Ok, vēl viena apmuļļāta tēma, bet tomēr kaut kāds zajobs uznāca. Tātad, kas daudzas Rīgas madāmas un konservatīvus kungus kairina velosipēdistu klātbūtnē uz ielas?

Vispirms - komforta zonas samazināšanās. Lai gan patīk cilvēkiem skandināt, ka izdzīvos tas, kas mainīsies, tomēr pašiem mainīties tomēr negribas. Grozi kā gribi, bet vairs nevar īsti neskatīties kas tev notiek apkārt publiskajā telpā, ja vien neatrodies Rimi, vai sākt brēkt uz bērnu tikai tad, kad viņš tuvojas trotuāra apmalei. Pēkšņi izrādās, ka man ir jāskatās uz kaut kādām strīpām, es vairs nevaru slāt zigzagā, un darīt visu citu ko es esmu pieradis darīt uz trotuāra, vai vispār vietā, kur nebrauc auto. Un te jau nonākam pie pieraduma. Īpaši bēdīgi situācija sastāv ar pensionāriem. Ne ta viņi ir kurlāki, ne ta vispār nespēj sevī izkopt paradumu maiņu, bet daudzi pat nejēdz palēkt malā no veloceliņa dūres vicinot un lamājoties kad tiek apdžinsktināti. Es te piecdesmit gadus jau slāju un ausi neceļu, huļi es to sākšu darīt kaut kādu ērmu dēļ, kas salīduši uz dzelzs gabaliem. Te gan nevajag obligāti pensionārus. Pozīcija, "kā tu uzdrošinies būt savādāks?", vispār ir izteikta daudzos, kas viena vai otra iemesla dēļ paši neuzdrošinās kāpt dzelzs rumakam mugurā. Ja vēl pensionāri piekopj retoriku, "panajehaļi, nečisķ", tad jaunāka gada gājuma koka kluči Konstantīni izmanto principu pišanas taktiku. Bieži vien pēc principa, lasījis neesmu, bet viedoklis ir. Tāda vide ir ļoti auglīga visādiem mītiem, iz sērijas bērnu rati uz veloceļa, vai sīkais ar trīsriteni. Protams, zināma daļa "visi velobraucēji pidarasi" attieksmē ir vainojama vecā labā stereotipizācija, un visādi pie sarkanās gaismas braucēji nudien nesekmē stereotipu kliedēšanu. Kā zināms viena negatīva pieredze trotuāra aborigēnam iesēdīsies galvā krietni pamatīgāk par 10 pozitīvām, kas bieži nozīmē arī "nekāda pieredze", jo, ja nav starpgadījuma, nav arī pieredzes.

Itogo? A neko, laiks paies, pieradīs. Kaut kā bez eksāmenu kārtošanas esam iegaumējuši, ka pa ielu slāt nav pārāk veselīgi, un sarkanā lampiņa nozīmē gaidīt zaļo lampiņu. Tai pat laikā neskatoties uz to, ka automobīli pazīstam vēl no bērna kājas, neadekvāti bembisti nav izmiruši dabīgā nāvē. Kas spēs, empīrisko pieredzi un publiskās diskusijas pārvērtīs zināšanās, kas nespēs - zvani, skaidro, draudi ar sodiem, tā pat nekādā jēgā. Pedagoģijas jautājumi lai paliek pedagogiem.