Es aizdomājos, ko īsti iesākt ar lietām eksluzīvās atticībās (good luck defining that), kas pārkāpj tavas robežas? Let's be honest, šīs robežas ļoti bieži nav pašsaprotamas, let's be even more honest, pārkāptās robežas will hunt you down forever. Tie visdrīzāk būs visādi sīkumi attiecību sākumā, kad tu būsi fokusējies uz attiecību veikmsību izdošanos, un individuāli gadījumi tiešām nebūs nekāda nopietna problēma. Bet eventuāli šādi gadījumi krāsies skapī, bet retrospektīvā izrādīsies, ka tie ir bijuši ļoti lieli un ļoti sarkani karogi, ko tu esi nolēmis ignorēt. End relationshop when it reaches critical mass?
Protams, visi attiecību guru teiks, ka lietas vajag atrisināt, un attiecības ir nepārtraukts darbs. Es gan nevērtētu pārāk augstu spēju lietas atrisināt ar izrunāšanos. Jo tev ir jāspēj komunucēt sava sāpē, tam otram ir jāspēj viņa saprast, un vēl arī genuely būt gatavam akceptēt tavas robežas, which is very unlikely combination of requirements. Viens ir tas, ka es īsti neticu, ka cilvēki baigi mainās. Ir ļoti liela vēlme tam ticēt, bet ir drusku naivi sevi barot ar ticību vien. Otrs - nav jau tā, ka cilvēki viens otru sāpina tikai oriģinālos, negaidītos un neparedzamos veidos. Ir vesels arsenāls lietu, kas visdrīzāk sāpina otru cilvēku, bet mēs tāpat tās darām. Un visbeidzot, pat ja izdodas izrunāt un saprast kādu sāpīgu problēmu, ko iesākt situācijā, kad jūs secināt, ka tavu robežu nepārkāpšana pārkāpj otras puses robežas. Ļoti reāls scenārijs. Jūs meklējat kompromisu, un tu no kaut kā atsakies attiecību labā? Un kas notiek tanī gadījumā, ja visi ir bijuši informēti par kompromisu, bet tas tāpat tiek pārkāpts?
It all sounds like a very complicated matter. Kas, protams, ir šokējošs secinājums. Bet kaut kā vajag izdarīt secinājumus, virzīties uz priekšu, un nekāpt uz tiem pašiem grābekļiem. Savukārt lai pielietotu zivtiņu stratēģiju (
https://youtu.be/yFVXsjVdvmY), ir mazliet par maz laika. Lai savāktu relevantu daudzumu statistikas datu, uz šo brīdi jau būtu jābūt izgājušam vismaz viens dating cikls, ja pat ne divi.
Esmu secinājusi, ka, ja otrs toč ir sirdī iekšā, tad nav grūti - abiem gribas, lai ir labi, abiem gribas, lai, ja ir nelabi, tas ātrāk beidzas u.t.t. Absolūti nav grūti, nav jālauž sevi vai citus. Tu pats centies un otrs cenšas. Esi dāsns un dāvini, un otrs ir dāsns un dāvina tev. Galvenais ir nepazaudēt to akūto atvertības un kopības sajūtu vienam pret otru, nekļūt egoistam un nezaudēt jutīgumu, uzmanību pret otru)
Bet, ja negribas, tad ir grūti, var izrunāt muti sausu krustu šķērsu, un nekas nemainīsies
Un, ja ir pazaudēts, tad saprast, vai to var atjaunot. Vai ir izvēlēšanās atjaunot beznosacījuma sirds dāsnumu vienam pret otru vai tomēr nevienam vairs īsti nav gribēšanas.
(Es tāpēc skeptiski izturos pret poly, jo uzskatu, ka tur nevienam nav nekādas īpašas loves ne pret ko. Kā labs tusiņš un patīkama izklaide - absolūti fine. Labi atrunātas attiecības vienalga kādās konstelācijās ir absolūti normāli. Spciālais kontrakts tā teikt. Taču, kad ir love pa īstam, dalīties negribas nu nemaz. Maximālā iespējamā intimitāte minimālajā sastāvā, kas neesi tu pats)