| Ok, vēl viena apmuļļāta tēma, bet tomēr kaut kāds zajobs uznāca. Tātad, kas daudzas Rīgas madāmas un konservatīvus kungus kairina velosipēdistu klātbūtnē uz ielas?
Vispirms - komforta zonas samazināšanās. Lai gan patīk cilvēkiem skandināt, ka izdzīvos tas, kas mainīsies, tomēr pašiem mainīties tomēr negribas. Grozi kā gribi, bet vairs nevar īsti neskatīties kas tev notiek apkārt publiskajā telpā, ja vien neatrodies Rimi, vai sākt brēkt uz bērnu tikai tad, kad viņš tuvojas trotuāra apmalei. Pēkšņi izrādās, ka man ir jāskatās uz kaut kādām strīpām, es vairs nevaru slāt zigzagā, un darīt visu citu ko es esmu pieradis darīt uz trotuāra, vai vispār vietā, kur nebrauc auto. Un te jau nonākam pie pieraduma. Īpaši bēdīgi situācija sastāv ar pensionāriem. Ne ta viņi ir kurlāki, ne ta vispār nespēj sevī izkopt paradumu maiņu, bet daudzi pat nejēdz palēkt malā no veloceliņa dūres vicinot un lamājoties kad tiek apdžinsktināti. Es te piecdesmit gadus jau slāju un ausi neceļu, huļi es to sākšu darīt kaut kādu ērmu dēļ, kas salīduši uz dzelzs gabaliem. Te gan nevajag obligāti pensionārus. Pozīcija, "kā tu uzdrošinies būt savādāks?", vispār ir izteikta daudzos, kas viena vai otra iemesla dēļ paši neuzdrošinās kāpt dzelzs rumakam mugurā. Ja vēl pensionāri piekopj retoriku, "panajehaļi, nečisķ", tad jaunāka gada gājuma koka kluči Konstantīni izmanto principu pišanas taktiku. Bieži vien pēc principa, lasījis neesmu, bet viedoklis ir. Tāda vide ir ļoti auglīga visādiem mītiem, iz sērijas bērnu rati uz veloceļa, vai sīkais ar trīsriteni. Protams, zināma daļa "visi velobraucēji pidarasi" attieksmē ir vainojama vecā labā stereotipizācija, un visādi pie sarkanās gaismas braucēji nudien nesekmē stereotipu kliedēšanu. Kā zināms viena negatīva pieredze trotuāra aborigēnam iesēdīsies galvā krietni pamatīgāk par 10 pozitīvām, kas bieži nozīmē arī "nekāda pieredze", jo, ja nav starpgadījuma, nav arī pieredzes.
Itogo? A neko, laiks paies, pieradīs. Kaut kā bez eksāmenu kārtošanas esam iegaumējuši, ka pa ielu slāt nav pārāk veselīgi, un sarkanā lampiņa nozīmē gaidīt zaļo lampiņu. Tai pat laikā neskatoties uz to, ka automobīli pazīstam vēl no bērna kājas, neadekvāti bembisti nav izmiruši dabīgā nāvē. Kas spēs, empīrisko pieredzi un publiskās diskusijas pārvērtīs zināšanās, kas nespēs - zvani, skaidro, draudi ar sodiem, tā pat nekādā jēgā. Pedagoģijas jautājumi lai paliek pedagogiem. |
- Velosipēdisti sāktu braukt pa ielu, nevis ietvi. Ja tomēr ārkārtas gadījumā sanāk uzbraukt uz ietves, tad jābrauc lēni un kategoriski jāaizmirst par zvana lietošanu. Arī uz tiltiem ir ietves.
- Uz velosipēda kāptu cilvēki, kas izprot pilsētas satiksmi un ir apveltīti ar spēju normāli reaģēt uz notiekošo. Gan tādā ziņā, ka pamana lietas, gan tādā, ka var stiprāk uzmīt, ja vajag. Es apzināti nelietoju frāzi "zina CSN", jo tas nav tik svarīgi, kā vienkārši netaisīt sūdus uz ceļa. Šobrīd uz velo ir sakāpuši visi, tajā skaitā arī tie, kuriem satiksmē nevajadzētu piedalīties ārpus trolejbusa salona.
- Velo infrastruktūra tiktu veidota sakarīgāk un neparazitējot uz gājēju rēķina. Spilgts piemērs - Ķīpsala. Tur, ejot no trolejbusa pieturas uz Olimpiju, veloceliņš piespiedu kārtā ir jāšķērso divreiz (tāpēc, ka gājēju pāreja krustojumā ar Balasta dambi atrodas aiz veloceliņa (gājēji veido dzīvo aizsegu no auto)), un tālāk gājējiem atvēlētā daļa ir tik šaura, ka divi cilvēki nevar komfortabli iet blakus vai izmainīties ar pretimnācēju bez iekāpšanas zālē vai veloceliņā.