| |
[10. Apr 2012|10:36] |
sestdien biju uz oņeginu un diemžēl nevaru rezonēt līdzīgās noskaņās, kā te pirmīt lasīts. nogarlaikojos līdz miršanai un jutos līdzīgi kā klausoties simtreiz dzirdētus fātera armijas stāstus.
kaut kad pēc dueļa atceros piefiksējis, bļin, tur vēl tā epizode un vēl šitā viņiem būs jāizspēlē (tip, fāters, nupat pastāstījis vienu stāstu, nožegojas un ķeras pie nākamā, kam pietiekami gara ekspozīcija un gana pavērsienu, uz ko tu reaģē, izejot uzpīpēt, vai sagumstot savā sēžamajā vēl plakanāks).
nezinu, ko hermanis un godājamie skatuves autori centās panākt, pārstāstot visiem zināmas štelles un izmantojot viszināmākos teksta fragmentus, kurus pat es, ja labi pacenstos, varētu mēģināt no atmiņas deklamēt, turklāt tādā kā (melnajam pienam līdzīgā) skolas uzveduma manierē. sak, aktieriem uzdots mājas darbs, izpētīt aspektus, bet tas izdarīts bezgala skolnieciskā stilā. nu, tur ticējumus palasījuši, dueļu vēsturi, a.s.p. biogrāfijas, un tad blablablablablablablablablalblabla talking heads.
nu lab, šis tas bija interesanti. bet šis tas atkal bija tāds plakans "un tagad es te uztaisīšu hohmu, bet jūs smejieties".
nu lab (2), varbūt, piemēram, tāds arī bija mērķis, iemest tevi (kretīnu manā vecumā) atpakaļ sen aizmirsto skolas dienu izjūtās, kad skolotāja viscaur savilgusi vēsta par dendiju un babņiku puškinu, bet tev domas klīst kaut kur pavisam citur. un komentāri pie teksta, ja pareizi atceros, manos skolas laikos bija daudz izvērstāki, turklāt par detaļām, kas brīnišķīgi raksturo laikmetu (t.i., ko aktieri starplaikos tur centās izpildīt) un kas, sekojot stāstam, bieži paliek nepamanāmas.
Встает купец, идет разносчик,
На биржу тянется извозчик,
С кувшином охтенка спешит,
Под ней снег утренний хрустит.
Проснулся утра шум приятный.
Открыты ставни; трубный дым
Столбом восходит голубым,
И хлебник, немец аккуратный,
В бумажном колпаке, не раз
Уж отворял свой васисдас. |
|
|
