Es te tā padomāju, par sportu. Redz, ir viens sporta veids, kas ir vilcies visu cauru mūžu. Nāk vecums, kājās vairs nav tas žiglums, vien tik daudz cik apjēga, kuros brīžos netaisīt sūdus, vai kuros brīžos ieslēgt kustības atmiņu, un izdarīt visu pēc šabloniem, lai panāktu neizbēgami vienādu rezultātu. Un tad ir viens cits sporta veids, kurā, izrādās, ne īsti vecums traucē, ne kājas tizlas. Un doma griežas ap tēzi, ka laiks iet, kanoni mainās, bet tu pats esi iestrēdzis vecajos, un neko diži jaunu iemācīties nespēj. Turpretī jomā, kurā tu neko daudz nesajēdz, tu mācies to, kas šobrīd ir aktuāls. Un, šķiet, eksperiments ar studijām parāda to pašu. Ir lietas, kuras tu zini sen, un spied no sevis laukā kā vista olu, bet ir citas lietas, par kurām tev ir histērija, jo tu neko no tā nesaproti, toties diezgan ātri kaut ko arī iemācies.

Tad tomēr vecam sunim var iemācīt jaunus trikus. Nu, varbūt vienīgi ne "tāpat" pareizrakstību. Bet, var jau būt, ka viss ir tik banāli, ka visam savs laiks.