Man grūti ir spriest cik svarīgi ir ukrainim, kuram ir reālas iespējas jebkurā brīdī dabūt ar mietu pa galvu, vai lodi pakaļā, tas, ka kaut kur cilvēki pie Baltijas jūras dedz svecītes un rotājās ar lentītēm. Ja kādu tas iedvesmo, dod cerību un izturību u.t.t., tas noteikti ir jādara. Taču man kā egoistiskai būtnei ļoti gribētos, lai šādi cilvēku mīlestības uzplūdi nenotiktu tikai akcijas veidā, kad kaut kur kādu šauj nost, vai jumts krīt uz galvas. Es gribētu, lai šī cilvēkmīlestība, viss cēlais, labais un morālais būtu klāt ikdienā, nevis tiktu aizmirsts pie pirmās iespējas tik pie bezmaksas siera, fonda, amata , procentu likmes. Jo, kas tad ir vara? Vēsturiski, protams, ar asinīm izcīnītas tiesības uz to, ka ar tevi ir jārēķinās. No morālā viedokļa, uzticības kredīts kādam, kuram tu deliģē parūpēties par daļu tavu vajadzību. Un varai, kā likums, tiek piešķirts gana ievērojams daudzums resursu. Un, ja tu esi uzticējies nepareiziem cilvēkiem, kuri ir iedomājušies, ka viņu privilēģijas ir dieva dotas, nevis cilvēku uzticētas, tad var sanākt situācija, ka pret tevi tiek vērsti līdzekļi, kurus, principā, tu pats varai esi nodrošinājis. Jeb prasti izsakoties - jūs visi esat sametušies šautenei, kuras tēmeklī jūs tagad vēro policists.

Es te tā padomāju, par sportu. Redz, ir viens sporta veids, kas ir vilcies visu cauru mūžu. Nāk vecums, kājās vairs nav tas žiglums, vien tik daudz cik apjēga, kuros brīžos netaisīt sūdus, vai kuros brīžos ieslēgt kustības atmiņu, un izdarīt visu pēc šabloniem, lai panāktu neizbēgami vienādu rezultātu. Un tad ir viens cits sporta veids, kurā, izrādās, ne īsti vecums traucē, ne kājas tizlas. Un doma griežas ap tēzi, ka laiks iet, kanoni mainās, bet tu pats esi iestrēdzis vecajos, un neko diži jaunu iemācīties nespēj. Turpretī jomā, kurā tu neko daudz nesajēdz, tu mācies to, kas šobrīd ir aktuāls. Un, šķiet, eksperiments ar studijām parāda to pašu. Ir lietas, kuras tu zini sen, un spied no sevis laukā kā vista olu, bet ir citas lietas, par kurām tev ir histērija, jo tu neko no tā nesaproti, toties diezgan ātri kaut ko arī iemācies.

Tad tomēr vecam sunim var iemācīt jaunus trikus. Nu, varbūt vienīgi ne "tāpat" pareizrakstību. Bet, var jau būt, ka viss ir tik banāli, ka visam savs laiks.

Ir tāds lopiņš Quokka (pat nemēģināšu to uzrakstīt latviski), kas tiek uzskatīts par laimīgāko lopu uz šīs planētas. Iemesls tam ir šī lopa nespēja izjust bailes, jo evolūcijas gaitā viņam nav bijusi vajadzība pēc šāda aizsargmehānisma. Nu nebija uz tās okeānijas saliņas plēsēju. Un tad ieradās baltais cilvēks, un parādījās gan bioloģiskā dažādība, gan konkurence. Bet, kas tad ir šis īsais laika nogrieznis, salīdzinot ar tūkstošiem un miljoniem gadu evolūciju? Protams, Quokka nav sācis ķert krenķi, tā vietā sākās mērķtiecīga izmiršana. Ar līdzīgu problēmu saskaras, piemēram, papagailis Kakapū. Taču cilvēces sirdsapziņai sākušies sirdsēsti. Gan tādēļ, ka cilvēks ir vainīgs pie ierastās lietu kārtības izjaukšanas, gan arī tādēļ, ka pēc dabas nemāk likties mierā, un nesaprast cilvēkam laimīgu pofigismu arī apstākļos, kad virs galvas ir Damokla zobens. Cilvēkam vajag pārvietot troni, uzcelt jumtu, piesiet drošības striķi.



Šo pašu morālo dilemmu, principā, var pārnest arī uz cilvēku pasauli. Tad pašapmierināti un laimīgi izmirt, vai ēst zemi saujām, ka tik populācija vai kopiena izdzīvotu?

Nočekoju mēness kalendārus, un riskēju, ka man tiks piesiets tas, ko neesmu apgalvojis, bet internetos atradu rakstu par tievēšanas pieredzi, un ar to saistītajām atziņām par apkārtējiem cilvēkiem.

Sākšu no tālienes. Ekonomikā, redz, ir divas lielas un konfrontējošas pārliecības - "visu sakārtos tirgus" pret "visai pasaulei jāsadodas rokās". Pa lielam feilo abas sistēma, jo vienā tiek pieņemts, ka cilvēka "sliktās" īpašības netraucē pašregulācijai, otrā - notiek neveiksmīga cīņa šo īpašību izskaušanā. Nu, tā prasti izsakoties. Tad nu mēs kūļājamies kaut kur pa vidu starp abām. Kas, principā, ir kaut kāda versija par visuma līdzsvaru.

Redz, savstarpējās attiecībās cilvēkiem arī labpatīk citus iepļaukāt ar morāli, reizēm aizmirstot, un pēc tam šokējoties, ka cilvēks tomēr ir viena merkantila būtne. Lūk, šķiet, ka pat sakne abām problēmām ir viena, tikai ekonomiskās attiecībās to var izmērīt ar naudu. Bet, ne par velti mēdz teikt, ka par naudu visu nenopirksi. Un, ja atgriežamies pie sākotnējā raksta, tad lielais šoks un pārsteigums, cik es sapratu, bija tas, ka apkārtējie pret tevi attiecas ne tikai kā pret personu. Kas ir mazliet - dooh! Cik es esmu novērojies, doktora disertācijas, muzikālā gaume (ok, te ir varianti) un hobiji cilvēkam uz pieres nav rakstīti. Un pilnīga izlikšanās, ka cilvēka seksualitāte nespēlē nekādu lomu, ir islāma pasaules jaunais melnais. Jeb kā teica viena apgaismota persona - pie mums visi runā par futbolu, bet neviens to nespēlē, bet toties neviens nerunā par seksu.

Rezumējot, viens ir tas, ka ir vērts kaut ko uzrakstīt, lai paša izpratnē kaut kas sakārtotos, jo beigās pats esmu nedaudz pārsteigts par saviem secinājumiem. Otrs - laikam jau ētika nav sliktākā pātaga sabiedrības audzināšanā. Šinī sado-mazo spēlītē gan nevajag aizmirst par kosmisko līdzsvaru, un utopija arī ir tāda vieta, kuras nav. Piemēram, es skaidri apzinos, ka ar vienu ausi man dzīvot šai pasaulē būtu maķenīt grūtāk, un atliek priecāties, ka man tādas ir divas, jo šinī jautājumā ar vienu domu spēku būtu grūti ko mainīt.

Kirils var kļūt par manu opiju, jo viņš atkal joko, un es vēl neesmu atklājis viņai veiksmes formulu. Jaunākais epistulārais šedevrs ir vienkārši... vienkārši... vienkārši... nu tas ir jāizlasa!

Piemēram, Markss nebija stulbs neirotiķis, atšķirībā no mūsdienu internetu bruņiniekiem. Neesmu dakteris, kā arī neesmu Marksu dzīvē saticis, lai konstatētu viņam neirozes, bet man Markss ar praktiķi nez kādēļ neasociējas. Nu, internetu nebija, rakstīja viņš grāmatas. Un? Varbūt tas ir iz sērijas, ka mūsdienu mūzika ir sūds, jo viss jau ir sarakstīts agrāk?

Tālāk interesantāk. Kapitālisms smird, jo bezdarbs, krīzes u.c. Un, citēju, "Problēma nav, ka tas viss ir, bet kā pret to attiekties." A man kaut kā šķita, ka visa ņemtne ir par to, ka tas viss ir, nevis domstarpības ir par to, vai bezdarbs un krīzes ir labi, vai slikti. Nu vot neesmu nedz saticis, nedz dzirdējis par tādu cilvēku, kurš būtu teicis - bezdarbs ir labi, dodiet divus, visiem rīt prānu. Goda vārds, neesmu. Pat Hitleram sāpēja sirds par vācu tautu, viņš tikai izdomāja, ka pie visi vainīgi žīdi. Nu, varbūt ne izdomāja, varbūt kādas grāmatas salasījās, bet ne par to ir stāsts.

Nu, un visbeidzot, šajā astoņus tūkstošus zīmju garajā šedevrā ir pieminētas 22 personas. 23, ja skaita Jēzu, 26, ja skaita Šekspīra lugas personāžus, un 30, ja vēl piemetam grupu nosaukumus. Takš tur ir kādas 500 zīmes tikai viņus uzskaitot vien. Why?

Par sieviešu ideāliem, šķiet, droši var izteikties vien rūdīti vecpuši, bet, džīz, jau otro dienu nav miera. Iz sērijas, piemērījām pelnrušķītes kurpīti, secinājām, ka neder, apvainojāmies, un trollis tika pabarots. Un tad panesās aicinājumi iznākt no skapja, nolaist latiņu, "un kā tad mīlestība?", līdz pat "tev mugura ir balta".

Man nez kādēļ šķiet, ka šim vingrinājumam nav ne vainas. Citādi sanāk, ka būvēt utopiju par pasauli ir ok, bet par indivīdu ne? Bez tam, ar ko ir labāka pieeja, ka sākumā "man jau svarīgi tikai...", bet procesa laikā izrādās, ka arī vēl šis, un arī tas? Un tad vēl tēze - "ar čomiem neguļ". Nu, ja jādzīvo zem viena jumta, tad ar vienu "zvaigznēs ierakstīts", "pareizais gēnu komplekss", vai pupu izmēru vien līdzēs nebūs, jo zeķes un traukus ar prānu nenomazgāsi, un šī atklāsme var izrādīties kaitinoša un traucējoša. Labāk ir šiem izaicinājumiem sagatavoties, un izstrādāt plānus A, B un C. Nu, vai arī domāt to "on the fly".

Lai vai kā, šķiet, grieķiem bija tā ideja, ka vajag pašam sevi tuvināt ideālam, un darīt to ne tikai sevis dēļ.

Drīkst uz mani apvainoties, un nosaukt par fašistu, bet mazu bērnu cacināšana pa pieaugušo modei ir ne tikai distrubējoši, bet arī neglīti. Lūk, ja jānovelk robeža starp austrumiem un rietumiem, tad šis varētu būt viens no kritērijiem. Amurika, protams, jau ir mežonīgie rietumi, kur cilvēki atkal var atļauties cackāt bērnus, valkāt baltas zeķes, un nezināt ģeogrāfiju.

Un, jā - nepatīk, neskatos, bet reizēm uzskrien virsū kā pliks krāns feisītī. Tas pēdējais izklausījās vierd.

Gribās pilnīgā latvietītī pabubināt zem deguna, ka izdzirdot vārdu savienojums "mums Lielbritānijā", vai "normālās zemēs", gribās paņemt slapju lupatu, un gāzt oratoram pa seju.

Pirmkārt, runājot par to, kas mūsu Dāņu karaļvalstī jau kādu laiku smird, var arī iztikt bez formas "mums un pie viņiem". Īsti neredzu jēgu vairot mītu, ka dzīves kvalitāte atkarīga ekskluzīvi no tā, kur tev čemodāns ar apakšbiksēm atrodas. Iespēja empīriski pārliecināties, ka tas tā nav, nav pārāk liela, bet toties nepatīkama. Līdzīgi kā iespējamība aiziet uz veikala pēc piena, un dabūt griestus uz galvas.

Otrkārt, pie mums Latvijā, piemēram, cilvēki brauc pie bāreņiem naglot strazdu būrus, kaķīšiem taisa ziemas mājiņas, un, iedomājies, arī mācās evakuēties no telpām trauksmes gadījumā. Labi, mums ir problēmas saprast kādā sazobē salikt politiķus, uzņēmējus, un parastos ļautiņus, lai viss mehānisms grieztos dziedādams, tomēr neviens likums tev nemāca kurā rokā būtu karote jātur. Kur ir problēma vismaz ikdienišķās lietas darīt pareizi, nebraucot uz svešām zemēm pārliecināties, ka nazi tur labajā rokā, bet dakšiņu kreisajā? Bija mums te reiz Rammstein atbraucis. Tad ugunsdzēsēji bija pidari, kas gribēja koncertu atcelt, jo ūdens nebija. Un vēlāk arī ierēdņi bija kretīni, jo bija sašutuši, ka Palladium sāka laist cilvēkus telpās, kad vēl visi būvdarbu papīri nebija sakārtoti. Nu, un labi, ka nekas nenotika.

Gan globālu, gan privātu iemeslu dēļ, ir tādas mieles par to, kāda ir cilvēku labklājība samērojot ar atbildību, ka teju sajutos pārmaksāts. Katrā ziņā ir jābūt nenormālai apstākļu sakritībai, lai no mana darba būtu atkarīga kāda dzīvība. Ko nevarētu teikt, piemēram, par ārstu, vai pat betonētāju. Pie tam nav izslēgts, ka šai jocīgajai netaisnības sajūtai nav pat pamata. Varbūt apziņa, ka tu spēj palīdzēt cilvēkiem jau ir atalgojums, kas šiem konkrētiem cilvēkiem ir nepieciešams? Es skaidri zinu, ka es nesāktu pacientus apkopt pat par ciparu reiz trīs. Kas vēl ļaunāk, vēl nav skaidrs, kā rokās es labprātāk nonāktu krīzes situācijā - labi apmaksāta speciālista, vai slikti apmaksāta ideālista rokās?

Bet, labi, iziesim tomēr no tēzes, ka šiem sabiedrībai tik ļoti svarīgajiem cilvēkiem, ārstiem, policistiem, ugunsdzēsējiem u.c. (nez kādēļ sagribējās policistus svītrot) tomēr vajadzētu būt labāk materiāli nodrošinātiem. Un, ja tas tā ir, tirgus regulējums tam ir gauži nepiemērots. Tas pat nav jāpierāda, ir vien jāpaskatās uz darba tirgu. Skolotāji pret reklāmistiem, žurnālisti pret piāristiem, ārsti pret alkohola ražotājiem, glābēji pret finansistiem. Darba tirgus balstās uz vienu vienkāršu patiesību, ka visi resursi ir galīgi, un jebkurš retāks un pieprasītāks resurss ir dārgāks. Tā visa rezultātā mēs iekārojam kaut ko vienu, bet nepieciešams mums ir kaut kas cits.

Atkal jau, atgriežoties pie matemātiski absolūtas patiesības, ka resursi ir galīgi, kā pārdalīt resursus tā, ka mūsu vajadzības neciestu no mūsu vēlmēm. Un, diemžēl, es redzu tikai divas utopiskas idejas. Pirmā iniciatīva no augšas, jebšu likums, vai regula, vai kāda cita autoritatīva vara, kas pateiks - būs šitā, un nekā savādāk, tāpēc jums, pilsoņi, šī krājkasīte jāpiepilda, lai tur vai kas. Un, kā mēs zinām, katram pēc vajadzības, no katra pēc spējām, un tad ir kašķis, no kura tad par cik? Otra versija ir iniciatīva no apakšas, jebšu apdrošināšana. Arī tā, savā ziņā, ir utopiska, šobrīd brīvprātības princips nestrādā, kas pierādās empīriski, un otrs apdrošināšanas veids, kas saucās nodokļi, arī ir klibs uz vienu kāju, jo tos arī ciena kā negaidīti atbraukušu sievasmāti.

Morāle? Morāles, laikam, nebūs. Kurā pirkstā kod, visur sāp, jo cilvēka daba ir jebkuru sistēmu appist.

Redz, rietumu civilizācija aizvien biežāk dabū pa seju kā nebūt ne vienīgā labklājību nodrošinošā civilizācijas forma, un viens no šī viedokļa galvenajiem iemesliem ir Ķīna. Nav gan skaidrs, ko iesākt ar visiem tiem stāstiem, kā jaunas ķīniešu meitenes metās lejā no kopmītņu logiem visādu tur glamūrīgu telefonu ražotnēs, bet šo tēzi dzirdu ne pirmo reizi. Un, ja ar globālās demogrāfijas novērojumiem sakarā ar labklājību viss takā būtu skaidrs, tad to, ka demokrātija nav vienīgā labklājības forma, ir grūtāk sagremot. Domāju, piemēram, kādā nebūt satori.lv vienīgie pozitīvie viedokļi par Ķīnu varētu būt tikai tad, ja runa būs par pandām vai vēsturi.

Nu lūk, divas interesantas tēzes, bez moralizēšanas, vien tādēļ, ka nepierastas:

* Demokrātija izriet no ekonomiskās labklājības, nevis otrādi. T.i. nevis esiet demokrātiski, un viss jums būs labi, bet veidojiet vidusslāni, kas garantēs varas leģitimitāti. Kā mēs zinām, rietumu politikā ir zināmas problēmas ar iedzīvotāju atbalstu, un mēs neesam izņēmums.

* Demokrātija nav liberālo vērtību garants. 70% procentu demokrātisko valstu, šobrīd, ir problēmas ar vārda un pārvietošanās brīvību.

Laikam morāle no tā visa - pirms sākat moralizēt, pārliecinieties, ka jūsu auditorija ir pāēdusi, jeb paēdušais izsalkušo nesapratīs.