Man personīgi King's Speech ļoti patika. Es atzīstu, ka filma ir labas amata prasmes piemērs, bet tajā nav nekā novatoriska. Taču dažkārt tas novatorisms vispār nav vajadzīgs - tas jau nav pašmērķis, galu galā. Un filma, manuprāt, pamanās izvairīties no banalitātes (lai gan sākotnējais uzstādījums liek domāt, ka tā būs banālāka par banālu), jo - un tas ir izšķiroši! - aktieri un režisots ir ieguldījuši tajā tik daudz pūļu un talanta, ka banalitāte ir pārvērtusies par mākslu (tā, starp citu, ir mana mākslas definīcija: māksla ir jebkas, arī pilnīga banalitāte, kas ieguldītā talanta un pūļu rezultātā pārstāj tāds būt).

Tas kam es īsti nepiekrītu salīdzinājumā ar Streiču, Reiniku un Spanovski, ir ka vietējie kadri ar retiem izņēmumiem nespēj piedāvāt pat to - normālu un vecuma marazma/jaunības ambīciju nesadirstu, taču talanta apmirdzētu banalitāti.