Tēma, par kuru es, drošvien, varētu vārīties stundām, un jebkurš "nosauc top 5 grupas" iedzen stūrī un rada neizpratni - kāpēc tikai piecas? Tātad, mazliet banāls ieskats bļek fakin metaļ. Ar visiem ģeniālajiem deviņdesmito klipiem u.t.t.
Sāksim, tātad, ar Immortal. Grupa no norvēģu "black metal mafia" vai "true norwegian black metal" sarakstiem. Viens no žanra eksporta stūrakmeņiem. Atkal ir aktīva, bet vienu brīdi bija krietni vien pagurusi. Banālākais viņu hits, protams, ir
"Blashyrkh (Mighty Ravendark)". Klips ir vienkārši lielisks. Tikusi arī visādu smieklīgāko grupu, plakātu u.c.
topos.
Krutākais viņu albums, pēc kura sākās atražošanās periods, ir "At the Heart of Winter". Dziesma ko gribētos izcelt -
Years of Silent Sorrow. Protams, visiem iepriekšējiem albumiem ir kulta statuss, un jo vecāks jo krutāks.
Hipsteriem piedēvētais apgalvojums par to, ka kādas grupas pirmie albumi bijuši labāki par nākamajiem, noteikti nav hipsteru izdomājums, un, vidrīzāk, arī ne metālistu, tāpēc, piemēram, klausīties
Unholy Forces Of Evil no "Diabolical Fullmoon Mysticism" skaitās nenormāli pačotīgi. Ieraksta kvalitāte, protams, padara to visu pačotīgāku. "True" vai "ne true" koncepts vispār ir atsevišķa stāsta vērts. Kontrastam stādīšu priekšā
In My Kingdom Cold, kas ir no 2002. gada albuma ar attiecīgu studijas kvalitāti, lai to visu varētu mest nepiesātināmajā ziemeļamerikas tirgus rīklē. Ap to laiku piesātinājās gan tirgus, gan grupa, tāpēc kaut kādā Vākenā, laikam, tika paziņots, ka nu ir gana pasaulei Immortal, un arī pašiem tas ir krietni jau apnicis. Bet, neko - nepagāja i desmit gadi, kad šie ar visu savu nemainīgo "maitī reivendarku" ir atpakaļ, jo ir izaugusi vēl vien paaudzīte, kas atkal to visu "true norvegian" ir gatava ēst lielām karotēm, un bez Immortal tanī visā nekāds "true" vairs nesanāk.
Ja par Immortal daiļradi - domāju pašironijas tur netrūkst. Tā pat kā grupām Kiss, Lordi, Gwar u.t.t. Tādā ziņā sākt šo stāstu par žanru ar Immortal bija apzināta izvēle. Ja par lirikām - te nu ir vai nu jāpieņem, vai jāapstājas. Vairumā šī žanra tīrradņu lirikas nemeikos pilnīgi nekādu sensu. Ir vai nu izņēmumi, daļēji izņēmumi vai tas jau viss brauc mitaloģijā, kas vairs nav apzīmējams ar tīru black metal, un neiztiek bez folk, viking u.t.t. žanra nosaukumā. Visbeidzot, ja ņemam tīri Immortal mūziku, tad pret šo es jau spēju attiekties nopietni. Tā ir stabila vērtība, kas ne vienmēr ir labi, taču vienmēr ir opcija pārslēgties uz citu formāciju, un ir interesanti pavērot attīstību ļoti šaurā mākslinieciskā koridorā. Uz vecumu, jāteic, ir vieglāk būt objektīvas, jo viss ir pamatīgi nosēdies, un dzidrā ūdenī gultni vieglāk redzēt.