Tevis teiktais ir par to, ka pastāv variācijas normas robežās un ir variācijas starp normālo un nenormālo.

Ulmanis, tātad, būtu diktators à la normale, bet Staļins jau bija dehors de la norme.

Un ja nu es teiktu, ka diktatūra jebkurās tās izpausmēs nav savienojama ar demokrātijas normām?

Da lābi. Nostādīsim vienā rindā Ulmani, Staļinu, Hitleru un Pol Potu. Tomēr kaut kāda diversifikācija prasās. Tāpēc jau es minēju tādu dīvainu salīdzinājumu. Mums visiem ir skaidrs, ka pedofili ir ļaunums, kamēr pret homoseksuālismu tiek lauzti šķēpi, kur vieni ir pārliecināti, ka tie degs elles ugunīs, citi runā par cilvēka brīvībām.

Bez tam, galvenais uzsvars "ulmaņstaļina" piemērā manuprāt ir jāliek nevis uz konkrētām personībām, bet to, ka šis principā ir idiotisks piemērs, lai apgalvotu, ka minētajām divām kopienām ir teju identiskas vērtības. Bet, ja jau iztirzājam konkrētos diktatorus, tad atšķirība, pieļauju, ir visai būtiska. Kamēr Staļins ir simbols veidojumam "sojuz ņerušimij" ar visu izrietošo mentalitāti, tikmēr Ulmanis ir simbols Latvijas valstij, jo ir bijis nozīmīgi figūra šīs valsts gan norietā, gan izveidē. Un tas jau ir pēc būtības.

Un vispār, ja par Sedlenieka viedokli. Meklēt kopību un vienotību abos ekstrēmos, manuprāt, ir visai neauglīga stratēģija. Manuprāt ir jāstrādā pie mērenās zonas saliedētības.

Ciktāl jautājums ir par demokrātiju, tad nav nozīmes tam, cik konkrētais diktators ir bijis asiņains. Un Sedlenieks, manuprāt, runā tieši par to, ka vairumam "dēmosa" tā demokrātija nahren nav vajadzīga, caur ko arī ilgas pēc Vadoņa (piekrītu, ka doma ir triviāla, bet raksta kontekstā tā bija nepieciešama).

Kas attiecas uz Sedlenieka ieceri, tad man šķiet, ka viņš tieši to arī dara - runā ar mēreno zonu. Jo neba jau VL cilvēki lasa Satori blogus.

Lūk šito es nesapratu. Kāpēc VL nelasītu Satori blogus?

Protams, ka lasa, bet ne jau kā literatūru nopietnām pārdomām - viņu izpratnē Sedlenieks ir viens no liberastiem,

Un par dēmosu - tad man tas blogs būtu jāsaprot kā aicinājums atgriezties pie sovjetiem saticības labā, tādā veidā realizējot vairākuma gribu pēc stingras rokas? Nu, tad jau nu noteikti valodas jautājumam nav nozīmes, un kā khāns teiks, tā arī visi vervelēsim.

Nē, man liekas, ka tā doma bija vienkāršāka - pārstāt cerēt, ka no konfrontācijas kaut kas labs radīsies. Jo ir pa pilnam pierādījumu, ka spēka politika tikai rada pretspēku. Par to bija tas krutais piemērs ar ebrejiem cietoksnī un Romiešiem pie tā sienām: "Tās ir kā divas pilnīgi dažādas pasaules, kur mūsējie rīkojas pareizi un tāpēc viņu darbības ir saprotamas, bet viņējie, svešie kaut objektīvi arī rīkojas identiski, tiek uzskatīti par tādiem, kuru rīcība ir barbariska un pilnīgi neizprotama."

Es pagaidām neredzu risinājumu, jo, kā to jau sen tiku uzsvēris, lai risinātu dialogu, vispirms ir jāvienojas par to, kurā valodā.

Lenons jau drošvien teiktu, ka jārunā mīlestības valodā... kas, drošvien, beigu galā būtu angliski.

Bet par argumentāciju runājot, daudzi grafomāni norok paši savu veiksmīgo argumentāciju, aizmuldoties līdz absurdam. Kad veģetārietis sāk spriedelēt par to, kā labāk nogalēt gaļas lopu, vai mācītājs sākt mācīt, kādu mūziku jauniešiem jāklausās, tad tas tikai kaitē runātāja aizstāvētajiem postulātiem. Es teiktu, ka šis bija tas gadījums.