Ēdu vītinātu zivi, un domāju par krimināllikuma pantu par līķu apgānīšanu. A šo - ja tevi apēd pilnībā, krur tur ir apgānišana?

Lasīju, lasīju es jūsu diskusijas, un tā arī gudrs netapu, par ko īsti ir cepiens. Par to, ka naudiņas par maz, bet vēlmes par lielu? Neieslīgstot akadēmiskos, vai vēl labāk, ķēķa pārspriedumos par labāko populācijas pārvaldes sistēmu, jo es esmu kā vampīri no True Blood, kas nedod sūdu par populāciju kopumā, tikai par atsevišķiem tās indivīdiem, dažas tēzes.

Kreditēšana ir bizness, kapitālisms ir biznesa organizēšanas forma. Sakiet ko gribiet, bet iespēja ieiet veikalā, un čīkstēt par to, cik viss ir dārgs, ir kapitālisma auglis, so, ceru, ka visi tā lamātāji pārtiek tikai no fare-trade produktiem. Ja ne, muti ciet. Tātad, atgriežoties pie parādu jūga, aizdevums ir vienošanās starp kreditoru un debitoru, kurā abas puses uzņemas savu daļu riska. Kā jau džungļos pieņemts, katra puse mēģinās to deķīti vilkt uz savu pusi. Risku uzņemšanās ir katra brīva izvēle. Var runāt par visa kopējā procesa ne visu pušu godprātību, bet tur drīzāk ir jautājums par izglītošanu, nevis par to, ka kāds būtu mastā tagad jārauj. Pa jaunības glupībai saistībās uz 18 gadiem var iegrābties arī bez kreditoru palīdzības, so, vai nu nedemonizējam vienu saistību formu, vai demonizējam visas.

Par dzīvokļu ņemšanu kredītā esmu mazliet mainījis savu viedokli. Normāls pieaugšanas process. Bet, toties ne fundamentāli. Kad tu nopērc zemi un māju, tu kļūsti par īpašnieku. Būtu, protams, labi, ja arī tev par viņu būtu lielāka teikšana, kā kreditoram. Savukārt, kad tu nopērc dzīvokli, tu kļūsti par akcionāru. Kopējam īpašumam (šeit es domāju kaudzi svešu cilvēku, nevis indivīdu grupu ar kaut kādu savstarpējās uzticēšanās līmeni) es neticu, tāpēc dzīvoklis ir tā pat kā Maikrasofta akcijas, vai investīciju zelts. Tas nav peļams veids, kā saglabāt savu kapitālu, vai pat veikt uzkrājumus. Bet, protams, šim assetam ir jābūt salīdzinoši brīvi konvertējamam, un, protams, neaizmirstam par riskiem.

Par pārējo piekāst. Katram, kas paņem rokās mēslu dakšas, esmu gatavs iemest arī ar bruģi.

Lūk, tas jums nav krāniņus uz sienām zīmēt, tas ir stils un mode. Tas nav vienkārši tā pat, šekumu uzšūt zemāk no cita auduma, jo tur ir domas lidojums. Tās nav nekādas džīnas ar cietu stakli. Tur natūrā kādreiz ir bijušas divas dažādas bikses. Mazliet mulsina vārdu salikums "vienas jaunas", kas it kā vedina uz domu, ķa par izejas materiālu kalpo vecas. Tomēr aptuveni zinot, kā dilst bikses, jūtu, ka tur ir appisiens. Atzīsim godīgi, sauklis, "no divām jaunām biksēm - vienas jaunas", vairs neizklausās tik cildeni.

Ja cilvēks šēro un laiko un citiem iesaka ko šādu, pārņem vai nu vēlme pastāstīt, ka viņam garšo pimpis, vai sameklēt viņam krātiņu. Protams, vai tad kāds strīdas par to, ka alkohols ir kaut kas labs? Bet tiražēt krievu sektantu propagandas lekcijas, tas, ziniet, ir aptuveni tas pats, kas uzmākties ar herbalaifu. Šādos brīžos nekas cits neatliek kā teikt - labāk būtu dzēris.

Sauklis jau šausmīgi hipiju stilā, vai pa modīgam, hipsteriski. Interesanti tikai, cik cilvēku koku stādīšana ir vides sakārtošanas jautājums, un cik ekoloģijas? Man ir aizdomas, ka cilvēks ir tik sīka vienība uz globālās zaļās masas fona, ka gribēdams nesastādīs tik daudz koku, kas viņam vienam varētu skābeklis saražot. Ja satraukums ir par skābeklis, varētu jūras nepiedirst, un Dienvidamerikas mežu izzāģēšanu piebremzēt.

Ir dažas interesantas tēzes. Latvieši izmirst un bēg prom, un tikai labklājība spēj radīt mums bērnus. Eiropa izmirst, kamēr musulmaņi tikai vairojas. Drīz ķīnieši un indieši iekaros pasauli.

To visu augstāk minēto var dzirdēt delfu komentāros, politiķu izteikumos, un arī dažu latviešu demogrāfu izteikumos. Tās tāda emocionālas lamatas. Bet tad nāk matemātika, kas līdzīgi kā daba, ir visai bezkaislīga. Ar viņu ir tikai jāmācas draudzēties. Tad arī var uzzināt, ka pie augošas cilvēku populācijas, globālā auglība pasaulē jau četrdesmit gadus krīt. Problēma ir faktā, ka cilvēki ilgāk sākuši dzīvot. Kā arī to, ka islāma valstīs, pie vienāda labklājības līmeņa, auglība ir pat vēl mazāka kā Eiropā. Kā ir arī pierādījumi tam, ka cilvēce globāli apbērnojas arvien vēlāk.

Ja nu kādam ir pacietība - http://youtu.be/EDi9EiBq1J0

Te nu man radās viens cits jautājums. Tie visi izslavēti pašmāju demogrāfi vispār seko jautājuma globāli, vai savus pētījumus veic delfu komentāros?

Jā, un vēl - pēc Apvienoto Nāciju prognozēm, cilvēces populācija nostabilizēsies pie 10 vai 11 miljardiem. Tā viena miljona prognozes starpība atdurās pret jautājumu, vai šajā desmitgadē būs beibī-būms, vai tomēr nebūs. Visas krīzes, šmīzes liek domāt, ka tomēr būs.

Atvainošanās ir viena divkosīga kuce. "Piedod, es vairs tā nekad nedarīšu", varētu liecināt par nožēlu. "Lūdzu piedošanu", ja tu esi radījis cilvēkam neērtības, netīšām viņam uzkāpjot uz kājas. "Atvainojiet, jūs nepateiktu, cik ir pulkstens?", frāze, ko mums ir iemācījusi mamma vai skolotāja skolā. "Piedod par tām vakariņām" - tā varētu būt patiesa nožēla, atvainošanās par neveiklu situāciju, vai vienkārši pieklājības žests. Bet tik pat labi, egoistiska salda kāre iebāzt dunci ribās tanī vietā, kur tās jau asiņo. Pieklājīgi cilvēki taču vienmēr atvainojas?

Par anonimitāti internetā. Vai ilūzija par anonimitāti internetā maina cilvēka uzvedību? Pabrauc pa Rīgu ar mašīnu. Par ko tik cilvēki nepārvēršas, kad iespēja dzirdēt, kas tu esi, un kur tev jāiet, ir tikai apkārt esošo automašīnu pasažieriem, nevis pašam satiksmes noteikumus un apkārtējo cieņas pārkāpējam. Un tas viss ar visu to, ka mašīnai ir konkrēts modelis, krāsa un numurzīme, un nav izslēgta situācija, ka tev pusdienās var sanākt lietišķa tikšanās ar cilvēku, kam tu no rīta esi nogriezis ceļu, parādījis kādu rupju žestu, vai kā citādi necienīgi izturējies. Tas tā - vai cilvēku komunikācija mainās no komunikācijas veida. Nekādas morāles.

Turpinot analoģiju ar auto, ja auto avārijās iet bojā cilvēki, kas ir vainīgs? Auto ražotāji? Jā, auto ražotāji izgatavo spoguļus, drošības siksnas un drošības spilvenus. Bet minimālo komplektāciju nosaka uzraugošās iestādes. Kad ētika saduras ar uzņēmējdarbību, ētika parasti zaudē. Glābj tikai policists.

Kamēr Amerikā par kibernoziegumiem necērt nost rokas, tā Imantas hakera (nu, nespēju es ielāgot tās jaunizceptās slavenības vārdu) sāga ir huiņa. Abās valstīs tas ir noziegums, abās par to sēdina. Visi cipari un kriminālā aritmētika ir matu skaldīšana. Nezodz no jenķiem - tas takā būtu jāsaprot pat 15. trolejbusa urlānam.

Lūk, visi principu pisēji un interneta komentāru bruņinieki varētu patrenēties par šādu teorētisku modeli - Saudu Arābija lūdz izdot Latvijas pilsoni par izvarošanu.

Par garā lielajiem, es varētu uzskaitīt šādas personas - Nelsons Mandela, Da Vinči, Sergejs Mihaloks, (Al) Saladins, Vargs Vikernes, Brajens Hjū Varners un Alberts fon Bukshēvdens. Nu, varbūt Atilla. Pārējie ir mazi cilvēciņi.

Ā, Lenons arī tuvu. Moš arī Bovijs.

Un, Ričards Brensons tak vēl.

Luters, btw.