Man drusku ir aptīrījuši riteni. Nekas tāds sirdij tuvs nav pazudis, mani vairāk pārsteidz šīs sīkās zādzības loģika. Ievēroju, ka lejā kāpņutelpā stāv vairāki riteņi, kas jau ir noputējuši, tāpēc nolēmu, ka ir salīdzinoši droši, ka vēl viena riteņa parādīšanās nevienu neieinteresēs. Tomēr diezgan ātri ieinteresēja. Ritenis bija aizlēgts, bet ne pieslēgts, tāpēc teorētiski viņu varētu aiznest prom, kas netika darīts. Faktu, ka kaut kas ar riteni ir noticis, piefiksēju, jo uz zemes mētājās ķēde ar piekaramo atslēgu, acīm redzot tā bez atslēgām nav sķitusi interesanta. Es pat no sākuma nodomāju, ka bērnudārza iemītnieki ir izrevidējuši manu velo somu. Velo somas, izrādās, vairs nav, vēl ir pazudis viens skrūvgriezis, uzgriežņu atslēga un pumpja šļauciņa. Pieņemot, ka zaglis nav gribējis stiept teju trīsdesmit kilogramus smagu riteni, bet kāpēc tad nenoskrūvēt lampas, nesavākt savilcēju gumiju, kas aptīta ap bagāžnieku? Tas teju izskatās pēc atriebības žesta, nevis zādzības. Kas tieši ir darījies šī cilvēka galvā?

Uzzinu pēdējais, also cirslītis: es nezināju, ka smalki rīvēta šokolāde elektrizējas. Iespējams tāpēc ka tumšā, iespējams tāpēc, ka plastmasas trauciņš. Katrā ziņā es pakratīju trauciņu, lai vienmērīgi izlīdzinātu tā saturu, rezultātā piedzīvoju šokolādes puteni.

Dzīvokļa īpašnieks mani ir uzaicinājis Feisbukā draudzēties. Sajūsmas spiedzieni par jauno mājvietu būs pēc tam, kad es būšu pamodies pēc kādām sešām vai mazāk stundām, aizbraucis uz darbu, pastāstījis, kāpēc es tomēr neesmu pabeidzis to, ko es solīju, aibraucis uz ģimenes saietu, mēģinājis vēlreiz izgulēties, un varbūt aizgājis uz treniņu, ja man būs par maz ar mantu stiepšanu uz sesto stāvu.

Bet vispirms es izpakošu tumbiņas un plašu atskaņotāju, kas nav redzēts pusotru gadu.

Sakarā ar to ka es dodos uz ziemeļu krastu, sanāk tā, ka nākamo nakti Rīgā pavadīšu jau jaunajā mājā. Un lai cik jaunā māja būtu daudzas reizes krutāka par esošo, tomēr mazliet tā kā iesmeldzās kaut kas. Es gan skaidri zinu, ka ar visu kravāšanos es vēl paspēšu ienīst šo vietu. Vēl arī virziens būs tik līdzīgs kā pirms diviem gadiem, ka pastāv iespējamība, ka kādu reizi inerces pēc aizbraukšu līdz Krāsotāju ielai.

Šodien vajadzētu būt priecīgai dienai, bet to es vēl tikai uzzināšu. Neskatoties uz to, man jau pēc pirmajām minūtēm šajā medicīnas iestādē jau gribās kādam kruķi... aizrādīt. Gribās aizrādīt.

Vispirms pie kases kungs kaut ko ņēmās par septiņiem eiro, bet dies ar viņu, viņam labāk zināt. Stulbi gan ir tas, ka, izrādījās, es varēju uzreiz ieņemt rindu pie ārsta. Un rindā pirmais sēdēja vīrietis, kas man jau sāka kaitināt pa gabalu ar visu starojošo neapmierinātību, ar savu sēdēšanas pozu, kas apgrūtina visiem pārējiem garām tikšanu, un kaut kādas vaimanas pa telefonu. Par cik vizuāli viss viņam izskatījās kārtībā, nemanīju nevienu iemeslu, kādēļ lai viņam būtu jāklibo, domāju, ka viņš ir atvedis kādu nopietni traumēto draugu, kurš šobrīd traumpunktā tiek nopietni apkopts.

Pa to laiku jau vairāki cilvēki ir iestājušies rindā, arī es esmu nonācis līdz rindai, bet vīrietis turpina savu ņurdēšanu, cik viss ir stulbi, cik grūti, ārst lohs, kas tikko ir atvilcies uz darbu, pacientu uzņemšanas vietā pērk kaut kādas desas, un rindā sēdošās dāmas piekrītoši māj ar galvu. Es tikmēr meklēju savu iekšējo nirvānu, un ceru visu šo ārstēšanos izveikt līdz brīdim, pirms jau ir jāskrien uz kino. Sēžu, domāju pozitīvas domas.

Un tad izrādās, ka šis čīkstulis, kurš, laikam, savos aptuveni čēesmit gados nav bijis pie daktera bez mammas, jau trīsdesmi minūtes nav vīžojis vienkārši ieiet kabinetā. Nekādas desas ārst nepērk, nekādu smagi traumēto draugu viņš tur neapkopj. Un nu jau es arī jūtos kā losis.

Pārvietoties ar kruķiem ir tīīīīīīīīīīīīīīīīk lēēēēēēēēēēēēēni. Nekad nebūtu par to tā iedomājies. Mājās to nejūt. Mājās tu katru kustību pārdomā divreiz, visu dari daudz rūpīgāk, tāds pilnīgs "dzens", bet ja tev ir jānoiet ("jānoiet", lol) no Bērnu pasaules līdz Čakenei, ej tu nost, dirsa putās slapja mugura. Es vēl iegāju Elvi, un mēģināju izžonglēt ar groziņu. Užas! Savukārt, izkāpjot no 11. tramvaja, pēc piecpadsmit minūtēm bakstīšanās, sagribējās iet ciemos pie mūsu stūra kaimiņiem. A vēl vakar vai šorīt braukt uz Cēsīm ar vilcienu man šķita laba doma.

Vēl ir tāda uztveres īpantība: ja cilvēks nopērk Mazdu, viņš sāk piefiksēt uz ielām citas Mazdas, ja cilvēkam piedzimst bērns, viņš sāk piefiksēt uz ielām cilvēkus ar bērnu ratiņiem. Es sāku piefiksēt pensionārus ar spieķīšiem.

P.S. Atbildot uz neuzdotiem jautājumiem "wtf": kā vējš skrēju, tā miets atdūros, jeb citiem vārdiem sakot, ne tā kāju noliku.

Veltījums visām cibas "man veikalā dokumentus paprasīja". Šodien arī man paprasīja. A man kā reiz bija doma, ka varbūt šodien jānoskujas.

No kabatas izkrita telefons un nokrita uz grīdas. Mēģināju viņu sagrābstīt, kā rezultātā uz ekrāna parādījās uzraksts "help". Nolēmu viņam likt mieru kādu brīdi, lai paguļ.

Runājot par drēbēm. Apģērbu veikalu apmeklēšana ir savdabīgi izklaidējoša, un pat ierašanās ar uzstādījumu, ka man vajag precīzi vienu baltu kreklu, tevi nepasargā no cilvēku iepirkšanās paradumu vērošanas. Dažreiz es ar apbrīnu vēroju džekus, kuri izvēlas sev drēbes. Tas ir līdzīgi kā vērot kādu, kurš ar pelēku zīmuli pārdesmit minūtēs uzskicē saulrietu jūrā. Es absolūti apbrīnoju šo spēju un man skauž, jo es tā nemāku, man tās ir ciešanas. Man pat šķiet, ka visādas tur Lakostes un Hilfigeri faktiski veģetē uz lielākās vīriešu populācijas daļas nespēju sevi apģērbt, tāpēc liela daļa no viņiem ieiet veikalā, apskatās uz veikalā esošiem plakātiem, atrod sev daudz maz piemērota izmēra apģērbu, un iziet ārā no veikala pilnīgi nokomplektēti, un tas bezgaumīgais brenda bļembuks uz drēbēm ir kā medālis - es to izdarīju!

Bet veikalos, kuros nākas meklēt baltu kreklu, ir viena cita īpatnība. Tā ir brīnišķīga vieta, kur smelties iedvesmu sieviešu žurnālu rakstiem par sieviešu mātišķajām jūtām un izlaistajiem latviešu vīriešiem. Tur sievas mēģina apģērbt savus vīrus. Ja tev ir laiks un interese ieklausīties procesā, tu daudz ko vari noskaidrot par svešiem cilvēkiem, jo process ir tik audiāls, ka reizēm no tā ir grūti izvairīties pat tad, kad tu atrodies savu labus desmit metrus no šī procesa. Teikšu kā ir, tas diezgan neglīts skats, un tāpēc vēl jo vairāk es apbrīnoju tos jauniešus, un pārsvarā tie ir jaunieši, kas kaut kā ir apguvuši mūsdienu patērniecības mākslas. Reizēm labākā aizsardzība ir uzbrukums, tāpēc pāru iepirkšanos var pārvērst par izrādi un farsu, un likt apkārtējiem sajusties neērti, bet reizēm tam nav laika.

Un šodienas programmā ir bikses un žakete, un man jau ir bail. Un man ir vienalga, ka katra vīrieša garderobē ir jābūt uzvalkam, ja nu vecmāmiņa nomirst, jo man viens ir, un viņš ir pilnīgi bezjēdzīgi aizņem vietu uz šīs planētas. Ja kādreiz vajadzēs iet pēc trīszvaigžņu ordeņa, iešu īrēt.

Gribēju kaut ko ierakstīt par to, ka ir grūti koncentrēties eksāmena jautājumiem, kad apkārt notiek kaķu un strazdu batālijas. Un tad padomāju, jā, protams, dzīves sadirsta un velta, atliek vien uztaisīt instagram bildi no sērijas "this is how we roll". Stress par rītdienas eksāmenu gan mazliet saindē dzīvi, tāpēc olšūnas ar jums, man vajag mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Un vēl es gribu daudz naudas, bet tas jau visiem tā.

Un tomēr, citās kaķu ziņās, lai kā man nekaitinātu Junkura stulbums (tas ir objektīvs lielums, nav vērts ar mani par to strīdēties), es apbrīnoju viņa nez no kurienes uzradušos drosmi. Kad vakar redzēju viņu divreiz paskrienam garām durvīm, gāju pārliecināties par sava prāta skaidrību. Tiešām, izrādījās, ka pagalmā ir divi balti kaķi. Un kamēr visi pārējie trīc pa pakšiem, Junkurs iet aizstāvēt pagalma godu un nelūgtiem viesiem norādīt viņu vietu.

UPD. Saules aklums ir ņevjebenākā lieta ko noraut. No papīra atpakaļ pie ekrāna.