Man pēdējā laikā nepatīk uzstādījums, ka gribēšana var pārvarēt jebkuru nespēju.

Protams, varam savā starpā salīdzināt dažādas gribēšanas, un ja vienā gadījumā vēlme sevi paskaidrot pazūd pēc otrā mēģinājuma, bet citā pēc divdesmitā mēģinājuma, tad var teikt, ka otajā gadījmā gribēšana ir bijusi lielāka. Un no vienas perspektīvas var teikt, ka viss apstājas tad, kad beidzas gribēšana. Bet man tomēr izmisīgo sišanos pret sienu girbās saukt par nespēju. Man gribētos teik, ka tad kad cilvēki spēj saprasties, tad vajadzētu pietikt ar vienu mēģinājumu izskaidrot savu domu ar kādiem diviem detaļu precizējumiem. Viss pārējais jau šķiet diezgan disfunkcionāls.

Bet tas ir tāds side note. Main topic tomēr bija par to, kā sadzīvot ar trust breach (ieskaitot tādus sīkumus, ka es tev izstāstīju, ka man šī krūzīte ir mīļa, un man nepatīk, ka kāds cits to aiztiek, bet tu turpini to darīt), un vai to skaitītāju var nonullēt, vai tomēr tas ir trauciņš ar noteiktu tipumu, un viņā nav iespējams mūžīgi pilināt.