| Pārvietoties ar kruķiem ir tīīīīīīīīīīīīīīīīk lēēēēēēēēēēēēēni. Nekad nebūtu par to tā iedomājies. Mājās to nejūt. Mājās tu katru kustību pārdomā divreiz, visu dari daudz rūpīgāk, tāds pilnīgs "dzens", bet ja tev ir jānoiet ("jānoiet", lol) no Bērnu pasaules līdz Čakenei, ej tu nost, dirsa putās slapja mugura. Es vēl iegāju Elvi, un mēģināju izžonglēt ar groziņu. Užas! Savukārt, izkāpjot no 11. tramvaja, pēc piecpadsmit minūtēm bakstīšanās, sagribējās iet ciemos pie mūsu stūra kaimiņiem. A vēl vakar vai šorīt braukt uz Cēsīm ar vilcienu man šķita laba doma.
Vēl ir tāda uztveres īpantība: ja cilvēks nopērk Mazdu, viņš sāk piefiksēt uz ielām citas Mazdas, ja cilvēkam piedzimst bērns, viņš sāk piefiksēt uz ielām cilvēkus ar bērnu ratiņiem. Es sāku piefiksēt pensionārus ar spieķīšiem.
P.S. Atbildot uz neuzdotiem jautājumiem "wtf": kā vējš skrēju, tā miets atdūros, jeb citiem vārdiem sakot, ne tā kāju noliku. |