Nu, ziniet, ja kāds nezina tās valsts valodu, kurā viņš dzīvo, tā ir viņa personīgā traģēdija. Bet, ja cilvēks nezina, vai slikti pārvalda valodu, kas ir viņa obligāto kompetenču sarakstā, nu atvainojiet, tā jau ir cūcība. Pa dirsu, un no Rīgas ārā, kā teiktu mana vecmamma. Tavas pārējās kompetences tanī brīdī nozīmē apaļu nulli, jo vieglāk un ātrāk kaut ko pašam iemācīties vai izdarīt, nekā sagaidīt rezultātu no tāda aunapieres.

Kādu fleimu par naudu?

Laikam pālī biju nospiedis "izlasīts" vienam e-pastam, bet šodien izdomāju paskatīties galvenajā inboksā (džīmeila jaunā fīča). Un, ko es tur atrodu? Aicinājumu būt progresīvam. Visdrīzāk esmu izteicies, un varu arī atkārtoties - principā man nav pretenziju pret progresivitāti ieņēmumu nodokļu jautājumā, vien ir jautājums par implementāciju. Celt nodokļus... uz kurieni vēl? Tātad, tikai nodokļu samazinājums, manuprāt, der.

Bet, visā šinī pārspriedumā mani mulsina dažas lietas:

1. Tiek runāts par nodokļu samazinājumu, bet aizejam uz manu balsi, un redzam mazliet citu bildi. Mazajām algām samazinājums, vidējām, tipa, nemainīgs, lai gan arī jau par procentu augstāk, un "lielajām" nepārprotams palielinājums. Par sliekšņiem un procentiem var diskutēt, bet es pagaidām nesaprotu principu - tas ir kā, klausies manos vārdos, neskaties manos darbos?

2. 30% IIN. "Es neesmu ekonomists, bet man ir viedoklis" ir jauki, bet no kurienes pārliecība, ka IIN vēl kaut kur var celt, īpaši, ja es neuzskatu, ka 1500 LVL (mums te vispār eira nāk) ir kaut kāda pārbagātības pazīme. Sūds par pārbagātību, vai "progresīvie" ir parēķinājuši, cik tad sanāk kopējais nodokļu procents? Te nesen bija žēlabu gabals, kādi Norvēģi patiesībā ir nabadziņi, jo maksājot veselus 38% nodokļos, un te hujakš, 30% IIN. Es pat negribu domāt, cik procenti tas sanāk kopā ar sociālajiem un ko tik nē. Uz tā fona Norvēģija varēs iet stūrī nokaunēties.

3. "No katra pēc spējām un katram pēc vajadzības". Nopietni? Jums gadiņu ir cik, jaunizceptie sociķi? Ja ar šitādiem saukļiem kāds man mēģina iemārketēt progresīvā nodokļa ideju, lai iet ēst zemi, un uzkož ar vabolēm. Brauciet uz Barsām, un ejiet Spānijas ceļu, bet šitās jaunās rietumimigrantu vēsmas man, lūdzu, starp vaigiem nestūķēt. Kādam, varbūt, ir vajadzība kādu stiklu izsist sabiedriskā transporta pieturā, bet, pa manam, šitādiem pa dirsu, un no Rīgas laukā, ne sociālo taisnīgumu. Nemāki, iemācīsim, negribi, piespiedīsim. Es ar dažas populāras frāzes zinu, kā redziet.

Lasu te es par satversmes preambulu, un domāju par dažām interesantām lietām. Lūk, visi grib tādu pilsonisku līdzdalību u.t.t. Lūk, pa kuru laiku lasīt tos palagus par atsevišķu indivīdu viedokļiem? Un visi tik forši viens uz otru atsaucās. No vienas puses sūdīgs attaisnojums, bet no otras, cik savas uzmanības būtu jāvelta šiem svarīgajiem jautājumiem? Līdz Ušakova tramvaja biļetēm, māmiņalgām, vai superpreža nākamai performancei? Bez tam, izlasīju, iepirdu cibā, tālāk? Es jau Satoros nerakstu, kas tad mani lasīs, par pierē ņemšanu nerunāsim. Kaut kāds vecs juristu perdelis? Protams. Tie tur Rīgā ar garajiem matiem jau nav nemaz cilvēki.

Otra lieta, kas ir krietni vien interesantāka par visādiem internetiem. Lūk, mums ir tāds punkts satversmē, ka baznīca esot atdalīta no valsts. Tālāk ne obligāti par Latvijas satversmes tapšanu, bet, piemēram, savācas "sabiedrība" un izdomā, ka vajag valsti. Nu, uz kādiem pamatiem balstīsim? Šitie kristieši nepiekrīt citiem kristiešiem, tur stūrītī sēž vispār ēbreji, kaut kur vispār rosās saintalogi. Skaidrs, ka desmit baušļus neievilsim, Toru arī - meklējam kopsaucēju. Kas, caurmērā, ar nelielu iedziļināšanos, izrādās nav nemaz tik sarežģīti. Bet, iedomājamies situāciju, ka tomēr 60 procentiem sabiedrības nemaz nav tik grūti to visu balstīt uz kādiem esošiem priekšrakstiem, un nekādu kopsaucēju nemaz neprasās. Ierakstām tur, teiksim, vārdu "kristīgās vērtības". I pošlo pojehalo. Labi vēl, ja vienam tas ir Vatikāns, citam miesta mācītājs. Nedod dievs uzrodas viens, kura skatījumam visi kristieši piekrīt, un māj ar galvu. Takš tiem 40 procentiem ir pizda, un konflikts neizbēgams. Tā vien šķiet, ka viena daļa austrumnieku problēmu bāzējas uz šī principa, ka kāds sajutās vairākumā, ar vienīgo taisnību. Es pat atļaušos spekulēt, ka Turcija ir viens sasodīti labs pierādījums šim principam.

Rezumējot, var jau ņemties, bet goda vārds, kad pienāks brīdis, ka man kaut kas nepatiks, jo traucēs - kraušu pa seju. Pēc tam mēģini ar preambulu sist pretī.

Jā, runājot par nervu zālēm. Vēsture zina daudz piemēru, kad zaldātiem pienācās graķītis. Un cilvēki vienmēr iesaka ieraut, vai tur bērns piedzimis, vecmāmiņa nomirusi, vai plaušu karsonis sācies. Bet tas tā reāli arī palīdz? Es zinu, ka divi ali ir labs sākums cīņai ar miegu, vai paģirām. Vienīgā problēma, ja nav plāna pārtīanimāļoties un turpināt dzert, tad vislabāk nemaz nesākt. Ja man garšotu stiprie, domāju, ka pēc līdzīgas formulas man veiktos cīņa pret stresu - stress beigtos ap to brīdi, kad būtu jāsumina gravitācijas spēks. Pāris malki svaiga gaisa, brīdis vientuļām pārdomām, that's a dealbreaker for me.

Atkal virmo ideja par neveselīgās pārtikas akcīzi. Kas, kā ideja, protams, man šķiet pat visai jēdzīga. Ir veselības nozare, kas mums metas par bārenīti, un akcīze ir kā reiz veids, kā papildināt naudas lādes. Ir jau, protams, stāsti, par to, kā nozare to naudu tērē, un, vispār, man ir zināmi iebildumi pret budžeta līdzekļu sadales realizāciju kā tādu, bet uzstīvēsim Mikimausa smaidu, iepīpēsim zāli, un izliksimies, ka esam nonākuši pasakā. Visi indēties tiesību aizstāvji var iesālīties gurķu burciņā, jo tiesības sāli karotēm ēst, un etiķa esenci iekšās triekt neviens nost neņem, tā pat kā tiesības pēc tam saņemt pirmo medicīnisko palīdzību. Attiecīgi, patīk ar ragaviņām braukt, mīli arī viņas kalnā vilkt.

Satrauc kas cits. Veselīgās pārtikas kritēriji. Izlīdīs visādi Pēteri Apīņi, un visu cauru gadu svaigu salātu ēdāji, un varēsim priekā diet. Šitā aizrunāsimies līdz gaļas nodoklim, un beigās ar akcīzi neapliekami vien būs nesālīti rieksti. Jo, atzīsim, zemē ar četriem gadalaikiem, bez konservētiem produktiem ir visai grūti. Sen nebiju piedalījies zaftes vārīšanā, un šoruden pašokējos, kādās proporcijās zaftē iekšā iet cukurs.

Gāja jau man makroekonomikā savulaik švaki, iespējams tāpēc es tagad nesaprotu, kā tie 150 ļimoni gadā par uzturēšanās atļaujām palīdz mūsu ekonomikai? Ok, bez tādiem šaušalīgi precīziem aprēķiniem, varu uzmest uz pirkstiem, ka pa kāda soķim gadā uz dvēseli tas sanāk. Kādu mēteli ar cepuri var nopirkt, bet nav tā ka šausmīgi daudz. Bez šaubām, jautājums arī ir par to, cik tad tā ekonomika vispār mums ir liela.

Taču krietni interesantāki jautājumi man šķiet sekojošie. Kur tie 150 ļimoni iekrīt? Bankās? Nekustamo īpašumu attīstītāju kontos? Denacionalizēto namu īpašnieku kabatās? No tā arī izriet jautājums, kā šī nauda tad ieplūst tajā ekonomikā, ko šī attīsta? Tiek apēsts vairāk bulciņu? Tiek kreditēti jauni uzņēmumi? Tiek salabots kāds tilts? Nākamais, ar cenām būsim tikuši galā, bet kas tajos īpašumos dzīvos? Atmetot saukļus "krievi/ķīnieši nāk", viņi tiešām tad te Rīgā, Liepājā, Valmierā dzīvos, un taisīs biznesu, vai tomēr startēs uz Berlīni, Prāgu un Amsterdamu? Nu, nesanāks kundziņam biznesi Jevropā, drošvien viņš gribēs to dzīvoklis kaut kādā brīdī nogrūst. Kas pirks? Vietējais darbarūķis, kas ēdīs mazāk bulciņas, lai iekrātu naudiņu nekustamā īpašuma iegādei, jo kaut kur jau jādzīvo ir. Šodien 150 ļimoni ienāca, rīt aizgāja, bet cena nosvārstījās, kāds uztaisīja kapitālu no zila gaisa. Ar pirkstu uz visādiem Latio onkuļiem nerādīsim. Bet, jā, kā mēs zinām, ekonomika aug bezgalīgi, nauda pa trubu tek vienā virzienā. Tad jautājums, a mēs ko, no gumijas? Trīs gadu laikā 400 ļimoni ir jauki, bet vēl pēc sešiem būs saskrējis miljards. Atzīsim, neslikts cipars priekš nozares, kas ražo kastītes, kurās uzglabāt gaisu. Cik ilgi būs ko pārdot? Kamēr beigsies ķīnieši, vai meliorētu platību Latvijā, kur uzbliezt kādu daudzstāveni par trīs štukām kvadrātā (patiess stāsts, ja kāds vēl brēc, ka krīze nav beigusies)?

Es pat nezinu, smieties, vai raudāt, bet vegānu piedzīvojumi burgernīcā, tas ir spēcīgi.

Es vēl padomāšu, vai smadzeņu esamība, vai trūkums ir jāpieliek kā dimensija, bet uzmodelējam scenārijus:

1. Ienāk pilsonis, pasūta burgeru. Nu, sapelējusi paprika, dreda fragments, sieviešu apakšbikses. Nu, palūdz samainīt burgeri, demonstratīvi piecelies no galda, vai apzvēri uz turieni vairs nekad neiet. Nu, caurmērē visi zina, kas ir Delisnack Rīgā. Jauniešu ūķis, kur sestdienas rītā uz drūmām paģirām ieēst kādu pikantu burgeri ar burbuļūdeni, vai sākt lāpīties, jo muzons tur ir labs.

2. Ienāk veģetārietis, paziņo, ka man lūdzu veģetāru burgeri. Domājams, ka arī pārpīpējot jēgu realitāte nezūd tik tālu, ka tu nespēj atšķirt gaļu no tomāta. Nu, ja vien tev tieši tanī brīdī nešķiet šausmīgi prikolīgi veģetārietim iesmērēt kotleti. Bet, pat ja tomēr kāds bekons ir pielipis pie siera, atkārtot augstāk minēto scenāriju.

3. Ienāk vegāns. Iepazīstās ar ēdienkarti, un mēģina ieskaidrot, ko tad īsti viņš vēlas. Ok, Deliscnack pavārs varbūt pat varētu nezināt, kā gatavo majonēzi, bet, ja tu esi vegāns, pieļauju domu, ka tu visas veikalā nopērkamās burciņas esi izpētījis no "a" līdz "z", un esi spējīgs nosaukt sastāvdaļas, ko tu ēd, un piemetināt, ka improvizācijai tur vietas nav. Ok, kādā nebūt stockPOT, vai kādā citā iestādē kur ēdienkartē ir atzīmes par vegānu ēdieniem, risks nav tik liels, bet caurmērā iespēja sapisties meistarībā ir lielāka, kā cilvēkam, kas ēd visu, kas nekustās. Ja feils notiek, rīkoties pēc atstrādātās shēmas.

4. Ienāk divas duras, paziņo Mišelin zvaigznes neredzējušam pavāram, ka šīs negribot "balto mērci" (ēdnīcās tā bija mērce no miltiem, ūdens, sāls un pipariem), un tā vietā vajagot kečupu, VAI (šeit tiek novietots klupšanas akmens) čilli mērci. Ja vien vegāniem nav divu degunu, trešās acs, vai Dāvida zvaigznes uz krūtīm, pavārs, kurš nezin kā pagatavo majonēzi, pagrābj kaut kādu plastmasas burku, kurā nav majonēze, un "žļurk", uzspiež to burgerim. Manuprāt legit gājiens priekš ieskrietuves ar nosaukumu "Gaļa". Bet, jā, grūti būt vegānam, kas nezina, ka majonēzes pagatavošanā govs piens nepiedalās, un, manuprāt, arī tūkstoš salu mērcē arī nē.

Interesants rakstiņš par "latviešiem". Protams, jēgpilniem iebildumiem vajag vai nu gadiem študierēt vēsturi, vai būt apveltītam ar zināmu stūrgalvību. Katrā ziņā vēstījumu es uztvēru aptuveni tā - koklēt koklē zem ozola, bet neaizmirsti, ka tik pat labi tavi senči bez visām krievu, poļu, vai vācu asinīm varēja nebūt rāceņus vien ēduši, un daļu Ūsiņam ziedojuši. Un tad es atvēru komentārus. Jā, kulturāls portāls, kulturāliem cilvēkiem - jei bogu.

To, ka nauda ir viena sarežģīta lieta, šaubu nav. Dzirdot stāstus par naudas izņemšanu no konta lielos nominālos, lai pārvarētu kāri tērēt, es pat teiktu - mītiska. Un, kad sastopas Eiropas ekonomiskā liberastija ar banku patvaļu, tā noteikti ir sazvērestība. Neiedziļināšos Švēdenes cenu lapā, vai vecos peļņas rādītājos, jo gana labi atceros kopējo sērīgo noskaņu 2009. un 2010. gadā, bet Švēdene ir nozīmīgs moments, jo, atšķirībā no pārējām buržujcūku bankām, Švēdene ir īstena darbaļaužu banka.

Tātad, TVNet ziņās pa rādžiņu (šī rubrika vispār ir atsevišķa stāsta vērta) šodien stāstīja, ka "bankas" mēģina kompensēt savus potenciālos neiegūtos ieņēmumus no eiro konvertācijas ceļot komisijas. Tēze pati par sevi neliek ieplest acis, bet tad sākās skaidrojošā daļa, no kurienes šiem spriedumiem aug kājas. "Iedzīvotāji esot pamanījuši, ka Swedbank..." - jau labas sākums. Vienvārdsakot, nabga "iedzīvitāji", uz kuru rēķina bankas gadā pelna miljardus, ir pamanījuši, ka bankas paaugstina karšu komisijas, un citu filiālēs veicamo darbību komisijas, un tas noteikti viss ir saistīts ar eiro. TVNet žurnālisti, savukārt, šķiet nemāk lietot ziņu arhīvus, jo citas bankas karšu komisijas sen jau ir paaugstinājušas, un pārlikušas uz mēnešu maksām, paaugstinājušas, tai skaitā Swedbanka, pārskaitījumu maksas, un mēģinājumi ar komisijām novirzīt klientu plūsmu no filiālēm uz internetiem vispār ir jaunais melnais. Acīm redzot "iedzīvotāji" neieklausās pīles un vāveres padomos.

Vienvārdsakot, stāsts atkal ir par iedzīvotāju labo atmiņu, un žurnālistikas augsto līmeni. Bankas, protams, ar saviem KPI tiks galā, pat, ja nāks pāri grēku plūdi, par eiro nerunāsim. Bet eirofobijas kults, šķiet, drīz sasniegs tādu līmeni, pa pilnīgi bail gaidīt nākamo kartupeļu ražu. Gan jau par eirām, ne latiem, pirktie sēklas kartupeļi aug sliktāk. Un patīk daudziem priekšā pakaļā celt ASV "Lielo depresiju", bet ar grūtībām atminēties, kas noticis pēdējo piecu gadu laikā.

Sakarā ar Alice In Chains aizdomājos - a vot vienai daļai "viedokļu līderu" nerauj nost pienu mēģinājumi iepīt savās darbībās kaut kādu ideju, sociālu vēstījumu? Kādreiz rokeri, vai vienkārši mūziķi bija autoritātes. Tagad... informācijas ir tik daudz. Varbūt tā ir kaut kādu jenķu divu ideju sadursmes prakse?