Es saprotu, ka pasaulē ir ātrie kredīti un sporta likmes, bet es nesaprotu, kāpēc joprojām eksistē telemārketings?

Es varbūt drusku saprotu pensionāru vajadzību pēc vitamīniem, ne tik ļoti vajadzību pēc elektriskajām zobu birstēm. Arī vajadzību vispār cilvēkiem uzbāzties ar elektriskajām zobu birstēm es diez ko nesaprotu. Un, protams, arī faktu, kāpēc ir jāignorē potenciālā upura apgalvojumi par to, ka viņu neinteresē ne elektriskās zobu birstes, ne šī saruna pa telefonu. Drusku zūd motivācija palikt pieklājības robežās, pat ja es saprotu, ka ne visi var darīt emocionāli pacilājošu darbu, lai apmaksātu savus īres rēķinus. Ja mēs izliekamies, ka visas šīs darbības ir maksimāli racionālas, tad kainda vajadzētu saprast, ka nav vērts uz tādu cilvēku kā es tērēt laiku, un es esmu zudis kā klients pat tad, ja tev ir pasaules labākais produkts, kurš man pat būtu vajadzīgs.

Es nezinu, vai šādas mārketinga aktivitātes ir normalizētas publiskā apziņā, bet man šķiet, ka to nedrīkstētu normalizēt. Gan virtuālā, gan fiziskā publiskā telpa ir piebāzta ar mārketingu, un neejot dziļi filozofiskā diskusijā, pieņemsim, ka tā ir mana brīva izvēle tur uzturēties. Skatos, ka pilsēta uzskata, ka vēl ne pietiekami, un šobrīd visur zaļajās zonās aktīvi tiek uzstādīti ekrāni. Bet arī tad, ja man uz ielas kāds pienāktu, un es viņu palūgtu likt man mieru, un viņš izmisīgi turpinātu man uzmākties ar savu personu, tas jau būtu harassment. Šajās līnijās man nav skaidrs, kāpēc random cilvēkiem būtu tiesības sasniegt mani manā privātajā telpā, un ja ar to vēl nepietiek, ignorēt manu lūgumu atpisties? Nomiris kāds mans radinieks? Sure, policija vai medicīnas personāls mani par to var informēt. Mūzika par skaļu, vai tek ūdens no griestiem? Kaimiņš droši var mani traucēt arī nakts stundā, ja situācija to prasa. Tev ir lielisks jauns produkts, ko varētu vēlēties iegādāties visi Latvijas iedzīvotāji? Sure, ej uzliec milzu baneri uz sienas kaut kur Brīvības ielā pāri Šlesera sejai. Don't you fucking dare to call anyone!