Nu, un lai galīgi sačakarētu dienu, varam parunāt par Operu.



Liepiņš, vispār, piestāv Nacionālajai Operai dafiga labāk par Žagaru. Sāksim jau ar uzvārdu. Nu, Opera, Žagars... kaut kāda raupja sodomija, goda vārds. A tā, Liepiņš, skaisti, smaržīgi, dzelteni ziedi siltā jūlija vakarā. Un tad vēl Nacionālā opera. Tas tev nav kaut kāds vācu teātris, tā ir Nacionālā(!), jedritvai deviņi pērkoni pār plecu. Zigmars (kurš "tāpat" rakstīt nemācētājs, un "mēdiju" pārstāvis viņu par Zigmāru lamā?) savulaik teica siltus vārdus Raivja Dzintara grāmatas prezentācijā, nav gejs. Tagad vēl audzē ūsas (un bārdu), un vispār izskatās pēc franču sieru darinātāja. Tātad gatavojies augstajam amatam.

Jā, un tad vēl tā liberastu inteliģence. Protams, ir forši, ja tev ir tusiņa vieta, kur visādi no Pļavniekiem, vai, dies pasarg, no Valmieras uz Rīgu, iedomājies, brauc skatīties operetes, un vēl gribēs tramvajā braukt par tādu pašu maksu. Bet kas tas par hipsterismu, es atvainojos? Es gāju uz operu, kad viņa vēl nebija populāra. A cik tu plates, melomān, esi nopircis no Vāgnera, vai arī visu torentos sakačājis? Lūk, patērnieciskās sabiedrības loģika - dodiet mums vīnu tetrapakā, newsweek līmeņa žurnālistiku internetos bez maksas, un Žagaru tīkliņzeķēs. Vajag atgriezties pie mecenātisma, mīlīši, nevis valsts budžetu slaukt, kā kaimiņa kazu. Pat Rīgas Dinamo neizdevās no valsts izsist naudu, bet tur točno nāk 20 tūkstoši skatītāju. Viss, haļava beidzās!

Kamēr ciba grūzd par to, kā pareizi sist savas sievas un vīrus, un kādos atbalsta un rehabilitācijas centros viņus pēc tam likt, lai beigās nonāktu līdz Vitgenšteina cienīgām sarunām par to, vai sāpes ir īstas, vai iedomātas, teorētiķi savos teorētiskajos modeļos varētu apskatīt jautājumu, vai bērnus pērt ir pareizi, vai nē? Varbūt pazudīs vēlme cietējus dalīt pēc dzimuma. Savukārt savā iedomībā atļaušos postulēt, ka tupa nostāties pozā "bērnus sist nedrīkst" var atļauties tikai bērnu vecāki, kas to nedara.

Tūlīt būs īpatnēja pārspriedumu ķēdīte, bet vakar izskanējusī tēze, ka pie visiem kā pie cilvēkiem, bet mums atkal kaut kādi kretīni visas avenes piedirsuši, lika atcerēties vienu savdabīgu atgadījumu "pie viņiem". Berluskoni tipa takā pa seju dabūja, tipa takā inscenēja dabūšanu pa seju itāļiem vien zināmu apsvērumu dēļ. Vai viņš dabūja kaut kādus popularitātes punktus, man nav zināms, bet par premjerministru viņš turpināja būt. Tomēr diezgan droši var apgalvot, ka bija tādi, kas uzskatīja, ka epizode bija inscenēta, un, drošvien, tā bija populāra politisko oponentu vidū, un, drošvien, šādiem pieņēmumiem bija iemesli, savukārt citiem Berluskoni bija moceklis. Nu, līdz svētajiem un nāvei nomocītajiem tur ir tālu, bet, tomēr, kaut kādā ziņā.

Lūk, vēl bez tā, ka "pie viņiem" arī visādas dīvainas politiskās cīņas metodes nav svešas, atcerējos par tādu jenķu tiesvedības terminu "beyond reasonable doubt". Ar domu, ka cilvēku nevajadzētu atzīt par vainīgu, ja tomēr ir kaut kādas šaubas, vai neskaidrības. Nu, tīri tā, lai pēc tam sūdi nesanāk, ja gaismā nāk vēl kādi fakti, kas pierāda cilvēka nevainību. Politisks amats, protams, nav nedz cietums, nedz elektriskais krēsls, tomēr kaut kādā ziņā arī tas nolemj kaut kādu nebūt cilvēku likteņus. Un neskatoties uz to, tas neliedz pie amatiem tikt populistiem, afēristiem, un visādiem citādiem kriminālnoziegumos apsūdzētajiem. Pilnīgi pietiek ar cilvēka pārliecību, ka kandidātam ir sirds šķīsta kā dimanta oliņa. Tas viss politiku, kopā ar reliģiju, ierindo to tēmu vidū, par ko labāk nerunāt, ja nav vēlēšanās tik līdz kašķim. Tēmu sarakstu, starp citu, nu jau var papildināt ar feminismu un vegānismu.

O, kas par skolas sacerējumu Dombrovska stilā ir dabonams Švēdenē!

1. "6. novembrī Saeima ir apstiprinājusi nodokļu izmaiņas, kas vidējo izmaksājamo darba algu palielinās par 1,1%"

Kas tad tas par "wishful thinking"? Kaut kā čujs, ņuhs un poņa saka, ka šo palielinājumu jutīs daži izredzētie. Nu, un valsts maizē dzīvojošie, kas jau tā pat dzīvo no nodokļu naudas. Kāda ir prakse, ko arī es jaunībā esmu empīriski piedzīvojis - tev ar darba devēju ir noruna, par cik lielu algu tu pie viņa strādā (lai slavēts ir naudas iemaksas bankomāts), viss pārējais ir nodokļu atvieglojums darba devējam. Es nesaku, ka tas ir slikti, un neizdaru secinājumus par šo izmaiņu ietekmi uz darba tirgu, bet drošības pēc paliksim pie sausiem faktiem. Vai tas būs uzlabojums darba ņēmējam, vai atvieglojums darba devējam, tas jau no individuālā gadījuma atkarīgs.

2. "...pret strādājošiem dāsnākā Baltijā ir Igaunijas darbaspēka nodokļu politika."

Lūk, nespriedīšu par Igaunijas nodokļu politikas dāsnumu un struktūru, bet viena no nodokļu politikas izmaiņām, ko te eksperti ir ieskaitījuši vienā procentā, ir sociālo iemaksu nodokļa samazinājums. Kur aiziet sociālais nodoklis? Lūk, tāds lūk dāsnums pret darba ņēmējiem. Protams, tīri tehniski, vai juridiski, apgalvojums ir patiess, jo tanī brīdī, kad tu aiziesi pensijā, vai kļūsi par bezdarbnieku, grozi kā gribi, strādājošais tu vairs nebūsi.

Bet citādi, protams, virziens ir pareizs, kā jau sola... no Repšes laikiem, vai? Saudzējam strādājošos, drāžam kapitālu. Pa vidu tam visam ir dīkdieņi, uz kuriem šķībi skatās gan vieni, gan otri.

Par intelektuālajiem filozofiem parunāsim rīt (vai kādu citu dienu), bet par visa veida atturībām runājot. Lūk, ir tāds teiciens, vai pat vesela sērija - neuzticies tam, kurš... nu, attiecīgi, izvēlamies kādu no vārdiem. Nemāk dejot, neēd gaļu, nēsā sarkanu cepuri. Nu, un viena no lietām, ko es pats neapzināti piekopju - neuzticies nedzērājiem. Kādēļ? Neiztirzājot alkohola sociālo funkciju, un vispār ietekmi uz cilvēces attīstību, nedzērāji asociējas ar kaut kādu nekonsekvenci. Nu, iz sērijas - nebaidies no lauvas klajumā, baidies no čūskas zālēs. Bieži vien tie ir gadījumi - es esmu pieredzējis ļaunāko, es pateikšu kā ir. Vienvārdsakot - empīriskā pieredze. Nu, un tādam cilvēkam, kurš nespējis to visu kontrolēt, un tāpēc izdomājis, ka labāk vispār nē, vajadzētu tagad ticēt uz vārda? Ir tāds mulsuma moments. Vienvārdakot, es zinu dzeršanas labās lietas, es apzinos sliktās lietas, vairums nožēlu pilnu darbību savā dzīvē esmu piedzīvojis skaidrā. So, kāpēc man tagad būtu jātic uz vārda kādam, kurš nav spējis noganīt zaļo pūķi?

Nu, jā, patiesībā jau tas pat, man mīļais, dogmatisms vien ir. Hesus, algōls, gaļa, vai kas cits, tas jau ir otršķirīgi. Ja par gaļu - lai kā vienai daļai patiktu mētāties ar Enšteiniem un Da Vinči, pēdējais respektu raisījušais personāžs ir tāds kretīns kā Ņevzorovs.

Sakarā ar man izrādīto lielo godu, varētu uz īsu brīdi atkāpties no nesenas apņemšanās. Piektdienas sacepumam varētu derēt. Tātad, par to "feminismu" (feminisms, feministes - turpmāk tekstā domāts pēdiņās, ja nu kādam no tā paliek labāk).

Vispirms par attieksmēm. Kā var attiekties pret svaigēdājiem, veģetāriešiem, velorastiem un japāņu jauniešiem, kas nevēlas nodarboties ar seksu? Nu, mūsdienu mainīgajā sabiedrībā tās ir kļuvušas par aktuālām lietām, tāpat kā feminisms. Kā uz to reaģēt? Nu, ja tu esi alternatīvi apdāvināts, tu nelaidīsi garām nevienu izdevību stāstīt veģetārietim, cik gaļa ir garšīga, svarīga, un vispār, ka viņš ir muļķis. Patiesībā apņemšanās lieku reizi nespriest par feminismu, ir līdzīga vēlmei neuzbāzties veģetārietim ar gaļu. Taču tas neliedz reizēm pasmieties: "Vai, kāds tev foršs trusītis! Drošvien, garšīgs?" Ja tomēr kādam no iepriekšējiem apgalvojumiem sāk vārīties asinis, un aktualizējas jautājums par "true" vai "ne true", tad tiešām ir atšķirība situācijās - "- Cik sen tu neēd gaļu? - Nu, gadus divdesmit.", versus, "- Es esmu veģitārietis. - Cik tev ir gadu? - Divdesmi!". Rezumējot, nav stāsts par naidu vai žēlumu. Priekš kam? Cilvēki vienkārši ir dažādi. Es izklaidējos spēlējot basketbolu, kādam patīk lasīt grāmatas, vēl kādam cept mafinus. Ja tu ierosināsi, "Hei, ejam kaut ko foršu sadarīt!", drošvien, katram no minētajiem iešausies kaut kas cits prātā.

( uz tavu atbildību )

Kamēr gaidu šodienas plenārsēdes stenogrammu, dažas pārdomas.

Politikā taču ir tā - kaut kādu uzņēmēju intereses (varam vispārināt līdz ekonomiskām), pret sabiedrības interesēm (attiecīgi, varam izravēt ekonomiskās)? Nu, un tad pēc loģikas liktos, ja tu esi darba ņēmējs, tevi interesē parasto cilvēku tiesības, savukārt uzņēmējiem visādas tur uzņēmējdarbības brīvības un lobiji. Katrā ziņā ir dzirdēta tēze, ka darba ņēmēji principā nevar būt nekas cits kā sociķi. Nu, un no tā visa izriet tās klašu cīņas, un kādi spēki kontrolēs kādas iestādes. Lūk, un man kļuva interesanti - a kā sociķi vadītu, piemēram, Latvijas Banku? Doma par ko tādu uzdzen vieglas trīsas. Drīkst man, protams, iebilst, bet politiķi, kas sevi dēvē par sociķiem, bieži vien nav tālredzīgāki par saviem potenciālajiem vēlētājiem. Un grozi kā gribi, lai neiegūtu mērkaķi ar granātu, neizbēgami ir vajadzīgi tie švītiņi smalkos uzvalkos ar glamūrīgām izglītībām.

Tā vien šķiet, ka līdz intelektuāliem sociāldemokrātiem, vai vismaz viņu spējai tikt kaut kur pie lemšanas (varbūt nav nemaz vēlēšanās), mums vēl ir krietni kur augt. Mums vēl vārds "sociķis" nav zaudējis negatīvisma piegaršu, un, varbūt, ne bez iemesla.

Sāk pierādīties tas, par ko man visu laiku bija aizdomas.

Kādi ir izplatītākie mīti par nabadzīgo Latviju? Nevajag pat uz delfiem iet, palasi te pat cibu. Mums te viss ir slikti, tur "pie viņiem" viss ir labi. Mēraukla, protams, ir rubļa garums. Es gan neteikšu, ka "viņi tur" ir kaut kādi nabadziņi, par ko te daži mēģināja pārliecināt, bet katrā ziņā muļķi jau nu noteikti arī nē. Komūna ir tāda slēgta organizēta struktūra, un jautājums ir vienkāršs - tur tad ar mums, vai ar viņiem? Ar mums - tas nozīmē lielāku rubli, bet tomēr mazāku kā mums baltajiem cilvēkiem. Ja vien, protams, tev bez vēlmes saņemt vairāk, nav arī kādas īpašas kompetences, kas mums te uz vietas ir trūkumā. Ja ne ar mums, nu tad mežonīgais kapitālisms tev draugs - nāc brauc pelnīt lielo rubli, un rēķini pats, kā tu viņu sadalīsi atlikušajam mūžam. Šitie marta zaķi, kas paši nezin, kur viņiem mājas, mums nav vajadzīgi.

Vienvārdsakot, vai nu "brauciet latviji jūriņā", zeltu rakt, vai naftas platformas stutēt, lai pietiek visam mūžam, vai pasi uz nagliņas, un aizmirstam par dzintara krastu vispār. Tas bija tikai ļauns murgs, no kura tik ļoti gribējās aizmukt, un tā īstā dzīve jums ir "tur".

Lasot visādus filozofiskus pārspriedumus par dzīvi un komunikāciju, bieži pavīd tēze - kāpēc visu laiku nav varavīksne un poniji? Nu, ar domu, cik cilvēki ir drūmi, dumji, neizglītoti un neiecietīgi. A vot lai tie filozofētāji pamēģina būt vienmēr un visur ar atvērtu sirdi un prātu. Vai ir pareizi līst bučoties ar kolēģiem, vai bērnu klātbūtnē ir pareizi lietot alkoholu, vai ir pareizi stāstīt anekdotes par čukšām (anekdotes, starp citu, vispār ir labs lauka pētījumu instruments). Vide vispirms ir jāiepazīst, ir jāizosta gaiss, un tikai tad var vērt vaļā prātu un sirdi. Atzīsim, varētu būt diezgan dīvaini, kad ballītē, kur omes ar mazbērniem ēd krāsainus mafinus, kāds sāktu taisīt koksas ceļus.

Kad pieauguši onkuļi sāk apspriest Jāņa atklāsmes grāmatu (nosaukums ta kāds), zvēra zīmi un Bābeles netikli, mans tolerances koeficients iegāžas elles liesmās, un gribās izpreambulēt baznīcu un reliģiju no satversmes vispār nafig. Lūk, ja nav ko darīt, tad labāk būtu sacerējuši dziesmas par lapsām.

http://youtu.be/Y_jxjqkNVzI