Gribās pilnīgā latvietītī pabubināt zem deguna, ka izdzirdot vārdu savienojums "mums Lielbritānijā", vai "normālās zemēs", gribās paņemt slapju lupatu, un gāzt oratoram pa seju.

Pirmkārt, runājot par to, kas mūsu Dāņu karaļvalstī jau kādu laiku smird, var arī iztikt bez formas "mums un pie viņiem". Īsti neredzu jēgu vairot mītu, ka dzīves kvalitāte atkarīga ekskluzīvi no tā, kur tev čemodāns ar apakšbiksēm atrodas. Iespēja empīriski pārliecināties, ka tas tā nav, nav pārāk liela, bet toties nepatīkama. Līdzīgi kā iespējamība aiziet uz veikala pēc piena, un dabūt griestus uz galvas.

Otrkārt, pie mums Latvijā, piemēram, cilvēki brauc pie bāreņiem naglot strazdu būrus, kaķīšiem taisa ziemas mājiņas, un, iedomājies, arī mācās evakuēties no telpām trauksmes gadījumā. Labi, mums ir problēmas saprast kādā sazobē salikt politiķus, uzņēmējus, un parastos ļautiņus, lai viss mehānisms grieztos dziedādams, tomēr neviens likums tev nemāca kurā rokā būtu karote jātur. Kur ir problēma vismaz ikdienišķās lietas darīt pareizi, nebraucot uz svešām zemēm pārliecināties, ka nazi tur labajā rokā, bet dakšiņu kreisajā? Bija mums te reiz Rammstein atbraucis. Tad ugunsdzēsēji bija pidari, kas gribēja koncertu atcelt, jo ūdens nebija. Un vēlāk arī ierēdņi bija kretīni, jo bija sašutuši, ka Palladium sāka laist cilvēkus telpās, kad vēl visi būvdarbu papīri nebija sakārtoti. Nu, un labi, ka nekas nenotika.