| |
[22. Sep 2026|00:14] |
|
Dzīve sastāv no vīkendiem, un vīkendu ir maz |
|
|
| |
[21. Sep 2026|19:05] |
sestdien tai pusmaratonā skrēju skrēju un jutos ļoti labi. sākumā mīce pa cilvēkiem, tas besī, bet pēc tam - ļoti labi. divpadsmitajā kilometrā sapratu, ka šo - jūtos labi - nevajag pazaudēt un skrēju ar lielaku atdevi. nu ko, ātrākais pusmaratons dzīvē, BET - 2h08sek, astoņas sekundes, astoņas sekundes!!!!!!!! trešajā aplī ieskrēju mežā pačurāt, nebūtu čurājusi, būtu sub2h.. drusku besis.
bet vakardien sakārtoju pāris aizdzīvotus mājas pakšus, uzreiz labāk. un cepu ābolmaizes ar ik pār dienu regularitāti. |
|
|
| |
[21. Sep 2026|18:02] |
|
Dezodorants pret apdraudējumiem no gaisa |
|
|
| Šrilanka un Bēthovens |
[21. Sep 2026|19:54] |
Šrilankā ir maizes tuktuki. Gan lielās pilsētās, gan ciemos un tālu laukos. Pa ceļiem un neceļiem tie izvadā klaipus un bulciņas rītos un vakaros. Un, lai cilvēki zinātu, ka viņi brauc, ka jāmeklē rokā pāris rūpijas un jāstājas ceļa malā, tiem tuktukiem ir skaļruņi, kuros skan tātā tātā tā tā tā - Bēthovena Elīzai. Diezgan sirreāli. Vaicāju vietējiem, kas tur skan. Viņi nezina. Bet kāds taču to izdomāja. Kādam tas bija svarīgi. Lai visā Šrilankā no rītiem un vakaros kopā ar maizi atbrauktu Bēthovens.
UPD
Izrādās nevienam tas nelikās svarīgi. MI atbild - Kad 2000. gadu sākumā Šrilankā strauji izplatījās tuk-tuki un pirmie mobilie tālruņi, maiznieki sāka izmantot trīsriteņus, lai pārdotu preces tālākajos ciematos un pilsētu rajonos. Lai pievilinātu pircējus (līdzīgi kā saldējuma mašīnas Rietumos), šoferi pieslēdza savus mobilos tālruņus pie skaļruņiem. Tajā laikā viena no visbiežāk sastopamajām un populārākajām iepriekš iestatītajām polifoniskajām zvanu melodijām (ringtoņiem) telefonos bija tieši Bēthovena "Elīzai". Melodija tik ļoti iegājās cilvēku apziņā, ka tā kļuva par universālu maizes simbolu visā valstī. Šrilankā šīs skaņas dzirdēšana nozīmē tikai vienu – klāt ir silts Roast Paan (plakanā maize) vai saldās Kimbula Banis (krokodilformas maizītes) |
|
|
| |
[21. Sep 2026|16:07] |
|
Uzpeldēja ziņa, ka ASV, balstoties uz nepatiesiem mākslīgā intelekta ģenerētiem izlūkošanas datiem, kaut kad maijā gandrīz nogremdēja Ķīnas kuģi. Kruta, ka viņiem ir tāds ģeniāls aizsardzības ministrs, kas bīda "AI first" politiku. Visa tā retorika par to, ka lietas notiks pašas, mums atliek tikai pielāgoties mainīgajai pasaulei, ir tāda huiņa. Skaidrs, ka mēs nevaram mainīt dabas likumus, un mēs pielāgosimies, ja mums uzkritīs virsū meteorīts, kas noslaucīs no zemes lielāko daļu cilvēku, bet ja mēs paši uz savu rīcību skatāmies kā uz dabas stihiju, tad ir dirsā. |
|
|
| |
[21. Sep 2026|15:15] |
e-pārvaldnieks galīgi jobnulsja
dubultkodus viņiem, lai nosūtītu ūdens rādītājus
nē, nu moš viņus tur noskamoja kāds
un kāpēc rezultātā traģiskais hamlets tagad esmu es
security systems solutions no sfēras
ja jūs uzlauž vienreiz - rakstiet divas paroles
ja jūs uzlauž divreiz - rakstiet trīs
valstī pilns ar IT speciālistiem saucas |
|
|
| |
[20. Sep 2026|11:50] |
Sapnī tētis teica, lai viņu apglabā metāla zārkā, atbildēju: "tu jau esi urnā!"
Šodien viņam dzimšanas diena |
|
|
| |
[20. Sep 2026|09:37] |
Kino bija tāds posms, kad mīlestība bija gatava pārvarēt ētiskus, sabiedrības normu un veselā saprāta šķēršļus. Dažas filmas no deviņdesmitajiem labi varētu derēt dzeršanas spēlei, kad ir jāierauj šots katru reizi, kad tev gribās iekliegties - consent! Ar to es gribēju teikt, ka es atceros naratīvu par to, ka iniciatīva ir vīrieša atbildība, un pašpārliecinātība vienmēr uzvar.
Tomēr kas kaiš vīriešiem, kuriem šķiet, ka viņu aktīva vai pat psihotiska rīcība iekaros sieviešu sirdis? Kā var no divām sarunām par augošām degvielas cenām uzburt liktenīgu vīziju par happily ever after, un veikt darbības šīs vīzijas iespaidā? Es saprotu, ka divpadsmitgadīgs pusaudzis var būt apmaldījies savās sajūtās un empātijas trūkumā, un tā viņam varētu būt pirmā mācība viņa turpmākajā romantiskajā dzīvē, bet tik pat labi tie var būt arī vīrieši ar bērniem un sievām. Un būtu ērti viņus salikt visādās sociālās un vērtību kastītēs, bet relatīvi nesena pagātne mums demonstrēja, ka inteliģetais liberālais burbulis nav pasargāts no šīs parādības, un vīrieši stipri pēc pusmūža veic visādus pusaudzīgus gājienus. Es pie tam neesmu pret pusaudzīgiem gājieniem mūža garumā, bet ir starpība, vai no tā ciešs latenas stabs, tevis paša veselība, vai kāds cits cilvēks. Man šķiet, ka spēja izvērtēt savas rīcības sekas un uzņemties atbildību ir fundamentāla pieauguša civlēka īpašība.
Ironiskā kārtā šo visu sanāk rakstīt tad, kad fonā rēgojas ziņas no Filadelfijas - tas gadījums, kad dzīve delivero ļaundarus no multenēm un b-filmām. Es domāju tīri vizuāli. |
|
|
| |
[20. Sep 2026|00:13] |
|
No visiem haikiem Tiger Leaping Gorge pagaidām bijis visiespaidīgākais. |
|
|
| |
[19. Sep 2026|17:22] |
|
No noklausītā: pa vilcienu Jelgava - Rīga no viena gala uz otru auļo divpadsmitadīgi puikas, lec pāri pakāpieniem, smejas un jautā viens otram : “Tu cik apdēdi? Veselu?” |
|
|
| |
[19. Sep 2026|15:15] |
|
Rusas pārveidotājs |
|
|
| |
[19. Sep 2026|13:13] |
|
Šodien plānveidīgs noskaņojums |
|
|
| |
[19. Sep 2026|13:12] |
|
Spice up your file |
|
|
| |
[18. Sep 2026|22:29] |
|
Dīvaino sajūtu šobrīd netrūkst, bet visspilgtāk no sirds klauvē disonanse, ka jādodas projām tieši tad, kad dzīve beidzot šķiet plus mīnus laba un (ļoti iespējams pirmoreiz dzīvē) spēju sevi redzēt pašreizībā pavadām ilgāku laiku. Oh well. |
|
|
| |
[18. Sep 2026|13:52] |
no noklausītajām sarunām:
Latvijas Nacionālās Operas vietu ierādītājas starpbrīdī spēlē spēli "Uzmini skatītāju":
- Vai viņa sēž mūsu pusē?
- Jā?
- Vai tā zilajā žaketē?
- Nē.
- Vai viņa šobrīd skatās pa kreisi?
- Nē.
- Vai viņai ir tumši mati?
- Jā. |
|
|
| |
[17. Sep 2026|22:34] |
The Power of the Dog (2021) |
|
|
| |
[17. Sep 2026|19:41] |
Pa reizei, kad mūsu tēta nav mājās, mēs ar bērniem ar rokām ēdam spageti ar sarkano maltās gaļas mērci pa taisno no galda. Tas, jāatzīst, nav tik šmucīgi kā varētu šķist - galdu no sākuma notinam ar pārtikas plēvi, tad ar foliju un visbeidzot katram šķīvja vietā ir viens cepampapīra gabals.
Man ir pilns instagrams (un feisbuks, un pinterests) ar ļoti daudziem vērtīgiem un mazāk vērtīgiem bērnu audzināšanas (un sevis audzināšanas) tipiem un trikiem, sākot no neordinārām plastilīna idejām līdz padomiem, kā izaudzināt pusaudzi, kas uzticas vecākiem. Un, nē, es nedomāju, ka tas viss ir lieliski un pareizi, bet tā nu es daru - visu ko pieseivoju, lai nekad vairs neatcerētos. Bet šito es neaizmirsu un relatīvi drīz pēc tam, kad es šo ideju - šļakstīgu makaronu ēšanu ar rokām no galda, jo tas, redz, ir kaut kas aušīgs un neparasts, ko darīt kopā ar vecākiem un kas radīs paliekošas atmiņas un jautrību, un vispār nebūs rāmjos, jā, ieraudzīju un tātad neaizmirsu, un piedāvāju bērniem itin drīz. Tētīti mēs no šī izslēdzām jau pirmsākumos (neparko nemūžam, viņš tāds ļoti tīrīgi klīrīgs), bet es, kam ir divu bērnu baby-led weaning rūdījums, nebijos nenieka un TJ, tolaik četri gadi, šo uzņēma sākumā ar neizpratni, bet vēlāk ar sajūsmu.
Arī šo reizi iniciēja TJ (pieci gadi), bet KT (divi gadi), īsi pirms vakariņām uzzinot, kas plānā, sāka jo gauži raudāt un kliedza: "Dakšiņu! Dakšiņu! Ēdīšu ar dakšiņu!!" Tā nu mēs ar TJ gardu muti sūcām iekšā mutē makaronus pa vienam, visādi smulējāmies un smējāmies tik ļoti, ka viņš, protams, beigās pievienojās un dakšiņu kaut kur nozūmēja un ēda vien ar rokām.
Nākamreiz grasāmies sarūpēt tos 70 cm garos spageti no Lidla, lai var šo pasākumu pacelt augstākā garākā līmenī. |
|
|
| |
[17. Sep 2026|19:21] |
|
Šī ir līdz panikai nodrāzta tēma, bet laikam jau jāgatavojas prasībām atzīt laulības ar MI un starp MI, MI pārstāvniecībai valstu parlamentos un ministrijās, kā arī MI eitanāzijai, kad "tas" pārmērīgi sagurs vai "sajutīsies" nesaprasts un pār mēru ierobežots izvēlēs. Ticu, ka būs sektanti, kas bērēs raudās pa īstam. |
|
|
| |
[17. Sep 2026|15:09] |
Dažas piezīmes par short distance lāzera projektoriem, ja nu kādam noder.
Es pieņemu, ka par cenu man te nekas daudz nav jākomentē. Tāpēc pirmā problēma un iemesls, kāpēc man projektors visu vasaru nostāvēja kastē, ir laika trūkums un nevēlēšanās dīlot ar ekrāna sagādāšanu. Tiem short distance projektoriem vajag ļoti gludu virsmu, uz kuras projecēt to bildi. Lieki teikt, ka specializētu ekrānu nav nemaz tik daudz, un tie kas ir, arī šo to maksā. Teorētiski bija doma par kaut kādu būvmateriāla gabalu, bet atrast kādu plāksni vienā gabalā, un iedabūt viņu dzīvoklī, ir izaicinājums pats par sevi. Beigās tas tika risināts tomēr ar specializētu ekrānu, kura salikšana arī prasa vairākas stundas pat neņemot vērā urbšanas darbus, kas vienmēr nāk komplektā ar pārsteigumiem. No šīs vietas kļūst vieglāk, bet te arī ekrāna un projektora savstarpējais novietojums ir ļoti svarīgs. Te katrs milimetrs diezgan iespaidīgi ietekmē bildes izmērus un ģeometriju. Bet kā jau teicu, tā nav lielākā problēma, bet ekrāns man nākotnē visdrīzāk būs jāpārvieto, kad tiks nomainīta mēbele zem projektora. Visbeidzot, projektors nav ļoti skaļš, bet es kaut kā biju iedomājies, ka viņš tomēr nebūs skaļāks par televizoru.
Retrospektīvā es iespējams labāk būtu pircis kādu labāku long distance projektoru, un tas būtu izrādījies arī lētāk, bet jāsaka, ka bilde tam lāzerim ir diezgan iespaidīga. Visdrīzāk televizors pat nebūs vajadzīgs īpaši saulainām dienām. Rīta ziņas var klausīties arī skatoties uz blāvāku bildi, ja nu saule akurāt ir maksimālā spožumā. |
|
|
| |
[17. Sep 2026|12:02] |
es katru dienu domās ierakstu vienu divus cibas postus.
tā ir kaut kāda ļoti dziļi iesakņojusies sajūta - domāt cibiski.
man ir laima slimība, sestdien skriešu pusmaratonu, šķiet, vissliktākajā sagatavotībā, kāda man ir bijusi, darba daudz, bērniem visiem dažādas intereses un tikšana tām līdzi kļūst loģistiski izaicinoša. kā diviem pieaugušajiem paspēt vienlaicīgi uz trim vietām? nu jau mēs to mākam.
darbs ir ļoti intensīvs, jūtu, kā skrienu visam pa priekšu, nesavācot aiz sevis neko. būs grūti pēc tam piņķerēt vaļā, bet vaļas visu kārtīgi darīt šobrīd nav.
gribas saulītē un smiltiņās - kaut kādā karību jūrā.
katru reizi, ka aizeju uz nodarbību infrasarkano staru siltumā, kā aizveru acis - uzreiz esmu vjetnamas pludmalē. vienā konkrētā vjetnamas pludmalē. un es esmu bijusi daudzās un dažādās vispasaules pludmalēs, bet tas infasarkano staru tiešais karstums ved tikai uz vjetnamas atmiņu kastītēm. |
|
|