Runājot par drēbēm. Apģērbu veikalu apmeklēšana ir savdabīgi izklaidējoša, un pat ierašanās ar uzstādījumu, ka man vajag precīzi vienu baltu kreklu, tevi nepasargā no cilvēku iepirkšanās paradumu vērošanas. Dažreiz es ar apbrīnu vēroju džekus, kuri izvēlas sev drēbes. Tas ir līdzīgi kā vērot kādu, kurš ar pelēku zīmuli pārdesmit minūtēs uzskicē saulrietu jūrā. Es absolūti apbrīnoju šo spēju un man skauž, jo es tā nemāku, man tās ir ciešanas. Man pat šķiet, ka visādas tur Lakostes un Hilfigeri faktiski veģetē uz lielākās vīriešu populācijas daļas nespēju sevi apģērbt, tāpēc liela daļa no viņiem ieiet veikalā, apskatās uz veikalā esošiem plakātiem, atrod sev daudz maz piemērota izmēra apģērbu, un iziet ārā no veikala pilnīgi nokomplektēti, un tas bezgaumīgais brenda bļembuks uz drēbēm ir kā medālis - es to izdarīju!

Bet veikalos, kuros nākas meklēt baltu kreklu, ir viena cita īpatnība. Tā ir brīnišķīga vieta, kur smelties iedvesmu sieviešu žurnālu rakstiem par sieviešu mātišķajām jūtām un izlaistajiem latviešu vīriešiem. Tur sievas mēģina apģērbt savus vīrus. Ja tev ir laiks un interese ieklausīties procesā, tu daudz ko vari noskaidrot par svešiem cilvēkiem, jo process ir tik audiāls, ka reizēm no tā ir grūti izvairīties pat tad, kad tu atrodies savu labus desmit metrus no šī procesa. Teikšu kā ir, tas diezgan neglīts skats, un tāpēc vēl jo vairāk es apbrīnoju tos jauniešus, un pārsvarā tie ir jaunieši, kas kaut kā ir apguvuši mūsdienu patērniecības mākslas. Reizēm labākā aizsardzība ir uzbrukums, tāpēc pāru iepirkšanos var pārvērst par izrādi un farsu, un likt apkārtējiem sajusties neērti, bet reizēm tam nav laika.

Un šodienas programmā ir bikses un žakete, un man jau ir bail. Un man ir vienalga, ka katra vīrieša garderobē ir jābūt uzvalkam, ja nu vecmāmiņa nomirst, jo man viens ir, un viņš ir pilnīgi bezjēdzīgi aizņem vietu uz šīs planētas. Ja kādreiz vajadzēs iet pēc trīszvaigžņu ordeņa, iešu īrēt.