| Lasīju, lasīju es jūsu diskusijas, un tā arī gudrs netapu, par ko īsti ir cepiens. Par to, ka naudiņas par maz, bet vēlmes par lielu? Neieslīgstot akadēmiskos, vai vēl labāk, ķēķa pārspriedumos par labāko populācijas pārvaldes sistēmu, jo es esmu kā vampīri no True Blood, kas nedod sūdu par populāciju kopumā, tikai par atsevišķiem tās indivīdiem, dažas tēzes.
Kreditēšana ir bizness, kapitālisms ir biznesa organizēšanas forma. Sakiet ko gribiet, bet iespēja ieiet veikalā, un čīkstēt par to, cik viss ir dārgs, ir kapitālisma auglis, so, ceru, ka visi tā lamātāji pārtiek tikai no fare-trade produktiem. Ja ne, muti ciet. Tātad, atgriežoties pie parādu jūga, aizdevums ir vienošanās starp kreditoru un debitoru, kurā abas puses uzņemas savu daļu riska. Kā jau džungļos pieņemts, katra puse mēģinās to deķīti vilkt uz savu pusi. Risku uzņemšanās ir katra brīva izvēle. Var runāt par visa kopējā procesa ne visu pušu godprātību, bet tur drīzāk ir jautājums par izglītošanu, nevis par to, ka kāds būtu mastā tagad jārauj. Pa jaunības glupībai saistībās uz 18 gadiem var iegrābties arī bez kreditoru palīdzības, so, vai nu nedemonizējam vienu saistību formu, vai demonizējam visas.
Par dzīvokļu ņemšanu kredītā esmu mazliet mainījis savu viedokli. Normāls pieaugšanas process. Bet, toties ne fundamentāli. Kad tu nopērc zemi un māju, tu kļūsti par īpašnieku. Būtu, protams, labi, ja arī tev par viņu būtu lielāka teikšana, kā kreditoram. Savukārt, kad tu nopērc dzīvokli, tu kļūsti par akcionāru. Kopējam īpašumam (šeit es domāju kaudzi svešu cilvēku, nevis indivīdu grupu ar kaut kādu savstarpējās uzticēšanās līmeni) es neticu, tāpēc dzīvoklis ir tā pat kā Maikrasofta akcijas, vai investīciju zelts. Tas nav peļams veids, kā saglabāt savu kapitālu, vai pat veikt uzkrājumus. Bet, protams, šim assetam ir jābūt salīdzinoši brīvi konvertējamam, un, protams, neaizmirstam par riskiem.
Par pārējo piekāst. Katram, kas paņem rokās mēslu dakšas, esmu gatavs iemest arī ar bruģi. |
Par tām biznesa organizēšanas formām pa lielām ripām piekrītu, taču pāris nianses man nepatīk, tb nav vienādi spēles noteikumi. Tipa personas statusa līgumattiecībās atkarībā tikai no tai piederošā kapitāla lieluma.
Kaut vai tā pati kreditēšana: abas puses uzņemas savu daļu riska, abām spīd ieguvums vai zaudējumi, taču banka jebkurā brīdī var mainīt spēles noteikumus (tipa, tagad krīze, mēs paaugstinām procentus), savukārt es to nedrīkstu (es ar labprāt teiktu, tipa krīze, maksāšu tagad mazāku procentu). Un otrs, ja banka sūdīgi strādā un iebrauc pakaļā, tad man nez kāpēc jāpiedalās šī privātā biznesa glābšanā, aber ja es ar savu desu kantori nobankrotēju, valži nebūt neskries mobilizēt sabiedrību mani glābt, jo mazo slīcēju glābšana ir pašu mazo slīcēju rokās. Tb spēles noteikumi visiem nav vienādi, kas a priori paredz netaisnīgu peļņas pārdali un ieguldītā darba apjomu.
Tb esmu par kapitālismu, ja ir vienādi spēles noteikumi, aber ja tā nav, tad man pilnīgi vienalga, kas mani kā proletārieti drāž - partijas komiteja vai svedbanka un VIDs - rezultāts ta viens: mani drāž. Un pie šādiem nosacījumiem man dziļi pie pakaļas Smita neredzamās rokas, Engelsa sociālais taisnīgums palīdzēt tiem kas paši nespēj u.tml. teorijas, tb šādā gadījumā balsoju par to, kas sola mani mazāk drāzt un vairāk maksāt, kaut tas būtu Saurōns vai Pūķis Baisulis, jo dzīve ir tikai viena, un to vēlos novilkt ar pēc iespējas mazāku kreņķi. :)