Par intelektuālajiem filozofiem parunāsim rīt (vai kādu citu dienu), bet par visa veida atturībām runājot. Lūk, ir tāds teiciens, vai pat vesela sērija - neuzticies tam, kurš... nu, attiecīgi, izvēlamies kādu no vārdiem. Nemāk dejot, neēd gaļu, nēsā sarkanu cepuri. Nu, un viena no lietām, ko es pats neapzināti piekopju - neuzticies nedzērājiem. Kādēļ? Neiztirzājot alkohola sociālo funkciju, un vispār ietekmi uz cilvēces attīstību, nedzērāji asociējas ar kaut kādu nekonsekvenci. Nu, iz sērijas - nebaidies no lauvas klajumā, baidies no čūskas zālēs. Bieži vien tie ir gadījumi - es esmu pieredzējis ļaunāko, es pateikšu kā ir. Vienvārdsakot - empīriskā pieredze. Nu, un tādam cilvēkam, kurš nespējis to visu kontrolēt, un tāpēc izdomājis, ka labāk vispār nē, vajadzētu tagad ticēt uz vārda? Ir tāds mulsuma moments. Vienvārdakot, es zinu dzeršanas labās lietas, es apzinos sliktās lietas, vairums nožēlu pilnu darbību savā dzīvē esmu piedzīvojis skaidrā. So, kāpēc man tagad būtu jātic uz vārda kādam, kurš nav spējis noganīt zaļo pūķi?

Nu, jā, patiesībā jau tas pat, man mīļais, dogmatisms vien ir. Hesus, algōls, gaļa, vai kas cits, tas jau ir otršķirīgi. Ja par gaļu - lai kā vienai daļai patiktu mētāties ar Enšteiniem un Da Vinči, pēdējais respektu raisījušais personāžs ir tāds kretīns kā Ņevzorovs.