējams noslaucīt rokas nebrienot cauri visai mājai, un dvielis nav jākar uz durvīm.

Ja rodas jautājumi, kas prasīja tik daudz laika, atbilde - stainless steel. Padārgi tie Tiger aksesuāri. Bet ne uz ko mazāku es neparakstos. Vēl tikai dvieļi jāievieš depresīvi monohromās krāsās. Ja sanāks pārvākties, un izīrētājs nebūs gatavs par mazu un godīgi samaksu atstāt šos priekšmetus tur, kur viņi ir, ņemšu nost k jebeņam, un lāpiet caurumus kā gribiet. Jo par baltu velti es viņus viņiem neatstāšu. Jo vēlreiz visu sākt no sākuma, I'm too old for that.

Vakar piekrāpu iluminātus. Piekrāpu tādā ziņā, ka startēju sīvāko konkurentu komandā. Nu, konkurence nebija ļoti sīva, bet, lai vai kā, pirmais diploms kādam no abu komandu dalībniekiem.

Un tagad es nezinu, kā ar to visu justies. Nu, patiesībā, es vairāk nezinu, kā ar šo visu varētu justies citi ilumināti. Un arī to, kas notiks tālāk.

Bēt, ja ne par krāpšanu, tad vakar bija savdabīga pieredze. Jo ir skaidrs, ka tie nebūt nav iespēju griesti. Varbūt mums pietrūka spilgti erudītu komandas biedru, un no pieredzes zinu, ka mums ir spilgti erudītas personības, tomēr zināmu haosu pirmajā stundā ienesa fakts, ka uzdevumus risināja divi cilvēki, kas līdz šim ir šoferējuši. Izrādās, pieredze pie stūres krietni atšķiras no pieredzes pie uzdevumu lapas. Ar visu to, ka esot arī šoferītim ir nācies demonstrēt savu erudīciju, tomēr pie stūres tas nav full time job.

Šodien ir Lienes ielas svētki. I shit you not - Lienes ielas. Tur ir pat skatuve! Nē, ja neinteresē Marhils, un vēl sazin kaut kādi talantīgi cilvēki, tad man līdz galam nav skaidrs, ko tur cilvēki dara. Ēd vafeles un fritētus kartupeļus? Bēt... es toties trāpīju uz "koka rīgas" ekspozīciju. A ņe čo tak, prikolīga štelle. Nu, t.i. nav pārkrauts ar mantām, un kaut kāds koncepts tanī visā ir. Plus mājas fragments lielās zāles galā ir kaut kas episks.

Bet tur tālāk ir skatuve arī pie baznīcas. Un zālienā salikti krēsli, un izmētāti plīša lācīši. Kādēļ gan, man netapa skaidrs.

Pareiza omlete prasa sekojošas lietas - pareizi pievienotus dārzeņus, pareizu temperatūru, čuguna pannu un cepeškrāsni. Visi sviesti, bekoni, sieri un kas tik ne ir preferences un noskaņojuma jautājums. Pasākums man prasīja zināmu kalibrāciju, bet trešajā reizē viss sanāca ideāli (nav tā, ka es nekad omleti nebūtu cepis, vienkārši es par konkrētiem kontrolējamiem apstākļiem). Un vissvarīgākais moments par čuguna pannu. Tomāti tomētiem, bet tas, kā čuguns akumulē karstumu, tas ir nenovērtējami brokastu omletei. Tev līdz seriāla sērijas vidum ir karsta omlete, un tu viņu tā lēnām ēd.

Bet vispār brokastu seriāls raisīja jautājumu par receptēm vispār. Kāpēc es, principā, arī par pannu, nevis "sagrieziet sīpolus plānās ripiņās". Visi tie stāsti, kā tieši šī recepte kairina tavas garšas kārpiņas visizsmalcinātāk, īsti es tam neticu. Es saprotu, ka uz ugunskura ir grūti dabūt tādu pašu espresso, kā no smalka un dārga espresso aparāta, bet lielos vilcienos kafija paliek kafija, un sūdīgu kafiju var dabūt ārā arī no smalka aparāta, un otrādi. Tie, kas garšu kārpiņu kairināšanu paceļ līdz neiedomājamiem augstumiem, visdrīzāk dodas garšas piedzīvojumos dzerot no mēģenēm, ēdot visādas jocīgas želejas, un ēdienus, kas dzesēti ar slāpekli. "Vecmāmiņas recepte" ir par tradīciju, par emocijām, par to, ka vecmāmiņa jau sen ir izkopusi un atradusi pareizāko čuguna pannu un cepšanas temperatūru. Un, ja vecmāmiņa savos ēdienos lika sīpolus, tad tur tiem sīpoliem ir jābūt, citādi tā nav vecmāmiņas recepte, un nevar būt pēc definīcijas (sveicieni pārtikas industrijas mārketingam). Ja tev nepatīk vecmāmiņas gatavotais, fine with that. Bet sīpoliem, bļeķ, tur ir jābūt.

Es varu koķetēt veģetārismu, jo es neuzskatu, ka man katru dienu būtu jāēd steiks, jātaisa alus vaļā ar zobiem, vai jāievieš permanents zaķītis, pret ko izturēties kā pret mājkalpotāju, vai virēju, lai kādam pierādītu, ka man ir pimpis kas stāv. Mierīgi varu ēst jogurtiņus un kabačus ar ceptu sieru. Bet, kad pienāk brīdis norīt kādus trīssimts gramus sulīga lielopa, tur nu neko nepadarīsi, jo organisms prasa. Tas brīdis, kad tu fiziski izjūti, kā tavu ķermeni ir atstājuši minerāļi, ir ļoti jocīgs brīdis. Un tad tu gaļu nevis vienkārši gribi, tu viņu iekāro.