Lasīju, lasīju es jūsu diskusijas, un tā arī gudrs netapu, par ko īsti ir cepiens. Par to, ka naudiņas par maz, bet vēlmes par lielu? Neieslīgstot akadēmiskos, vai vēl labāk, ķēķa pārspriedumos par labāko populācijas pārvaldes sistēmu, jo es esmu kā vampīri no True Blood, kas nedod sūdu par populāciju kopumā, tikai par atsevišķiem tās indivīdiem, dažas tēzes.

Kreditēšana ir bizness, kapitālisms ir biznesa organizēšanas forma. Sakiet ko gribiet, bet iespēja ieiet veikalā, un čīkstēt par to, cik viss ir dārgs, ir kapitālisma auglis, so, ceru, ka visi tā lamātāji pārtiek tikai no fare-trade produktiem. Ja ne, muti ciet. Tātad, atgriežoties pie parādu jūga, aizdevums ir vienošanās starp kreditoru un debitoru, kurā abas puses uzņemas savu daļu riska. Kā jau džungļos pieņemts, katra puse mēģinās to deķīti vilkt uz savu pusi. Risku uzņemšanās ir katra brīva izvēle. Var runāt par visa kopējā procesa ne visu pušu godprātību, bet tur drīzāk ir jautājums par izglītošanu, nevis par to, ka kāds būtu mastā tagad jārauj. Pa jaunības glupībai saistībās uz 18 gadiem var iegrābties arī bez kreditoru palīdzības, so, vai nu nedemonizējam vienu saistību formu, vai demonizējam visas.

Par dzīvokļu ņemšanu kredītā esmu mazliet mainījis savu viedokli. Normāls pieaugšanas process. Bet, toties ne fundamentāli. Kad tu nopērc zemi un māju, tu kļūsti par īpašnieku. Būtu, protams, labi, ja arī tev par viņu būtu lielāka teikšana, kā kreditoram. Savukārt, kad tu nopērc dzīvokli, tu kļūsti par akcionāru. Kopējam īpašumam (šeit es domāju kaudzi svešu cilvēku, nevis indivīdu grupu ar kaut kādu savstarpējās uzticēšanās līmeni) es neticu, tāpēc dzīvoklis ir tā pat kā Maikrasofta akcijas, vai investīciju zelts. Tas nav peļams veids, kā saglabāt savu kapitālu, vai pat veikt uzkrājumus. Bet, protams, šim assetam ir jābūt salīdzinoši brīvi konvertējamam, un, protams, neaizmirstam par riskiem.

Par pārējo piekāst. Katram, kas paņem rokās mēslu dakšas, esmu gatavs iemest arī ar bruģi.