WORD!

Man personīgi King's Speech ļoti patika. Es atzīstu, ka filma ir labas amata prasmes piemērs, bet tajā nav nekā novatoriska. Taču dažkārt tas novatorisms vispār nav vajadzīgs - tas jau nav pašmērķis, galu galā. Un filma, manuprāt, pamanās izvairīties no banalitātes (lai gan sākotnējais uzstādījums liek domāt, ka tā būs banālāka par banālu), jo - un tas ir izšķiroši! - aktieri un režisots ir ieguldījuši tajā tik daudz pūļu un talanta, ka banalitāte ir pārvērtusies par mākslu (tā, starp citu, ir mana mākslas definīcija: māksla ir jebkas, arī pilnīga banalitāte, kas ieguldītā talanta un pūļu rezultātā pārstāj tāds būt).

Tas kam es īsti nepiekrītu salīdzinājumā ar Streiču, Reiniku un Spanovski, ir ka vietējie kadri ar retiem izņēmumiem nespēj piedāvāt pat to - normālu un vecuma marazma/jaunības ambīciju nesadirstu, taču talanta apmirdzētu banalitāti.

Vietējie kadri tika pieminēti tajā sakarā, ka nenāca prātā nekas galēji dranķīgs no ārzemju kino. Nav bijis laika ķemmēt visu pēc kārtas.

Bet doma bija tāda, ka apbalvošanas ceremonijas nav tādēļ, lai kādu pārsteigtu vai šokēt, bet gan parādītu acīmredzamo. Un ja arī kāds ir pārsteigts, tad tas nozīmē tikai to, ka viņa viedoklis nesaskan ar vairākumu. Neko vairāk.

Par to, ka nav mērķis pārsteigt vai šokēt - piekrītu. Nav jau nekādas Kannas vai Venēcijas festivāls, kur vērtēšanas kritēriji tomēr ir citi.

jāpiebilst, ka karaliene bija kategoriski izteikusies, ka nevēlas, lai jebkāda filma par šo tematiku viņas dzīves laikā tiktu publiskota, tamdēļ filmas veidotāji to gala beigās ir tā aplaizījuši no nolaizījuši, ka tik tiešām bez "special needs" - valodas - tur nekā daudz nav. Tad vēl amīšiem mīļā "self made man" tēma (īpaši, ja ar melodramatiskām iespēlēm) un, protams, koķetērija ar Britu karaļnamu, kas kopš seniem laikiem ir īpaša un svēta lieta.
Lai gan no kopējās šī gada listes varbūt arī ne pati sliktākā filma

Fuck visus kritizētājus, galvenais tomēr, ka Trents Reznors dabūja Oskaru!!!