Nuss, tā kā neizbēgami lielākā daļa populācijas vienkārši nav spējīga uz patstāvīgu uzņēmējdarbību, tb vairums vienmēr būs gana nabadzīgs, dakšu turētāji vienmēr būs skaitliskā vairākumā, tā kā labāk investēt policijas u.c. drošības struktūrās, kas sargā resnvēderus ar cilindriem galvā. :)

Par tām biznesa organizēšanas formām pa lielām ripām piekrītu, taču pāris nianses man nepatīk, tb nav vienādi spēles noteikumi. Tipa personas statusa līgumattiecībās atkarībā tikai no tai piederošā kapitāla lieluma.
Kaut vai tā pati kreditēšana: abas puses uzņemas savu daļu riska, abām spīd ieguvums vai zaudējumi, taču banka jebkurā brīdī var mainīt spēles noteikumus (tipa, tagad krīze, mēs paaugstinām procentus), savukārt es to nedrīkstu (es ar labprāt teiktu, tipa krīze, maksāšu tagad mazāku procentu). Un otrs, ja banka sūdīgi strādā un iebrauc pakaļā, tad man nez kāpēc jāpiedalās šī privātā biznesa glābšanā, aber ja es ar savu desu kantori nobankrotēju, valži nebūt neskries mobilizēt sabiedrību mani glābt, jo mazo slīcēju glābšana ir pašu mazo slīcēju rokās. Tb spēles noteikumi visiem nav vienādi, kas a priori paredz netaisnīgu peļņas pārdali un ieguldītā darba apjomu.
Tb esmu par kapitālismu, ja ir vienādi spēles noteikumi, aber ja tā nav, tad man pilnīgi vienalga, kas mani kā proletārieti drāž - partijas komiteja vai svedbanka un VIDs - rezultāts ta viens: mani drāž. Un pie šādiem nosacījumiem man dziļi pie pakaļas Smita neredzamās rokas, Engelsa sociālais taisnīgums palīdzēt tiem kas paši nespēj u.tml. teorijas, tb šādā gadījumā balsoju par to, kas sola mani mazāk drāzt un vairāk maksāt, kaut tas būtu Saurōns vai Pūķis Baisulis, jo dzīve ir tikai viena, un to vēlos novilkt ar pēc iespējas mazāku kreņķi. :)