Kamēr gaidu šodienas plenārsēdes stenogrammu, dažas pārdomas.

Politikā taču ir tā - kaut kādu uzņēmēju intereses (varam vispārināt līdz ekonomiskām), pret sabiedrības interesēm (attiecīgi, varam izravēt ekonomiskās)? Nu, un tad pēc loģikas liktos, ja tu esi darba ņēmējs, tevi interesē parasto cilvēku tiesības, savukārt uzņēmējiem visādas tur uzņēmējdarbības brīvības un lobiji. Katrā ziņā ir dzirdēta tēze, ka darba ņēmēji principā nevar būt nekas cits kā sociķi. Nu, un no tā visa izriet tās klašu cīņas, un kādi spēki kontrolēs kādas iestādes. Lūk, un man kļuva interesanti - a kā sociķi vadītu, piemēram, Latvijas Banku? Doma par ko tādu uzdzen vieglas trīsas. Drīkst man, protams, iebilst, bet politiķi, kas sevi dēvē par sociķiem, bieži vien nav tālredzīgāki par saviem potenciālajiem vēlētājiem. Un grozi kā gribi, lai neiegūtu mērkaķi ar granātu, neizbēgami ir vajadzīgi tie švītiņi smalkos uzvalkos ar glamūrīgām izglītībām.

Tā vien šķiet, ka līdz intelektuāliem sociāldemokrātiem, vai vismaz viņu spējai tikt kaut kur pie lemšanas (varbūt nav nemaz vēlēšanās), mums vēl ir krietni kur augt. Mums vēl vārds "sociķis" nav zaudējis negatīvisma piegaršu, un, varbūt, ne bez iemesla.